Valsts viņai atteica ķīmijterapiju. Taču Monta nepadodas!
Pirms gada Vidzemes augstskolas Žurnālistikas otrā kursa studentei Montai Rudzītei ārsti paziņoja diagnozi: plakanšūnu vēzis ceturtajā stadijā. Plašāka sabiedrība par viņas slimību uzzināja, kad Montai tika atteikts ķīmijterapijas kurss.
Valsts nabadzības un šokējošās birokrātijas dēļ viņa par valsts naudu ārstējamo sarakstā palika „aiz svītras”.
Monta nepadevās! Pateicoties ziedojumiem un Montas cīņas sparam, viņa turpina ārstēties un ir neprātīgi iemīlējusies. Šis noteikti būs stāsts ar laimīgām beigām!
Monta, kā tu tagad jūties?
Pagājušajā nedēļā biju pie sava ārsta Jura Tāra Latvijas Onkoloģijas centrā, jo man visu laiku sāpēja piere un deguns, tieši saslimušās vietas. Domāju – atkal sastrutojis. Taču ārsts mani pārbaudīja un pateica, ka tur vairs nekā nav! Audzējs kļuvis uz pusi mazāks, ne degunā, ne pierē tā vairs nav, palicis tikai vaiga daļā. Redzi, kreiso aci gan vairs nevaru atgūt, tā pazuda pašā sākumā.
Arī profesors Ukrainā, pie kura ārstējos, man teica, ka audzējs samazinās, bet nebiju īsti droša. Likās pat – varbūt audzējs kļuvis vēl lielāks, ja jau tik briesmīgi sāp... Izrādās, tas ir labi, sāp tāpēc, ka kauls atjaunojas.
Kā tas vispār sākās?
Man ar veselību vienmēr viss bijis lieliskā kārtībā. Taču pēkšņi kreisā acs piepampa tā, it kā es būtu dabūjusi pa seju. Redze sāka migloties. Aizgāju Limbažos pie acu ārsta un tur konstatēju, ka ar kreiso aci neredzu pat lielākos burtus. Tad mani aizsūtīja uz Valmieru uz dažādām pārbaudēm, un bija skaidrs, ka kaut kas tur ir – ļauns vai labs, to uzreiz noteikt nebija iespējams. Nosūtīja uz Stradiņiem, bet tur pateica, ka jābrauc uz Latvijas Onkoloģijas centru.
Mani vecāki bija pārstresojušies, bet es neuztraucos. Nebija bail, laikam nebija arī īsti pielēcis. Onkoloģijas centrā man uztaisīja biopsiju un ar piekto reizi caur degunu izņēma ārā gabalu no audzēja. Tas gan nebija patīkami.
Sāpīgi?
Ir gan. It kā jau atsāpina, bet vienalga jūt. Pārbaudīja to audzēja gabaliņu – atnāca atbilde, ka man ir ļaundabīgs audzējs. Turklāt ceturtajā stadijā. Tas bija skāris visu sejas kreiso pusi, pieri, degunu, aci...
Tikai tad, kad man sāka stāstīt, kas tagad būs jādara, kādai ārstēšanai jāiet cauri, man pieleca, ka tagad ir baigā problēma... Tikai tad aptvēru, ka nevarēšu normāli studēt, faktiski neko nevarēšu normāli izdarīt.
Starošanas kurss sākās vasarā – likās, nu labi, vasarā vēl varētu, netraucēs studijām. Taču es jau nenojautu, ka ar starošanu viss nebeigsies. Visu vasaru nobraukāju uz starošanu, beigās izrādījās – no tā nav lielas jēgas, tieši otrādi, audzējs bija kļuvis vēl lielāks.
Bija jāpierod, ka neko vairs nevaru izdarīt. Pie daudz kā bija jāpierod. Kamēr pieradu pie tā, ka ar kreiso aci vairs neredzu, kamēr cīnījos ar valsti par to, lai saņemtu ķīmijterapijas kursu, ko uzreiz nepiešķīra, jo paliku ar savu 27. kārtas numuru aiz strīpas...
