Vai var savaldzināt vīrieti pēc grāmatām? Draisks eksperiments
Mana interese par vīriešu iekarošanas tehnikām pirms gada radās pārpratuma dēļ. Grāmatnīcā meklēju kādu modernu mīlas romānu, kura nosaukumu biju piemirsusi.
Taču pārdevēja nosprieda, ka lūkojos pēc pašpalīdzības grāmatiņas mīlas jautājumos. Tā nu tiku novirzīta pie grāmatām ar krāšņām muguriņām un jancīgiem nosaukumiem: Kā iekarot, mīlēt, paturēt vīrieti? Kāpēc vīrieši apprec maitas? Kā savaldzināt vīrieti? Lai arī līdz šim valdzināšanas padomu lappusītes biju lasījusi vien jautrībai, manī atdzīvojās eksperimentētājas gars – vai tiešām autori „atkoduši” metodes, ar kurām var izraisīt patikšanu?
Skatienu metode
„Ja sarunājies kompānijā, kurā ir Viņš, skaties Viņam acīs ilgāk nekā pārējiem. Ja kāds cits ar tevi uzsāk sarunu, tad novērs skatienu no Viņa lēni un it kā negribīgi. Pēc brīža ar acīm atgriezies pie Viņa. Pat ja sākumā Viņam par tevi apzinātas intereses nebūs, Viņa smadzenes būs nedaudz apmuļķotas, jo parasti ilgāk viens uz otru skatās tiešām iemīlējušies cilvēki. Viņa zemapziņā nonāks informācija, kas kaut nedaudz atgādinās mīlas jūtas, un mīlestības hormoni izdalīsies paši no sevis,” grāmatā Superflirt sola Treisija Koksa.
Par Treisiju Koksu uzzināju internetā. Kāda dāma vārdā Sandija bija pārpublicējusi pāris padomu no Koksas grāmatas interneta lapā Sieviesuklubs.lv. Un, lai gan komentāru rakstam nebija daudz, visjūsmīgākais mani iedvesmoja uz lasīšanu un, protams, eksperimentu. Turklāt objekts atradās visai drīz. Kāds sens draugs darbdienas vakarā piedāvāja mani aizvizināt uz mājām. Es šajā labdarības reisā nebiju vienīgā pasažiere – bija arī divi viņa darbabiedri. Viens – īpaši runātīgs un glīts no skata. Kad piestājām pie manas mājas, puiši izkāpa, lai uzpīpētu un paturpinātu mašīnā aizsākto sarunu. Tad nu, stāvot omulīgā puslociņā, es rīkojos uz mata tā, kā bija ieteikusi attiecību eksperte Koksa. Nezinu, vai manis izvēlētā objekta smadzenes tika apmuļķotas, bet drīz pamanīju, ka arī puiša skatiens kavējas pie manis vien. Uz atvadām izmetu kādu joku, ieskatījos viņam acīs pēdējo reizi un tā – it kā negribīgi – aizslidināju skatienu uz diviem pārējiem. Rezultāts nebija ilgi jāgaida. Pēc divām dienām tas pats senais draugs, kurš piedāvājās mani aizvizināt uz mājām, uzaicināja pusdienās un bez aplinkiem pajautāja: „Klau, tev tiešām patīk Vilnis? Viņš teica, ka tu ar šamo esot baigi flirtējusi...” Jāteic gan, tik ātri tikt atmaskotai man nemaz negribējās, tāpēc, kad pēc pāris minūtēm mums kafejnīcā pievienojās jau pieminētais smukulītis, sajutos kā sasodīta nimfomāne, saīgu un zaudēju interesi pat par nule pasūtīto banānu desertu. Skatienu metode izrādījās stipri straujāka, nekā biju gaidījusi.
Rezultāts: mulsinoši precīzs trāpījums.
Ķermeņa valodas institūta prezidente Dženīna Draivere savā grāmatā You Say More Than You Think iesaka ik pēc 15 minūtēm neuzkrītoši pieskarties sarunbiedram. „Pieskaršanās otram cilvēkam neapzināti liks sajust tuvību ar tevi, un šāds pieskārienu biežums ir ideāls, lai radītu vajadzīgo efektu. Taču esi vērīga, lai tas nekļūtu pārāk uzkrītoši,” pamāca viņa.
