Maratoniste Jeļena Prokopčuka: „Kad uzvelku kleitu, vīrieši gandrīz klanās”
20. maijā kopā ar citiem „Nordea” maratonā piedalījās Latvijas slavenākā garo distanču skrējēja Jeļena Prokopčuka, pusmaratonā sasniedzot jaunu „Nordea Rīga maratona” rekordu. Pēc dēla piedzimšanas viņa pievārējusi liekos desmit kilogramus un kādus četrus gadus vēl plāno skriet.
Par katru cenu uzvarēt nav viņas mērķis, tomēr „Nordea” maratonā viņa cer būt pati ātrākā, intervijā žurnālam „Stella” pirms maratona sacīja Prokopčuka. Sasniegumu esot pietiekami. Taču apskaust Jeļenu varot ne jau par uzvarām, apskaust viņu varot tikai par vienu – par viņas vīru.
„Sākumā skriešana bija mans hobijs, kas pārauga darbā, jo ar to pelnu sev iztiku. Neviens mani aiz rociņas taču neaizveda un neteica: „Tagad tu skriesi!” Protams, skrienot profesionālā līmenī, būtu muļķīgi teikt, ka izjūtu nez kādu labsajūtu. Tajā pašā laikā skriešana no kustību viedokļa man ļoti patīk. Nereti, braucot mašīnā, pamanu taciņu, kas aizvijas mežā, un sajūtu, kā mani pārņem neatturama vēlme pa to paskriet. Tieši paskriet, nevis paieties vai izstaigāties. Cilvēki jau bez vajadzības uz mežu nebrauc, ja nu vienīgi sēnēs vai ogās. Bet tad to dienu tā arī nostaigā – ar degunu zemē, neko daudz no dabas skaistuma neredzot. Bet es skrienu un baudu. Man patīk trenēties mežā, un es arī visbiežāk tur skrienu.”
Skrienot varu ne tikai domāt, bet arī pārrunāt ar vīru kādas ikdienišķas lietas. Jo īpaši tagad, kad ir dēliņš un nav laika abiem apsēties un tāpat vien parunāties. Kad treniņi nav tik nopietni, runājam par visu, kas tik ienāk prātā. Skrienot domas plūst pašas no sevis; pēkšņi prātā ienāk kaut kas, par ko nebiju aizdomājusies. Vai ataust atmiņā tas, ko gribēju, bet neesmu izdarījusi. Dažkārt atrisinās problēmas, ar ko netiec galā, sēžot pie galda un izmisīgi domājot. Sacensībās ir citādi. Tad analizēju savus konkurentus, man jāievēro trenera norādījumi, es pārbaudu laiku, lai zinātu, vai iekļaujos, piedomāju, kā jūtos. Ja kaut kas sāk sāpēt, skrienot jāmēģina tikt ar to galā, vismaz sāpes mazināt. Svarīgi laikus paņemt ūdens pudeli, lai nenogāztos, lai nevienu citu nepagrūstu. Kad kļūst grūti, sāc jau domāt, kad beidzot būs finišs. Tas ir vienīgais, par ko domā. Vēl var parunāties ar citiem skrējējiem, bet tas ir lieki. Dažus vārdus tāpat pārmijam, jo skrējiens garš un kompānijā skriet vieglāk nekā vienam. Nereti tad sarunājam – tagad mēģināsim kādu panākt.
Kāpēc arī tiem, kas skrien savam priekam, speciālisti iesaka skrienot sarunāties?
Ja nav speciālu ierīču, kas mēra pulsu, tad runāšana ir veids, kā pārbaudīt, vai cilvēks skrien pareizajā tempā. Ja viņš skrienot spēj runāties, tad temps ir pareizs, tas viņu attīsta. Ja nevar, tas nozīmē, ka cilvēks skrien pārāk ātri. Principā veselam cilvēkam bez apstājas vajadzētu noskriet 10 kilometrus stundas laikā.
