Sieviete ārpus rāmjiem - košā Anita Masaļska. FOTO

Mani mati ir latviešiem neraksturīgajā ugunīgajā krāsā

Tas noteikti nav protests. Septiņpadsmit gadu vecumā noskuvu pliku pauri, kā rezultātā tantītes uz ielas meta krustus, mani ieraugot. Jā, toreiz tas gan bija protests. Bet tagad ar krāsainību ir tā, ka citādu sevi nespēju iztēloties! Nemaz nepieļauju domu, ka varētu ieiet veikalā un nopirkt melnas zeķbikses. Tas ir tāpat, kā apprecēties ar resnu vīrieti. Vesela rinda ir precējušās ar resniem vīriešiem, taču es ielēktu Daugavā, ja man būtu kas tāds jādara! Mēs visi esam dažādi, arī dabā sastopami gan pāvi, gan zvirbuļi, gan cielavas. Vienreiz lidostā sastapu bariņu ar ārkārtīgi krāsaini ģērbtām sievietēm no Āfrikas. Ar turbāniem galvā, izskatījās, ka viņas nāk no karnevāla! Toreiz ar savām oranžajām zeķbiksēm varēju klusiņām nolīst stūrītī un atpūsties. Kas tas bija par skaistumu! Dvēsele gavilē, ko tādu ieraugot! Manuprāt, ja cilvēks saģērbies koši un krāsaini, tur nevar būt runas par sliktu garastāvokli. Divu miljonu lielajai ciltij tad būtu jautri. Un, ja ir jautri, nav bēdīgi, savukārt, ja nav bēdīgi, ir forši. Un ko vēl vairāk var vēlēties?

Šalle man ir visvienkāršākais veids, kā izrotāties

Ja vajag kādu krāsu ap kaklu, tad nav jāsien zeķbikses (bet arī to es esmu darījusi)! Uz galvas, pie somas, pie svārkiem – ļoti parocīgs un vienkāršs aksesuārs. Man bezgalīgi patīk krievu rozes šallēs, tad viss ir tik krāsains! Draudzenīte Krista Vāvere šo lakatiņu atveda no Preiļu tirgus par vienu latu! Krelles un gredzeni ir noiets posms, man bijuši 280 gredzeni un 400 krelles, tagad man to vairs nevajag! Man mājās nemaz nav nekādas izcili bagātīgas drēbju kolekcijas – viens plauktiņš ar šallēm, otrs ar krekliņiem, vēl karājas trīs svārki un divi džemperi. Viss!

Man mājās nav grāmatu

Visas grāmatas sasienu sainītī un nolieku pie tuvākās bibliotēkas durvīm. Es tās nekrāju. Ja dzīvotu septiņistabu dzīvoklī, viena telpa būtu mana garderobe, otra – bibliotēka, trešā – vēl kaut kas cits, taču, tā kā mitinos divās istabās, noteikti negribu dzīvot bibliotēkā, daudz interesantāks man šķiet guļamistabas stūris, piekrāmēts ar krāsainiem kamoliem. Mana draudzene Krista Vāvere tagad noģībtu, jo viņa vispār ko tādu nespēj saprast. Esmu mantu ārā metēja. Citi cilvēki vienmēr dižojas, rādot suvenīrus no turienes un vēl no kaut kurienes. Bet man neparko negribētos dzīvot mantu un antīku lietu piekrāmētā dzīvoklī.

Kam man astoņpadsmit dakšiņas, ja esam divi ēdāji? Esmu četras reizes iesākusi lasīt grāmatu Meistars un Margarita, taču vēl arvien nesaprotu, kā kaut ko tādu var uzrakstīt? Nu lai Bulgakovam, Margaritai un visiem meistariem labi klājas, bet nevajag teikt, ka tas ir kaut kas ģeniāls, jo ne visiem tā šķiet. Lubene, Kundze būs mājās vēlāk, Sieviete baltā – šīs grāmatas lasu jau kādu ceturto reizi. Man ir tāda tā kā amnēzija. Neko neatceros un tik lasu, un tik lasu. Atceros tikai, ka grāmatai beigās būs happy end* (Laimīgas beigas. – red.), un tad man baigi patīk atkal pārlasīt.

Manās mājās pat draudzenes nav bijušas ciemos

Veikaliņš Taša ir mana saviesīgā draugu un ciemiņu pieņemšanas vieta, savukārt tur, kur dzīvoju, ir mana guļamistaba. Kāpēc lai kādam būtu jānāk sēdēt uz manas gultas malas, ja tas nav mans mīļotais cilvēks? Uzskatu, ka ar draudzeni varu pasēdēt parkā zem ceriņu krūma vai ar mašīnu aizbraukt uz jūru, tāpēc nav obligāti jākāpj vienai otras privātajā telpā.