Daudziem tādā situācijā nolaistos rokas, tev bija cita reakcija – jācīnās!
Man joprojām ir tā pati reakcija, jo vieglāk jau nepaliek, un cīņa ir katru dienu...
Nevaru teikt, ka esmu ambicioza, bet esmu cilvēks, kam ir ļoti daudz mērķu: žurnālistika, precēties, dzemdēt bērnus, dejot, ceļot, dzīvot – vienkārši dzīvot. Tāpēc automātiski pieņēmu, ka man vienkārši jācīnās, jo es to visu gribu!
Man teica, ka piecus gadus būs jācīnās – ja vispār varēs uzvarēt. Sākumā jau nebija tādu rezultātu kā tagad. Taču es to pieņēmu kā vienkārši nepieciešamu, jādara, un viss. Izdaru procedūras, varu braukt uz augstskolu – visu pēc kārtas...
Gribēju turpināt dejot tautas dejas, kā to darīju 15 gadus – to diemžēl nevarēju, bet kādreiz atkal varēšu. Man ir daudz domu un plānu, ko gribu piepildīt.
Nē, nu, protams, bija dienas, kad uznāca tāds kārtīgs besis. Katru dienu brauc uz Rīgu, apstarojies, no tās apstarošanas maskas likšanas mati lūst un bojājas, kamēr jānogriež, ķīmijterapiju tev nedod...
Es ilgi domāju, vai to sākt un vai tas vispār sanāks. Cilvēkiem taču naudiņas ir maz. Man vienmēr bijis kauns kādam kaut ko prasīt, bet vairs nebija izvēles. Kad sākām ziedojumu akciju ar manu kursabiedru un labu draugu Kārli Vasuli, domāju, ka nesanāks un ka man neviens nepalīdzēs. Bet augstskola nāca palīgā, ziedot.lv arī. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Kaut arī es zinu, ka tiem, kuri man ļoti grib palīdzēt un ir palīdzējuši, nav liekas naudiņas.
Vēl neesmu izdomājusi, kā pateikties saviem ziedotājiem. Es jau redzu gan katru ziedotāju, gan summu – un esmu ļoti pateicīga arī par latu, jo viss kopā taču sakrājas. Izmantojot šo interviju, visiem gribu pateikt mežonīgu paldies – augstskolai, pasniedzējiem, pazīstamajiem un nepazīstamajiem cilvēkiem, kas man ir palīdzējuši un turpina palīdzēt.
Dusmīga esmu ļoti – joprojām. Ne jau uz valsti, bet uz veselības sistēmu gan. Bija diezgan traki: man atteica ķīmijterapiju, bet tad, kad ar ziedot.lv palīdzību tai saziedoja naudu trīs dienās, uzzināju, ka tai vairs nav jēgas, jo, izrādās, to vajadzēja darīt reizē ar apstarošanu.
Toreiz rokas mazliet nolaidās. Jau tā paliec aiz strīpas, tev savāc naudu, – un atkal ir par vēlu! Sanāca tā: apstarošana beigusies, ķīmijterapija vairs neder, operēt nebija iespējams – un ko tad man tagad darīt?
Nē, neko.
Tad ko – iet mājās un, piedod, mirt nost?
Nu gandrīz tieši tā arī bija.
...Un tad mēs atklājām zāles, ko lietoju pašlaik.
Kā tas notika?
Nu varētu teikt, tas nāca kā tāds likteņa pirksts no augšas... Mana vecmamma ir latviete, bet dzīvo Ukrainā. Pirms kāda laika viņai arī bija audzējs, ginekoloģisks. Viņas dēls, mans onkulis, atrada ārstu, kurš viņu izārstēja. Kad saslimu es un Latvijā man neko vairs nevarēja palīdzēt, iedomājāmies, ka man jāaizbrauc pie šī profesora uz Ukrainu. Viņš mani izrakstīja zāles, un es uzskatu, ka tieši tās pašlaik ir samazinājušas audzēju.