(Smejas.) Es divus pusmaratonus noskrēju, nezinot, ka esmu stāvoklī. Kad uzzināju, vairs neskrēju nemaz, tikai staigāju. Septiņarpus mēnešus vispār par skriešanu ne atcerējos, ne domāju. Pat televīzijā sacensības skatījos tā, it kā manā dzīvē to nebūtu. Bet pēc dzemdībām, kad sapratu – es taču varu atkal skriet, man burtiski tās sajūtas nāca virsū kā kadri no kinofilmām. Treniņi, kaut kādas sacensības, takas, pa kurām skriets. Laikam iepriekšējā dzīve prasījās atpakaļ. Kamēr biju stāvoklī, biju pārņemta tikai ar to, ka gaidu bērniņu, ar domām, kā viss būs. Un ļoti labi atpūtos, jo patiesībā jutos no skriešanas nogurusi. Skriet vēl varēju, bet... Reiz treniņā pienāca klāt kāda sportiste un prasīja: „Kādi plāni? Kur gatavojies skriet?” Un es saku: „Ir iespēja uzvarēt Bostonā, bet nav vēlēšanās.” Iedomājies, līdz kam biju nonākusi! Potenciāli to varēju izdarīt, bet sākt pie tā strādāt vienkārši nebija spēka.
Tad jau paliki stāvoklī īstajā brīdī?
Mēs ar Aleksandru šajā laikā jau paši ļoti gribējām bērnu. Pirmo reizi nesanāca, un klusībā varbūt pat bijām atmetuši ar roku, domājām – kā būs, tā būs. Kad paliku stāvoklī, sākumā, redz, pat nezināju. Tādēļ nebija jau tā, ka abi sēdējām un par to tik domājām. Pārdzīvot pirmo neizdošanos nebija viegli, jo vairāk, ka katrs otrais, ko satiec, gandrīz vai sāk apsveikt un prasa – kur tad ratiņi? Acīmredzot mums bija lemts sagaidīt tieši Viktoru, un viņu arī sagaidījām.
Nezinu, kā ir citām sievietēm, bet sportu apvienot ar bērnu ir diezgan grūti. Jo ir divi treniņi dienā, pēc kuriem tomēr nepieciešams atgūt spēkus. Pagaidām paši sev ar vīru esam atteikušies pilnīgi no visa. Paldies manai mammai, kura paliek ar Viktoru, kamēr skrienu. Tomēr nav pat iespējams salīdzināt, kā trenējos agrāk un kā – tagad. Zaudēju vismaz 30% no tā, ko varētu izdarīt. Bet dēliņš ar katru dienu aug lielāks, pienāks brīdis, kad ar viņu varēs arī kaut ko sarunāt, un ikdiena kļūs vieglāka. Pagaidām, kad nav kaut kas pa prātam, viņam ir tikai bļaušana. Saprotu, ka sports nav profesija, kurā cilvēks var būt līdz pensijas vecumam. Es pat nezinu, kā būs, kad pienāks mana kārta. Bet kādus trīs četrus gadus man tiešām vēl gribētos paskriet. Ilgāk gan ne, jo sports tagad kļūst jaunāks – „baltie” skrējēji nemainās, bet melnādaino vidū parādās jauni sportisti, un viņiem visiem ir ap divdesmit. Bet man nav sajūtas, ka par katru cenu vēl kaut kas ir jāsasniedz. Uzskatu, ka esmu sasniegusi pietiekami daudz. Varētu beigt skriet kaut tūlīt, tā vienkārši ir mana vēlēšanās, mana kaprīze. Ja šie pāris gadi vēl doti, kāpēc nepamēģināt? Ja uzzināšu, ka atkal esmu stāvoklī, būšu ļoti laimīga un dzemdēšu, un vairs nekur neskriešu.
Ar tik trenētu augumu kā tev dzemdēt ir viegli?
Kā teica ārste, kas pieņēma Viktoru, sportistēm ir vai nu ļoti smagas, vai ļoti vieglas dzemdības. Pa vidu nemēdz būt. Jo, kad dzemdē normāla sieviete un viņai saka – spied, tad viņa to izdara pavisam citādi. Sportistes, kad viņām saka – spied, sasprindzina savu uztrenēto vēdera presi, un tas nepavisam nav tas, kas būtu vajadzīgs. Tā arī ir tā grūtība. Nevaru teikt, ka man bija smagas dzemdības, bet ilgas gan. Vienkārši noguru. Pat nekliedzu un neraudāju, lai gan apkārt sievietes tiešām kliedza. Vienkārši darīju to, ko man lika. Pašai šķita, ka biju ļoti „izpildīga”. Biju sarunājusi sev līdzi draudzeni, kurai ir trīs bērni, jo uzskatu, ka vīrietim dzemdībās nav, ko darīt. Ja man tiešām kāds var palīdzēt, tad tā ir draudzene, kura tam gājusi cauri trīs reizes. Bet, tā kā dzemdēju stāvus kā afrikāņu sieviete, man vajadzēja Aleksandra fizisko spēku. Sarunājām, ka uz beigām viņš ies prom, bet viņš vienkārši nespēja aiziet.