Agrāk biju absolūta neceļotāja

30 gadus nebiju izbraukusi no Latvijas, tāpēc ka man ļoti nepatīk process. It kā jau robežas vaļā, ar naudu arī nav tik traki – 70 lati un esi jau Islandē!

Viss sākās pirms pieciem gadiem, kad mans dēls Kirils teica: „Trijatā mēs ar tevi un māsu...” Turpinājumu es neklausījos, jo, ja teikumā minēts – trijatā, tad man ir pilnīgi vienalga, vai iesim uz kino, vai sēnes lasīt! Tavu prieku, abi bērni kopā! Taču tālāk sekoja: „Trijatā mēs ar tevi un māsu brauksim uz Maroku!” Man ceļojumos nepatīk laiskošanās sajūta, lidmašīnā parasti ņemu līdzi adatas un adu, pagaidām neviens stjuarts vēl nav tās atņēmis. Taču pašlaik mācos dirnēšanu un nekā nedarīšanu. Maroku uzreiz iemīlēju – tur kņudoņa, cilvēki, burzma, laipnība, smaidi.

Šķiet, viss notiek! Pēc pirmā brauciena maiss bija vaļā, nepagāja ne gads, kad jau atkal sāku dīdīties: „Gribu uz Maroku! Gribu uz Maroku!” dīcu dēlam. Tā kā nerunāju angliski, man vienmēr jāvaņģo līdzi kāds ceļabiedrs. Rezultātā vēlreiz aizbraucām uz Maroku, vēlāk – uz Stambulu, nupat tikai atgriezos!

Dzīves pirmajā pusē kafejnīcas neapmeklēju

Negāju tāpēc, ka tur cilvēki smēķēja. Man nepatika, ka pēc tam mati un drēbes slikti smaržoja. Kad pirms dažiem gadiem kafejnīcās pārstāja smēķēt, pirmais bija „Teātra bārs”, kur ar meitu aizgājām iedzert saldējumkokteili. Kafejnīca ir ļoti sabiedriska vieta, taču esmu ārkārtīgi nesabiedriska būtne. Ja gribu ar kādu parunāt, kāpēc man vajag vēl astoņdesmit četrus cilvēkus apkārt? Neesmu arī nekāda feinšmekere, lai padižotos ar to, ka nesen atkal izdevies nobaudīt kādu delikatesi – suši neēdu, gliemežus arī ne. Garšīgu kafiju pati varu uzvārīt. Nu jā, aizeju kādreiz uz Čili Picu, kur vakariņās apēdu mazo bērnu picu ar ananasiem un vistu. Bet, ja godīgi, man žēl tur pavadītā laika. Jau pēc pirmajām piecām minūtēm pārņem sajūta, ka dzīve aulekšiem paskrien garām.

Manī vienmēr ir tāds mūžīgais dzinējs

Vienmēr šķiet, ka varu izdarīt vairāk. Ja sanāk laiskošanās, labprāt adu. Pagājušajā gadā iegādājāmies laukus – tur guļu šūpuļtīklā un sarunājos ar četru kilometru attālumā esošo ezīti. Tā ir īsta laiskošanās, kad neviens ar mani nerunā, putni čivina, baudu dabu! Ļoti negribētu visu dzīvi pavadīt Rīgā. Tā kā man jāizskolo mans mazais bērns, ir jāstrādā. Profesija arī tāda, ka darboties varu tikai Rīgā, taču katru nedēļas nogali pavadu laukos. Tā sanāk mūžīgais ceļojums, kas nemaz nav nogurdinošs.

Ārkārtīgi nepatīk ziema

Tas ir tāpat kā ar iesnām – ir, un viss. Desmit dienas jāgaida, kamēr pāries. Tāpat ar ziemu. Es gan labprāt septembrī ielīstu zem segas un martā izlīstu laukā. Bet tad jau sanāktu uz pusi īsāks mūžs. Ārā man aukstumā nepavisam nepatīk uzturēties, taču iekšā ir diezgan labi – silta tējiņa, mūzika.

Mūzika – lūk, tā ir lieta!