Zāles ir gatavotas no dabas indēm – tāpēc atšķirībā no ķīmijterapijas tās nekaitē iekšējiem orgāniem. Tā nav tradicionālā medicīna, bet gan naturaterapija. Taču nevajag domāt, ka tās ir kaut kādas mājās maisītas tantiņu mikstūras – zāles ir ražotas oficiālā farmācijas uzņēmumā. Šīs zāles nav lētas – par tām aizgāja visa ziedot.lv saziedotā nauda. Tagad ceru, ka izdosies iegādāties zāles visam šim gadam.
Kad vecmāmiņa uzzināja par manu slimību, viņa, protams, bija uztraukusies, bet, kad uzzināja, ka dzeršu zāles, kādas bija arī viņai, kļuva mierīgāka – tikai teica, lai rēķinos, ka to lietošana prasīs visu manu laiku. Un tā arī ir.
Man mājās strīpā saliktas 27 pudelītes, no katras jālieto pa drusciņai dažādos veidos: no dažām pa pilienam, no dažām pilieni jāsajauc kopā, vēl no citām pilieni jāiejauc ūdenī, un tas trīsreiz dienā. Un vēl procedūras, jāsmērē viss ķermenis ar ziedēm. Man ir arī spricējamās zāles, bet tām man ir katetrs vēderā, lai varu spricēt pati un nebūtu jāspricē dibenā – no visām špricēm tas jau nejūtīgs palicis! Tā visa diena paiet – ceļos sešos no rīta. Kad jūtos labi, ķeros pie mācībām. Augstskola man ļoti nāk pretī, mācos pēc sava plāna, lēnāk nekā pārējie.
Bija laiks, kad mamma daudz raudāja. Ļoti daudz raudāja. Bet tagad viņa redz, ka tiešām paliek labāk, ka zāles palīdz. Bet tādas jau ir mammītes, viņas vienmēr uztraucas.
Mans tētis jau astoņus gadus strādā Norvēģijā; kad var, atbrauc uz mājām. Cilvēki uzskata – ja strādā Norvēģijā, tad visu var samaksāt. Tikko viņš bija atbraucis, un, kad brauca prom, Limbažos bija dzirdami komentāri par to, ka viņš nopircis jaunu koferi tā vietā, lai tērētu naudu man – meitai. Pēc astoņiem gadiem viņam beidzot saplīsa vecais koferis – nu bija taču kaut kā jāaizbrauc atpakaļ! Tas bija koferis, nevis Chanel kurpes vai Armani zābaki!
...Un man taču nu jau gadu ir draugs! Topošais radiologa asistents. Es arī par to ļoti priecājos pastāstīt.
Tā visi domā! Bet tā nav. Mēs esam pazīstami jau sen. Kādu laiku sarakstījāmies, daudz runājām pa telefonu, un, kad sāku braukāt uz Onkoloģijas centru, regulāri tikāmies, jo viņam tur notiek lekcijas un nodarbības. Tikāmies, runājāmies, arvien vairāk samīlējāmies viens otrā – tā riktīgi. Tagad esmu iepazinusies ar viņa vecākiem, viņš ar manējiem.
Skaisti!
Man kā sievietei tā ir tāda laba apziņa – ka man ir vīrietis un normālas attiecības par spīti visām manām problēmām, par spīti tam, ka ar vienu aci neredzu, par spīti arī tam, ka esmu kļuvusi daudz apaļāka un man vairs nav manu garo matu... Bet cilvēks manī ņem un iemīlas! Līdz ausīm!
Tā īsti mēs sagājām kopā jau tad, kad biju slima, un viņš zināja, ka esmu slima. Taču viņš teica: „Es tevi mīlu tādu, kāda tu esi. Vai esi slima, vai neesi – tāpat mīlu!”
Daudzi vīrieši bēg, kad sieviete saslimst, – nobīstas...
Pēc kāda laika viņš atzinās, ka arī bijis nobijies, kā jau jebkurš cilvēks. Galu galā visi bija nobijušies!
Ir dzirdēti varianti, ka vīrieši aiziet no slimām sievietēm. Bet viņš teica, ka esot manī iemīlējies no paša sākuma: „Kā tad es no tevis varu aiziet projām – ko tad darīšu, kad man tevi vajadzēs?”