Tā noteikti nebija mīlestība no pirmā acu skatiena – atnācu, ieraudzīju un iemīlējos. Līdz kāzām viņu pazinu septiņus gadus, jo bieži tikāmies sacensībās. Iemīlēju viņu, jo man patika viņa rīcība, cieņas pilnā attieksme pret cilvēkiem, pret mani. Sapratu, ka viņš ir uzticams un atbalstošs. Mīlestība caur to arī uzplauka. Nevis – ieraugi skaistu vīrieti un pēc tam saproti, ka dzīvot kopā ar viņu nav iespējams. Gāju laikam to gudrāko ceļu. Pat ne drusciņas nenožēloju, jo man jau bija arī citi puiši. Patiesībā Aleksandrs bija labākais vīrietis, kādu vispār pazinu. Jo ilgāk esam kopā, jo vairāk pārliecinos, cik ļoti man paveicies. Droši vien mani var apskaust par daudz ko – maniem panākumiem, talantu, māju un vēl kaut ko, bet es skaidri apzinos, ka vienīgais, par ko mani tiešām var apskaust, ir mans vīrs. Jo dzīvē nav nekā svarīgāka par cilvēku, kurš ir blakus, kurš tevi atbalsta, saprot un vienmēr atradīs risinājumu.
Viņš ne reizi nav licis tev vilties?
(Smejas.) Viņš ir tik sasodīti kārtīgs vīrs! Kad apprecējāmies, uzreiz pateica: „Es bez tevis nekur neiešu. Jo kā tas būs, ka mana sieva viena sēdēs mājās?” Mūsdienās tā vīrietim ir reta īpašība. Lielākoties vīriešiem tomēr patīk izrauties no ģimenes. Mums daudzi teikuši: „Mēs vispār nesaprotam, kā jūs 24 stundas diennaktī spējat būt kopā?” Bet, ja viņš viens aizbrauc uz veikalu, pēc dažām minūtēm jau zvanu – kur tu esi? Man viņa jau pietrūkst. Mēs varam kopā gan paklusēt, gan katrs darīt kaut ko savu. Mēs arī strīdamies un pacīnāmies katrs par savu viedokli. Tomēr labi apzināmies – otra tāda kā viņš pasaulē nav, otras tādas kā es – arī nav, un vienam otru zaudēt nemaz negribas.
Tik traki jau nav, ka Aleksandrs skatās manā šķīvī, ko ēdu, un kaut ko pastumj malā. Bet viņš tiešām visās jomās cenšas mani pasargāt. Taču viņa rūpes nav kaitinošas, jo viņš neskrien ar dvieli, tiklīdz vēlos pirtī apsēties uz lāvas. Protams, Aleksandrs man daudz palīdz un no daudz kā mani atbrīvo. Bet nevaru teikt, ka vīrs man mazgā traukus, drēbes un grīdu un es vispār neko nedaru. Ēst gatavoju es, traukus un drēbes mazgāties protam ielikt abi, arī māju sakārtot. Es, protams, to daru biežāk, jo man vienkārši patīk ieraudzīt, kā no nekārtības rodas kārtība. Pret mani kā pret sportisti no viņa – visa uzmanība: kā gulēju, kā ēdu, kā jūtos. Viņš var man gan masāžu uztaisīt, gan psiholoģiski noskaņot. Nē, nu gadās, ka kaut ko garšīgi ēdu un jūtu – vīrs tā neuzkrītoši paskatās no sērijas: neaizraujies! Viņš pat neko nesaka, bet es saprotu – Ļena, vajag sevi kontrolēt!
Kāds tad ir tavs ēšanas režīms?
Man ir tikai viens ierobežojums – pēc iespējas veselīgāki un kvalitatīvāki produkti, vislabāk – no ekoveikaliņa. Protams, tajā klāstā neietilpst cīsiņi, sardeles, desas un kūpināta gaļa. Arī kūpinātu zivi ēdu ļoti, ļoti reti. Godīgi sakot, esmu pārliecināta, ka cilvēki ēd vairāk, nekā ir nepieciešams. Lai es varētu noskriet 30 kilometru, man pietiek ar simts gramiem auzu pārslu putras un divām sviestmaizēm ar sieru. Bet cilvēki no rīta uzvāra cīsiņus un vēl uzcep omleti no piecām olām, pa virsu uzkaisot sieru... Lai gan diēta arī nav risinājumus, jo, ja sāc, tad tā jāievēro līdz mūža galam. Tāpēc labāk reizi nedēļā atļaut sev saēsties visu, ko sirds kāro, un pēc tam turēt sevi mērenībā.