Ienāku vakar mājās, un tur jau uzlikts Grigorijs Ļeps. Lūk! Tad saprotu, ka ir vērts dzīvot, dvēsele cilājas, viss notiek! Man pilna māja ar viņu. Es pati nespēlēju, absolūti nedziedu, kādreiz bērnībā mammai jautāju: „Kāpēc māsa dzied un es nedziedu?” Ļoti gribējās, bet man vairāk talants bija uz zīmēšanu.

Vīriešus nedalu pēc tautības, acu krāsas, ādas krāsas vai citām īpašībām

Ir jābūt vibrācijai, fīlingam vai sajūtai, un tad jau pārējais vairs nav svarīgi. Pirms daudziem gadiem, kad man bija nediena uznākusi, draudzene iedeva lapu, lai uz tās uzrakstu, kādu vīrieti gribētu redzēt sev blakus. Man tā lapiņa vēl arvien somā glabājas. Un tur tad viss pēc punktiem – viņam noteikti jābūt uz viena viļņa ar mani, jāsaprot mans humors, jābūt koptam, smaržīgam, varošam, gudrākam par mani. Lūk! Te mani kritēriji. Man visu laiku ir kāds vīrs. Kāpēc lai man tāds nebūtu? Man ļoti patīk precēties. Arī šis nav ne pirmais, ne otrais, ne pēdējais vīrietis manā mūžā. Visi cilvēki nav vienādi, tāpēc nevar dzīvot pēc vienota modeļa. Daudzām sievietēm gribas dzīvot vienā vietā, precēties ar vienu vīru, staigāt melnā kleitā, dzīvot prognozējamu dzīvi, taču man vajag citādi. Es nespēju iedomāties sevi 20 gadu vecumā: apprecējusies un laimīgi nodzīvojusi ar vārdiem uz lūpām: „Līdz nāve mūs šķirs!” Tas vispār skan perversi! Ar iepriekšējiem vīriem gan neuzturu nekādu čupošanos vai draudzīgas attiecības, manuprāt, tas ir nepatiesi un diezgan muļķīgi. Ja jau pāris pēc šķiršanās draudzējas, kāpēc neturpināt dzīvi kopā?

Ir sajūta, ka man ir viss

Varbūt esmu pieticīga, taču uzskatu, ka man ir visas pamatvērtības, – esmu jauna un skaista, man ir divi gudri, gaiši, labi izglītoti bērni. Mēs labi saprotamies. Man ļoti nepatīk politika, tieši tāpat, kā lopkautuve man nepatīk. Cilvēkam jau vienmēr kaut kas nepatīk. Latvijā cilvēkiem nav paredzēts dzīvot labklājībā, vai nu tas ir no Dieva, vai no Kosmosa, taču jāpieņem, ka tā ir un viss. Tiklīdz gribas nedaudz vairāk saulītē, lai sviestiņam un desiņai arī pietiek, tā visi valsts likumi uzsit pa galviņām un mēs atkal nonākam tur, kur bijām iepriekš! Bet nav ko sūkstīties! Nevajag pērties, dusmoties, ņemties. Vienkārši jādzīvo. Esmu paēdusi, man nav kredītu, ir veselais saprāts. Ko vēl vēlēties?

Bērnībā vēlējos kļūt par saldējuma pārdevēju

Vēlāk vēlējos būt skolotāja, tad gribēju kļūt par modes mākslinieci. Pēdējie divi piepildījušies, tā ka neizmēģināts palicis vien saldējuma pārdevējas amats. Jau agri zināju, kas vēlos būt, padomju laikos man bija pilnīga skaidrība, ka kādreiz būs savs uzņēmums. Tajā laikā nekas tāds publiski vispār nebija apspriežams, tādas idejas daudzinot, varēja vien Tvaika ielā nokļūt.

Pārsvarā pārvietojos ar riteni

Man patīk sajūta, kad brauc ar riteni un kupli svārki plivinās vējā! Tā kā kopš augusta no pirmā stāva pārvācos uz ceturto, šajā sezonā vēl neesmu atsākusi, jo nevaru aptvert – kā to riteni tagad lai uzstiepju augšā! Vienīgo reizi šopavasar iekāpu tramvajā, nepaspēju nopirkt biļeti. Protams, uzreiz tiku notiesāta, man uzlika piecu latu sodu! Kauns pa visu seju! Es saku: „Lūdzu, lūdzu! Ņemiet tos piecus latus! Nu nebiju es sadomājusi apšmaukt valsti par septiņdesmit santīmiem!” Bet kontrolieris nerimstas – ak, tad tāda un šitāda, ne kauna, ne goda! Bļauj tik skaļi, lai visi dzird. Nekas cits neatlika, kā, kauna pārņemtai, kāpt vien ārā.