To, ka ķermeņa valodai ir liels spēks, gudri ļaudis man paskaidroja jau pirmā kursa lekcijās. Taču toreiz man randiņu bija tik daudz, ka pat neienāca prātā akadēmiskās viltības izmantot mīlas frontē. Tāpēc, kad pārklupu trīsdesmit gadu slieksnim un pēc garā „randiņiem nav laika” perioda gatavojos tikties ar kādu visai impozantu tipu, spēju atcerēties vien to, ka sakrustotas kājas nozīmē noslēgšanos un nepieejamību, bet pēc skata neveikla, atslābināta poza – atvērtību un draudzīgumu. Skaidrs, ka ar šīm zināšanām bija par maz. Turklāt potenciālais kavalieris nebija nekāds ap pirkstu tinamais puika, bet gan ļoti runātīgs fizikas skolotājs. Tāpēc eksperimentālos nolūkos un, ko tur slēpt, – jautrības vairošanai – nolēmu izmantot vienkāršāko gudrību no Draiveres krājumiem. Arī manas vēlmes bija pieticīgas – tikvien, kā radīt interesi par sevi.
Bija vēsa septembra diena. Puisis, ko līdz šim biju satikusi vien draugu rīkotajos laivu braucienos, kur neprātīgi sparīgajai airēšanai bija piešķirta lielāka nozīme nekā flirtam, nu jau pāris nedēļas man sūtīja visai uzjautrinošas vēstules portālā draugiem.lv. Sekoja telefonsaruna un oriģināls piedāvājums – pastaiga pa slepeniem bunkuriem pie ezera. Viņš mani sagaidīja trolejbusa pieturā – iededzis, smaidīgs un, neskatoties uz manām augstpapēžu kurpēm, apņēmības pilns ložņāt pa bunkuriem. Tā nu ātrā gaitā devāmies uz ezera pusi. Lai gan pa ceļam sarunas grozījās ap vēsturi un sportu vien, centos paturēt prātā Draiveres pieskaršanās teoriju. Pirmais pieskāriens elkonim, pavisam maigs un neuzkrītošs, izdevās mirklī, kad šis pārgalvīgi vēlējās šķērsot ielu pie sarkanās gaismas. Uz otro saņēmos akurāt pēc 15 minūtēm, kad šķērsojām dzelzceļa sliedes. „Neskrien taču tik ātri, es kaklu nolauzīšu,” iebildu es un, lai saglabātu līdzsvaru, instinktīvi pieķēros viņam pie piedurknes. Diemžēl puisis nebija gājis džentlmeņu skolā, un tā arī man roku atbalstam nepasniedza. Trešo reizi pieskāros, kad, ejot cauri mežam pa smilšainu taciņu, nolēmu atbrīvoties no savām šikajām augstpapēdenēm. Viņš gan turpināja aizgūtnēm stāstīt par skriešanas maratoniem un nemaz nemanīja, ka mana mākslīgā verbālā ieinteresētība pārgājusi neverbālā pieskārienu fāzē. Par laimi, man izdevās viņu atrunāt no ložņāšanas pa tumšām alām, taču puisim kļuva gaužām neinteresanti, un viņš nolēma nopeldēties ezerā. Lai gan termometra stabiņš jau bija noslīdējis līdz 15 grādiem, viņš braši izmetās vienās „trusenēs” un... tur bija ko redzēt. Ne, ne jau „trusenēs”, bet tā slavenā sešpaka uz vēdera... Pagāja krietni vairāk par Draiveres noteiktajām 15 minūtēm, kad viņš beidzot izlīda no ezera un liktenis man piespēlēja vēl vienu iespēju pieskārienam. Pieskāros viņa mugurai un ar neslēptu apbrīnu balsī vaicāju – tev tiešām nebija auksti? Diemžēl arī atpakaļceļš pagāja mežonīgā skrējienā un viņa stāstos par sportiskajiem sasniegumiem.