Man nav šādu baiļu, jo zinu – viens lieks treniņš, un liekie kilogrami tiks „nodedzināti”. Man ļoti garšo žāvētie augļi un rieksti, bet tie baro un skaitās smaga barība. Tāpēc vīrs riekstus no manis slēpj, jo es tos varētu ēst vienā laidā. Sanāk, ka kaut kādā ziņā viņš mani tomēr kontrolē (smejas). Bet tas ir tik neuzkrītoši! Citreiz es pati viņam saku: „Lūdzu, nes prom to šķīvi ar riekstiem! Un noslēp tā, lai es pat neatrodu.” Jo citreiz tiešām varu staigāt pa māju un meklēt, kur Aleksandrs tos nolicis. Mans gribasspēks taču arī nav no dzelzs. Esmu tāda pati sieviete kā citas ar savām vājībām. Pēc dzemdībām gan man bija desmit lieki kilogrami, kas tā arī turējās. Tad gan pirmo reizi apzināti izdomāju, ka atteikšos no maizes un cepumiem. Un man to patiešām vajadzēja, jo skriet kā boingam ar 56 kilogramiem maratonu nav reāli.
Bet tad beidzot tavs augums droši vien ieguva sievišķīgas formas?
Kad pēc dzemdībām mani ieraudzīja draugi, visi teica – met to skriešanu malā un paliec tāda, kāda esi tagad – sieviete! Bet vēl trīs četri gadi, un es visu savu atlikušo dzīvi tāda būšu. Es tik ļoti esmu pieradusi pie sava tievuma, ka pēc dzemdībām šķita – esmu tik resna, nu tik resna! Melotu, ja teiktu, ka mans augums sievišķības ziņā vienmēr ir mani apmierinājis. Protams, esmu pārdzīvojusi, ka citām ir trešā izmēra krūšturis, man – knapi pirmais. Bet vīrs man reizi par visām reizēm pateica: „Tu man patīc tāda, kāda esi.” Jo kam gan mēs, sievietes, esam radītas? Tam, lai vīrieši mūs mīlētu. Ja ir vīrietis, kurš mani mīl, kāpēc man sevi mainīt?
Dzīvē allaž esmu devusi priekšroku visam, kas ir dabisks. Nekad neesmu uzkrītoši krāsojusies, kādā citā tonī krāsojusi matus, man šķiet, ka mani pašas nagi ir skaisti. Man patīk skaisti ģērbties un, ja ir attiecīgs gadījums (piemēram, bankets pēc Londonas maratona), uzvilkt arī kleitu un augstpapēžu kurpes. Uzreiz jūtu ieinteresētus skatienus, man saka komplimentus, un vīrieši manā priekšā gandrīz vai klanās. Skrienot jau visi redz mani tikai sporta tērpā. Tā kleita un kurpes vajadzīgas, lai sajūtam savu sievišķīgo spēku. Bet staigāt tā diendienā ir nogurdinoši. No augstpapēžu kurpēm esmu atradusi, lai gan ar tām – pilns skapis. Atveru tik un papriecājos. Skaistas kurpes ir mana vājība. Iemeslu tajās staigāt nav sevišķi daudz, bet divas reizes gadā uzvelku. Pārāk bieži šādus izgājienus profesionālais sports nemaz nepieļauj, jo kājas ir jāsargā. Augstie papēži rada slodzi gan pēdām, gan apakšstilbiem. Lai gan tagad ir tik skaisti apavi bez papēžiem, ka nav vērts par to vispār pārdzīvot.
Tava sejas āda treniņos un, skrienot maratonos, pakļauta tik dažādiem laika apstākļiem. Kā tu par to rūpējies?
Skrienot sejai jābūt absolūti tīrai. Krēms ir kā maska, kas nosprosto poras, un kopā ar sviedriem tas var radīt nevajadzīgus iekaisumus. Bet pašlaik es vispār neko un nekur nesmērēju, jo man nav laika. Varbūt esmu slinka, bet nez kāpēc esmu pārliecināta, ka tās krēma bundžiņas „nestrādā”. Toties pāris reižu izmēģināju fitnesa vingrinājumus sejai un atklāju, cik tie iedarbīgi. Tie kā reizi nostiprina sejas ovālu un pasargā no grumbiņām. Krēmi ir nervu nomierināšanai. Tāpat kā sēdēšana dīvānā – ar to nav iespējams tikt pie skaista auguma. Ķermenis ir muskuļi, un tie ir jānodarbina, lai neatslābst.
