Izejot ārpus mājas, vīrs aizliedz vilkt svārkus un augstpapēžu kurpes

Pēc ilgu ilgiem laikiem māsīca piedāvāja uz laukiem paņemt manu četrus gadus veco meituku un man iedot brīvu sestdienu un svētdienu. Kas tāds notiek ļoti reti, jo maniem radiem pašiem ir daudz darbu, un es pat nekad tā īsti nebiju iedomājusies, ka šad tad pa brīvdienām meitiņu varētu brīvdienās aizsūtīt pie krustmātes uz laukiem.

Es tā nopriecājos, ka man būs divas brīvas dienas! Varēšu nedarīt itin neko – ēst nav jātaisa, nevienu nav jāpieskata – nu, jūs, māmiņas, zināt, kāda ir atšķirība, ja bērns ir mājās un ja nav. Šīs dieniņas būs tikai manas – vīrs komandējumā, arī viņam nebūs jāgatavo.

Pēcāk izlēmu, ka es tak’ varētu aiziet uz kādu klubu ar draudzenēm pasēdēt, atpūsties. Man kā mammai nu jau tā šķiet baigā ekstra, ja kaut kur var izrauties un zinot, ka nākamajā rītā varēs izgulēties. Tā kā šādu ekstru biju piedzīvojusi pirms viena gada, izlēmu iespēju izmantot.

Piezvanīju savam mīļajam vīriņam un palūdzu atļauju jeb vienkārši jautāju: man meituks aizlaists uz laukiem, khm, apsveru domu ar draudzenēm kaut kur iziet, ko tu par to domā?

Un tad sekoja ļoti interesantas lietas, viņš man jautāja: domā vajag? Kad es atbraukšu, aiziesim kaut kur kopā, divatā. Es, protams, mīļi atbildēju, ka pēdējo reizi ārpus mājas esmu bijusi pirms gada, kāpēc viņam šī mana doma nepatīk? Galu galā arī draudzenes ir jāatceras, lai nepazustu – mums visiem ir sava ikdiena un darbi, tāpēc rutīnā aizmirstam par draugiem. Arī manā gadījumā – ja ārpus ģimenes papļāpāt ar draudzenēm vai uz kādu dzimšanas dienu izeju tikai vienu, augstākais trīs reizes gadā, kāpēc ir tāda reakcija?  

Attiecībās mums viss ir labi, nav krāpšanu, bet ir tā, ka vīrs mājās reāli ir tikai ziemā – vasarās viņš ir komandējumos un es no mājas laukā netieku, jo esmu ar meitiņu. Bet vīrs savos komandējumos atpūšas – uh un kā vēl! Visādi burziņi, pirtis, bāri utt., .. No darba atnāk uz viesnīcu un var darīt, ko vēlas, bet man pēc darba ir jārūpējas par meitiņu.

Nonācām pie tāda varianta – viņš aizliedza vilkt svārkus un augstpapēžu apavus, un ka man ik pēc 30  minūtēm viņam jāraksta. Un tāpat var teikt, ka viņu uz manu iziešanu pielauzu knapi, knapi... Pati iekšēji biju šokā – kāpēc tāda trauksme? Es taču nekad tā neesmu reaģējusi, zinot, ka viņam tāpat apkārt grozās skaistas darījumu sievietes īsos kostīmiņos un augstos papēžos...

Ilgi un dikti viņam centos izskaidrot, ka man šī atpūta vienkārši fiziski ir nepieciešama, bet viņš atbildēja, ka es varu atpūsties arī kopā ar meitu, viņa man netraucējot. Un tad es atcerējos, ka tā ir bijis visus trīs gadus – ja es kaut kur vēlos iziet, tad izveidojas, lūk, šāda situācija. Bet es vēlos ievilkt svaigu gaisu, katru dienu vies un tas pats. Es taču neizeju katras brīvdienas! Kāda atpūta var sanāk, ja jāatskaitās ik pēc pusstundas?! Ko man darīt?

Jā, atpūsties tā arī nevarēju, tāpat bija jādomā par ģimeni – kāpēc vīram tā nepatīk, ja es kaut kur izeju? Esmu uzticama sieva, kārtīga mājsaimniece un gultā lieliska – mums viss ir super. Un te radās jautājums - cik tālu sniedzas tā vara vienam pār otru?

Arī nākamajā rītā, kad sazvanījāmies, no vīra sekoja desmitiem jautājumu – kur biju, ko darīju, ko runāju, ar ko runāju, un ar ko tu dejoji, ar ko dzēri? Bet mēs bārā ar draudzenēm solīdi pamalkojām tikai vīnu. Beigās viņš man pavaicāja, vai kāds no vīriešiem man ir uzmācies vai piedāvājies? Es biju šokēta – it kā priecājos, ka greizsirdīgs, un tomēr – jutos aizvainota, kāpēc viņš tā jautā? Tik neuzticīgi?

Mammam.lv/tetiem.lv/ Foto: Bulls Press