To, ka pieskārienu tehnikai tomēr bija efekts, uzzināju pavisam nesen. Lai gan kopš tās bunkuru ekspedīcijas apmainījāmies vien ar dažām vēstulēm un dzīvē vairs netikāmies, pirms pāris dienām agri no rīta saņēmu no viņa īsziņu: „Labrīt! Tuvojos Rīgai. Kā būtu ar kafiju pie manis un nelielu gurnu izkustināšanu pēc tam?” Cerēju, ka ar gurnu izkustināšanu domāta pastaiga, taču drošības labad atbildēju: „Neesmu radusi tādas ziņas saņemt darbdienu rītos.” Nākamā sms tūdaļ man lika atcerēties gan Draiveres pamācības par pieskārieniem, gan viņas viltīgo piebildi – „esi vērīga, lai tas nekļūtu pārāk uzkrītoši”. „Ja es pareizi atceros, tad tā sieviete, ar kuru gājām bunkurus lūkoties, bija tikpat griboša un gatava uz visu kā es,” rakstīja viņš. Draiveres tehnika tomēr bija nostrādājusi ar uzviju.
Sadarbībā ar sieviešu žurnālu pirms pāris gadiem kāds portāls publicēja rakstu Kā iekarot vīrieša sirdi? 1. mācību stunda. Autore vēstīja: „Sena un pārbaudīta metode ceļā uz vī¬rieša sirdi ir kļūt par viņa labāko, neaizvietojamo draugu. Tas nav sarežģīti, tikai var¬būt laikietilpīgi. [..] Esi pati uzmanība, uzklausot viņa sūdzības „par dzīvi”, un sniedz saprātīgus padomus. Palīdzot atrisināt svarīgas problēmas, neaizmirsti uzcienāt savu iekāres objektu ar kaut ko garšīgu, vēlams, — pašgatavotu. Pieradini viņu, ka esi vienmēr līdzās un uz tevi var paļauties katrā situācijā. Vari pat izmēģināt viņa hobiju – jums tūdaļ radīsies tēma, par ko var parunāt.”
Kur nu vēl vienkāršāka un ticamāka metode par šo? Draudzēties protu. Īpaši ar smukiem vīriešiem. Un tieši tāds man bija padomā – inteliģents, iznesīgs, mazliet naivs, bet ļoti draudzīgs aktieris. Viss sākās ar to, ka no draugu tusiņa viņš mani aizvizināja uz mājām. Saruna ritinājās veikli kā kamolītis, un jau pēc nedēļas viņš mani uzaicināja uz savu izrādi. Un tā tas kādu laiku turpinājās – izrāde – sarunas mājupceļā, kafija ceļmalas krodziņā. Šādās tikšanās reizēs bijām izrunājuši pusi dzīves. Pietiekami, lai sāktu viens otru dēvēt par draugu. Pēc mēneša ķēros pie otrā plāna punkta – iekāres objekta cienāšana ar kaut ko garšīgu. Tā kā puisis nebija no švakajiem ēdājiem, nolēmu pagatavot cūkgaļu īpašā mērcē. Noēda, ka šņakst, pateicās, uzspieda buču uz vaiga un atcerējās, ka mājās jābaro kaķis un jāved pastaigā suns. Tā kā pirmās divas fāzes nekādu romantiku mūsu attiecībās neieviesa, ķēros klāt nepateicīgākajai – radīt paļaušanās sajūtu jebkurā situācijā. Liktenis man tādu piespēlēja jau pēc pāris dienām – šis došoties kalnos un meklēs kādu, kurš pieskatīs viņa zvērus. Lai gan dzīvnieki man tā ne pārāk, ar apburošu smaidu uz lūpām pieņēmu viņa dzīvokļa atslēgas un divas nedēļas no vietas katru vakaru kratījos ar diviem trolejbusiem, lai izstaidzinātu slikti audzinātu terjeru, uzslaucītu zemi no kaķa sagāztajiem puķu podiem un mājupceļā apcerētu lieliskas atkalredzēšanās perspektīvas ar romantisko kalnos kāpēju. Iztēlē uzburtās ainiņas pārvērtās steidzīgā realitātē – pusdienlaikā viņš ieskrēja pie manis darbā, paķēra savas atslēgas, iespieda rokās pateicības šokolādi, buča uz vaiga, un jau gabalā! Kaut morāli mazliet sadugusi, tomēr turpināju būt līdzās nepadevīgajam medījumam arī turpmāk. Rezultāts – lieliskas attiecības ar viņa dzīvniekiem un tāda uzticības fāze, ka pie glāzes vīna uzzināju gan par bijušajām, gan par aktuālajām dēkām. 100% neiedarbīga metode.