Reiz televīzijā rādīja – stāv hokejists ar nūju, viņam izsisti zobi un zilums zem acs, un viņš saka: „Ja tu esi lielajā sportā, tad tev veselības nav.” Mans vīrs uzreiz izlaboja – hokejā nav veselības. Sporta veidi ir dažādi, un katram ir atšķirīga ietekme uz organismu. Protams, arī skriešana var pārvērst cilvēku invalīdā, bet pamatā tās tomēr ir dabiskas kustības, cilvēka organisms tām ir piemērots. Skrienu jau no 12 gadu vecuma, un nopietnu traumu, kas liktu izkrist uz veselu sezonu, man nav bijis. Tāpēc nevaru teikt, ka garo gabalu skriešana ir traumatiska. Vienkārši nereti ir tā, ka sportists spēj mazāk, bet tik ļoti grib sasniegt rezultātu, ka dara vairāk, nekā spēj. Tad arī sākas traumas.
Man patīk skriet, bet es māku arī „nosačkot” un kaut ko neizdarīt, jo sevi žēloju. Nekad neesmu pakļāvusi sevi riskam pārtrenēties. Vienmēr ieklausos, kā jūtos. Tikai tā var ilgstoši noturēties sportā. Tā kā sen jau pierādīts, ka minerālu un vitamīnu zudums sportistiem ir daudz lielāks nekā pārējiem, tad atjaunot šīs rezerves tikai ar uzturu nav iespējams. Tāpēc lietoju dažādus uztura bagātinātājus. Turklāt pastāv virkne rehabilitācijas pasākumu, kas palīdz organismam pēc slodzes atjaunoties.
Daudzos maratonus apmaksātas tiek ne tikai pirmās divas vietas, bet pat līdz desmitajai. Tāpēc kaut ko nopelnu vienmēr. Ir maratoni, kur par pirmo vietu tev iedod tūkstoti dolāru, un ir tādi (kā Ņujorkā), kur saņēmu 130 000 dolāru. Londonā, kur skrēju šopavasar, par pirmo vietu maksāja 55 000 dolāru. Bet vēl jau ir arī citas sacensības, par kurām maksā. Pat Latvijā ir komercskrējieni. Varu skriet savā Jūrmalas mežā, bet varu aizbraukt uz Rīgu un noskriet to pašu treniņu Nordea maratonā. Un vēl nopelnīt. Lai gan nauda nav liela, tā vienalga ir nauda. Man pašai jāizlemj, kur skriet – Rīgas maratonu vai Milānas (un nopelnīt 3000 eiro, jo zinu, ka uzvarēšu), vai braukt uz Londonu, ieņemt desmito vietu un nopelnīt mazliet vairāk. Tā sportisti dzīvo. Gribi pelnīt vairāk, tātad, mežā skrienot, jāpavada ilgāks laiks. Ja piekrīti saņemt mazāk, vari atļauties dīvānā pasēdēt.
Esmu laimīga, ka man dots mans talants un tas varējis uzplaukt. Neticu, ka dzīvē būtu ko sasniegusi, ja tagad būtu skolotāja. Tāpēc man ir milzīgs prieks pašai par sevi, ka par spīti tam, ka teica: „Skriešana – tas taču ir smieklīgi, ej strādāt!”, es tomēr turpināju. Lai gan vienubrīd nopietni apsvēru iespēju iet prom no sporta. Ir ļoti viegli trenēties, kad dzīvo kopā ar vecākiem un sadzīve uz tevi neattiecas. Pavisam citādi, kad pašai ir sava ģimene, savs ledusskapis un pastkastīte, pilna ar rēķiniem. Kad apprecējos ar Aleksandru, pirmais gads bija smags. Maratoniem nebiju gatava, sports baroja vienīgi tik, lai varētu izdzīvot. Gāju uz veikalu un zināju, ka varēšu nopirkt tikai divus tomātus un vienu gurķi. Bet varbūt tieši tas deva spēku neapstāties.
Visvairāk man gribētos mierīgi rušināties savā dārzā, dzīvoties ar bērniem un varbūt kādu sportistu pakonsultēt. Mums, krieviem, ir teiciens – karotīte ir svarīga pirms pusdienām. Tāpēc, kad pienāks tas brīdis, tad arī domāšu.