Tā viss tagad ir... nopietni. Viņš ir gudrs, simpātisks, beidzot arī tāds, kas patīk maniem vecākiem. Tas ir kā... likteņa pirksts.
Visām lietām ir divas puses, to esmu novērojusi ģimenē. Piemēram, mans brālis negribēja mācīties un, skolu nepabeidzis, aizbrauca uz Angliju. Es viņu neesmu redzējusi gandrīz divus gadus. Bet, no otras puses, es priecājos, ka viņš tagad atrod arvien labāku darbu, kļūst gudrāks, pieaugušāks, tagad pat sāk gribēt mācīties! Acīmredzot viņam tas bija vajadzīgs.
Labais arī notiek! Ar tēvu man tagad ir daudz tuvākas attiecības nekā agrāk – tagad viņš man katru nedēļu no Norvēģijas zvana, mēs ilgi runājamies.
Skatos uz savu labāko draugu Kārli Vasuli – priecājos, ka viņam ir draudzene, laba, gudra sieviete, ka viņam arī viss notiek... Daudz kur ejam četratā – es ar savu draugu, Kārlis ar savu draudzeni. Daudzi uz mums skatās ar tādu kā izbrīnu. Valmierā redzu daudzus jauniešus, kam 22 gadu vecumā ilgstošas attiecības nav vajadzīgas, – ballītes, katru vakaru cits cilvēks blakus... Mēs esam citādi.
Manas ģimenes sievietes vispār ir tādas ātras! Viņas visas dzemdējušas bērnus agri – vecmāmiņa 16 gados, es mammai piedzimu 18 gados. Ja skatās pēc viņu piemēra, es jau esmu nokavējusi!
Un visas sievietes manā dzimtā dejojušas tautiskās dejas – gadiem, tas ir asinīs, tāpēc arī ceru, ka drīz atkal varēšu dejot.
No kurienes tevī tāds cīņas spars?
Tāda es esmu, jo mūs ar brāli tā audzināja. Kaut kādas problēmas? Jācīnās! Kaut kas notiek? Ir jācīnās! Nekāda padošanās, nekāda sēdēšana mājās un īdēšana. Tas neko neatrisinās. Jā, cilvēks var paraudāt un paskumt – dod sev kādu laiku. Bet pēc tam – cīnies tālāk!
Tādi mēs ar brāli esam – ar stingriem raksturiem, nikni!
Tikko man bija saruna ar tēti, pirms viņš atkal aizbrauca uz Norvēģiju. Nu, gadās man vakaros reizēm paraudāt – tik ļoti sāp galva, neko nevaru izdarīt. Tētis mani apskāva un teica: „Nedrīkst padoties! Jā, ir grūti – bet ir jāpaciešas! Tagad pacietīsies un pēc tam varēsi darīt to, ko gribi!”
Ir jācīnās. Tas nav viegli, bet ir tā vērts – tā ir tava dzīve! Un arī citi cilvēki par tevi uztraucas.
Pa mazam, mazam solītim ejot uz priekšu, var kaut ko izdarīt – un, kad kaut kas ir izdarīts, ir tā labā sajūta: tu to esi spējis!
Protams, man arī ir depresijas, vājuma brīži – tad vajag vienu dienu nomierināties, parunāties ar ģimeni, draugiem. Padomāju, kādi man ir mērķi un plāni dzīvē, ko gribu izdarīt un saprotu – to dēļ vērts cīnīties tālāk.
Tu teici, ka tev ir lieli plāni arī žurnālistikā.
Esmu ziņkārīgs cilvēks – bet mani interesē valstiski jautājumi. Kad reiz teicu tēvam, ka gribētu kā žurnāliste un braukt uz karstajiem punktiem, viņš teica, ka mani piesiešot – zina, ka tiešām mēģināšu nokļūt visam maksimāli tuvu! Taču tagad man ir īpaša interese par veselības sistēmu. Tajā es tiešām gribētu iedziļināties.