Rezultāts: kas ilgi nāk, tas neatnāk.
„Jūs varat it kā nejauši lūgt palīdzību nepazīstamam vīrietim: palūdziet kaut ko parādīt telefonā, aiciniet palīgā savākt uz grīdas izbirušu sīknaudu, atbrīvot restē iesprūdušu papēdi. Kā likums, redzot bezpalīdzīgu sievieti, vīrietis atceras, ka ir džentlmenis, un steidzas palīgā. Ir svarīgi pēc tam neaizmirst pateikties par palīdzību, pavēstīt, ka bez viņa nemūžam nebūtu tikusi galā un palielīt, cik labi viņam izdevās,” šādas vienkāršas viltības Krievijas internetvietnē Womenlove.ru klāsta psihologs Mihails Širins.
Izklausās pārlieku vienkārši – nodomāju, lasot šīs neviltīgās pamācības. Taču, ja šādu rīcības plānu piedāvā psihologs, turklāt – vīrietis, vērts mēģināt. Tā kā padomdevējs ir krievs, tad eksperimentam izvēlējos internacionālu vidi – slēpošanas kūrortu Skandināvijā. Šādās vietās vīriešu ir pa pilnam. Turklāt liela daļa atpūšas izteikti maskulīnās kompānijās, sievas un draudzenes atstājot mājās. Kādā jaukā vakarā, kamēr mani ceļojuma biedri steidza līdz pēdējai minūtei izmantot pacēlāja darba laiku, nolēmu realizēt Širina plānu. Simpātisko amerikāni biju noskatījusi jau pāris stundas pēc iečekošanās viesnīcā. Atlika vien izdomāt situāciju, kurā viņš varētu kļūt par manu varoni. Jautāt par pašas telefona funkcijām būtu pārāk blondi un pieprasīt, lai vīrietis lasa manu sīknaudu, arī diez ko negribējās. Tāpēc grēkāža lomu piešķīru sarežģītākajai lietai savā arsenālā – klēpjdatoram. Ap vakariņu laiku pasitu padusē savu uzticamo palīgu un devos uz viesnīcas foajē. Kad lifta durvīs parādījās čalis ar Holivudas smaidu, lūkojos uz viņu izmisuša suņa acīm un jautāju: „Atvainojiet, lūdzu, bet man nekādi neizdodas pievienoties internetam. Kā jums šķiet, ko es daru nepareizi?” Amerikānis ātri atrisināja manu izgudroto problēmu, vēlēja man veiksmi un aiztinās uz vakariņām tik ātri, ka pat nepaspēju izgudrot anglisko pateicības un cildināšanas variantu. Taču gluži nepamanīti mani pūliņi nepalika. Nākamajā rītā sastapāmies pie brokastu galda. Sasmaidījāmies, novēlējām viens otram jauku dienu. Arī vēlāk, sastopoties viesnīcas gaitenī, glītais svešzemnieks apvaicājās, vai tagad man izdodas pieslēgties internetam. „O, jā, paldies! Bez jums es nebūtu tikusi galā,” centos izpildīties pēc pilnas programmas, lai virtuālais Širins man pēc tam neko nepārmestu. Tomēr Mēness vērošana sniegotajos kalnos žilbinoši smaidīgā amerikāņa kompānijā tā arī nenotika. Vai nu nebiju gluži viņa gaumē, vai viņš tiešām bija atbraucis šurp tikai slēpot. Bet varbūt tomēr vajadzēja sagādāt mazliet sīknaudas, ko mēs abi, rāpojot pa viesnīcas sarkanajiem paklājiem, varētu romantiski uzlasīt.
Mani secinājumi?
Romantiskajos eksperimentos metos kā aizraujošā rotaļā, tāpēc dīvaini pārpratumi un solīto efektu nepilnības mani nespēja satriekt. Atklāšu arī, ka neviena eksperimentos iesaistītā persona no šīm vienkāršajām burvestībām nav cietusi un ar viltu nav savaņģota. Esmu par to, lai vīrietis iekarotu sievieti, taču tagad ticu – mazas pašpalīdzības viltībiņas patiesi šo procesu var mazliet pasteidzināt.