Man patīk, ka apkārt ir krāsainas un smaržīgas puķes

Patīk, ka man puķes uzdāvina tāpat vien. Gan sievietes nes, gan vīrieši! Tāpat vien. Mājas puķu nav vispār, jo man ir divi kaķi, kuri visu apēd. Mīļotais vīrietis uzdāvināja milzu podu ar divpadsmit hortenzijām, kuru uzlikām pašā augstākajā plauktā. Tagad varu priecāties par uzdāvināto podu, jo nevienu hortenziju vairs nevar redzēt. Nekāda dārzniece arī neesmu. Laukos iesēju puķuzirnīti, kuru ar pirkstu ik pa laikam paurķinu, lai ātrāk lien laukā!

Ēšana noteikti nav manu prioritāšu pirmajā desmitniekā

Nekādām diētām nesekoju – ko gribu, to apēdu. Vakar apēdu milzīgu bumbieri, tik sulīgu, ka visu grīdu piecūkoju. Man mazliet ir tāda kā kauna sajūta, ja ēdu ar baudu. Man šķiet, ka baudas ir mīlējoties, smaržojot, redzot vai dzirdot. Zinu, ka man nav taisnība, ka arī ēst vajag mācēt ar baudu, taču man biežāk sanāk tuvējā bodē nopirkt pīrāgu un, to rijot, skriet pa ielu uz kādu tikšanos. Kad biju precējusies ar otro vīru, katru vakaru gatavoju vakariņas. Man šķita, ka tas ir ļoti skaisti un pareizi. Gatavoju pirmo, otro un trešo ēdienu. Pulksten 18 trijatā sēdāmies pie galda, kas bija klāts ar lielām salvetēm, šķīvjiem, puķēm un sudraba ieročiem. Man tas likās brīnumjauki. Taču dēls gan nesen atzina, ka viņam tradīcija tā riebās, ka vēl šodien viņš labprāt sēž stūrī un ar karoti no bļodas makšķerē ārā makaronus. Manuprāt, jo brīvāks esi un brīvāk ļauj dzīvot apkārtējiem, jo labāk un foršāk viss sanāk.

Nezinu, kā es nonācu līdz astroloģijai

Sākumā neticēju nekam, kas bija saistīts ar astroloģiju. Likās, ka es pati visu zinu un saprotu. Reiz viena sieviete uzaicināja līdzi uz apmācībām. Un tad notika klikšķis – vienā brīdī nāca apgaismība, nesapratu, kā es bez astroloģijas vispār agrāk varēju dzīvot. Patlaban būtu daudz laimīgāka, harmoniskāka, bagātāka, veiksmīgāka, ja būtu ieguvusi tās zināšanas jau krietni pirms tam, taču viss notiek tieši tā, kā jānotiek, tāpēc tās asaras, kas pirms tam tika izraudātas, noteikti bija nepieciešamas.

Draugi mani jau sen vairs neaicina uz saviesīgiem vakariem

Jo visi zina, ka tāpat nenākšu. Man nav vajadzības iet uz ballītēm. Ja gribu parunāties ar savu draudzeni, tad tiekos tikai un vienīgi ar savu draudzeni. Kāpēc man jāsatiek viņas piecas brāļa sievas, krustmāte Anna, četri suņi un vēl vesels bars citu cilvēku? Man nav nekāda prieka to darīt! Varbūt tas tāpēc, ka nav vairs tās pasaules izzināšanas vēlmes. Nu, kāda man varētu būt vajadzība aizbraukt pie draudzenes krustmātes un apskatīties, cik viņai skaists interjers! Man ir pilnīgi vienalga. Otrkārt, tās visas pieņemšanas vai izstādes atklāšanas ir mākslīgas. Visi ir sapucēti un pārmērīgi priecīgi un viens otram saviļņoti spiedzošā balsī saka: „Labdien! Cik Jūs labi šodien izskatāties!” Man tādos brīžos ir sajūta, ka tajā pašā vietā tūdaļ izvemšos! Man vispār nepatīk pasākumi, kur pulcējas daudz cilvēku, nekad neesmu bijusi uz Dziesmu svētkiem, demonstrācijām, piketiem vai citām masu aktivitātēm. Man tas šķiet pretdabiski. Ne jau tāpēc, ka gribētu būt citādāka vai margināla, man tas gluži vienkārši nav nepieciešams.

Laura Lauziniece / Foto: Rojs Maizītis un no Anitas Masaļskas personiskā arhīva