Mana 15 gadu vecā meita klaiņo un nenāk mājās...

„Meita pāris nedēļas padzīvo mājās, tad pie draugiem „patusē”, tad atkal mājā. Ir pat bēgusi no mājas pa logu. Ko man darīt?” māmiņa ir izmisumā.

Atbild personīgās meistarības trenere, NLP meistare Sarmīte Šmite:

"Ar bērnu kontakts ir pazudis jau pietiekoši ilgu laiku. Tagad, iespējams, tik pat ilgu laiku tas būs jāatgūst atpakaļ, ja vispār tas būs iespējams. Bet, kas dara, tam izdodas. Vajadzīga tikai vēlme un rīcība.

Kāpēc bērns jau tik ilgu laiku tomēr bēg no mājām, kāpēc nemācās? Ir atrasti draugi, kas viņu uzklausa, vai vismaz paklausās, ko saka.

Šajā vecumā bērnam autoritāte ir viņa vienaudži. Ja mazākajā vecumā bērns jutās mājās kā savējais, saprasts, uzklausīts, problēmas tika risinātas. Diez vai tad būs vēlme no mājas aizbēgt. Arī bērns saprot, ka sāpina savu mammu. Un, ja viņam ģimene ir vērtība, lai vai kāda tā būtu, viņš tomēr nevēlēsies tai tik daudz darīt pāri.

Varbūt izvērtēt pašas attiecības ar savu mammu. Vai tās ir paraugs jūsu meitai? Bieži mūsu bērni atdarina mūs pašus.

Rakstītajā saklausīju jautājumu, kur tagad to bērnu likt???

Iespējams, ka arī viņai esat teikusi, ka ieliksiet kādā specskolā, lai tad tur viņu kārtīgi izdresē. Un kas būs pēc tam? Saka, ka slēgtās iestādēs cilvēks neizlabojas, bet iegūst vēl labākas prasmes tā turpināt... Kā pēc visa tā veidosies jūsu attiecības?

Iespējams, esat jau visus savus nervus iztērējusi un acis izraudājusi, cīnoties ar savu meitu... bet cīnoties panākam to pašu pretī... Tā strādā Visuma likumi. Labāka ir sadarbības iespējas meklēšana.

Viena iespēja; varētu uzzināt, kas jūsu meitai viņu vienaudžu starpā ir pozitīva autoritāte. Un caur šo cilvēku izprast, kas ir svarīgs viņai, ko meita vēlas savās mājās sajust, ieraudzīt, kas trūkst... Varbūt ir kāds radinieks vai jūsu paziņa, kas arī varētu būt kā starpnieks jūsu attiecību sakārtošanai.

Parasti ģimenē sieviete rada mājas sajūtu, kur visi vēlas atgriezties, jo tur uzklausīs, sapratīs un ieteiks kā rīkoties... vai vienkārši samīļos. Šī piederības sajūta ir tik ļoti svarīga. Pēc kārtējās klaiņošanas, iespējams kārtīgi sabarat un tā jau pareizi vien būtu.

Bet varbūt darīt pavisam citādi?

Sagaidiet meitu bez pārmetumiem, ar siltām pusdienām, smaidu, sapratni... Vai vismaz nemetieties virsū ar kārtējo bāršanos. Pajautājiet, kā viņai pa šo laiku gāja? Kas viņai bija svarīgs, ko viņa ir redzējusi. Kā klājas viņas draugiem. Vai viss ir kārtībā? Pastāstiet, ka ilgojāties pēc savas meitas, ka gribējāt ar viņu padalīties un iespējams, pajautāt kādu padomu kā rīkoties. Sakot, ka viņa jau ir pavisam pieaugusi un dzīvo jau savu dzīvi...

Nu un pieaugušie cilvēki domā par to, kā sevi uzturēt... Varbūt, ka varētu jau sākt domāt, kā varētu sev naudiņu nopelnīt. Ne kā pārmetumu, ka vairs neko nepalīdzēsiet, bet kā sarunu, par to, ko domā un dara pieaugušie. Jā... ja domā!

Meita jau zina jūsu parasto reakciju, bet - pamēģiniet citādi. Sakārtojiet pati savu iekšējo pasauli, lai tajā iemājo miers un harmonija.

Līdz astoņu gadu vecumam bērns dzīvo jūsu enerģētiskajā laukā. Tagad viņš ir ārpus jūsu... Un tomēr mūsu enerģētiskais lauks ir ļoti plašs. Savā iztēlē un domās sūtiet meitai savu mīlestību. To nevar ieraudzīt, bet ar laiku sajust gan... Tā dusmojoties uz bērnu, aizveras pašas sirds. Darbs ar sevi un attiecību sakārtošana ar savu meitu prasīs laiku un pacietību.

Vecumdienās jutīsimies tik labi, cik būsim savos bērnos ieguldījuši, ne tik daudz naudā, bet pašās attiecībās.

Mīlestība maina pasauli!"