Gaidām mazulīti, bet puisis pats vēl kā bērns, mātes luteklis

"Ar draugu kopā dzīvojam jau pusotru gadu. Jūnijā mums gaidāms mazulītis. Ir tikai tāda lieta, ka nezinu, ko man no savas otrās pusītes gaidīt. Viņš ir vienīgais dēls savai mātei un pats tuvākais, kas var būt, savai vecmāmiņai. Tas jau nebūtu nekas, bet, ko darīt, ja pret viņu izturas kā pret zīdainīti un viņš pats to pieļauj?! Viņš jau no agras bērnības pieradināts dabūt visu gatavu un dzīvē neko neizcīnīt, bet tagad, kad no viņa būtu jāgaida īsta vīrišķība, apgādība, jo mums taču būs kopīgs mazulis, es nesagaidu neko. Jā, viņam ir tikai 20 gadi, bet tas jau nenozīmē, ka vajag mukt no atbildības  pie savas mammas un vecmāmiņas, kur vienmēr viss tiks iedots un kur pašam neko nevajadzēs darīt. Varbūt bērnam viņš vēl nav gatavs un varbūt ilgi tam nebūs gatavs, ja ap viņu šādi grozīsies, bet vai tādēļ no tā būtu jācieš man? Ko man darīt? Pazaudēt arī viņu negribu, bet gribu, lai beidzot ap viņu nāk apskaidrība, ka bērnība ir pagājusi un, ka pašam jāsāk veidot sava dzīve.

Cik es viņa mammai un vecmāmiņai esmu teikusi, ka viņš jau ir liels, ka būtu jābeidz pret viņu kā pret zīdaini izturēties, bet viņas manī neklausās un nepārtraukti notiek viens un tas pats. Viņš pat vēl mīļvārdiņos tiek saukts. Pie tam, vecmāmiņa visur kaut kādās domstarpībās vaino mani, nepārtraukti es esmu vainīga, bet viņas mazdēls ir svēts un ja viņš kaut ko neizdara, tad tā ir mana vaina, jo es viņu tik tālu novedu. Iesakiet, ko man darīt?"

Jūs pati esat izvēlējusies šo vīrieti sev par vīru un gaidāt bērniņu. Lai gan jau iepriekš zinājāt, kāds ir šis cilvēks un kādā ģimenē audzis. Reizēm pārāk lielā mammu mīlestība izaudzina nevarīgus dēlus. Viņš tāds vienkārši ir... tagad vajadzēs to pieņemt, citādi visu laiku būs strīdi. Arī ikdienas „zāģēšana” visu darīs tikai vēl sliktāku... Mammas arī mainīt neizdosies, viņas ir tādas, kādas ir.

Saprotu, ka dzīvojiet kopā un visa jūsu sadzīve viņām ir kā uz delnas. Tātad varētu pastāvēt iespēja dzīvot atsevišķi.

Viss, protams, sākas ar pašu sievieti, jo viņa izvēlas savu vīrieti. Tagad jāsāk no tās situācijas, kas ir izveidojusies. Gudri būtu savu atbildības devu pamazām likt uz vīra pleciem. Viņam patiešām sākumā būs grūti, jo to vienkārši neprot, pat nezina, kas tas ir. Pamazām sākt uzticēt mazus uzdevumus, par to katru reizi paslavēt, bet nepārslavēt. Tuvinieku klātbūtnē uzteikt, cik labs un izdarīgs viņš ir. Bet par patiešām izdarīto - lai viņš sajūt savu vīrieša spēku, savu atbildības devu.

Citu vainošana neko šajā situācijā nerisinās, tikai sabojās attiecības. Varētu sākt arī ar sevis pilnveidošanu. Tagad, kad gaidāt bērniņu, palasīt labas grāmatas, vai apmeklēt kādus sieviešu kursus. Atbrīvot galvu no domām, kas ieved sliktās sajūtās un pārvirzīties uz domām, kas dod enerģiju un dzīvesprieku. Atrast sevī sievišķo enerģiju, kas ļautu savam vīrietim kļūt vīrišķīgākam... Sieviete ar savu dzīves gudrību izdara tā, ka vīrietis vienkārši ir laimīgs, ja var savu sievieti atbalstīt, palutināt, samīļot....utt.