Nekādu mākslīgo krūšu un pielikto nagu… Agnese Zeltiņa par itālietēm
“Man likās, nav nekā vieglāka, kā izstāstīt par to, kā izjūtu, redzu un saprotu itālietes, taču tas izrādījās samērā grūts uzdevums. Es gribētu atspoguļot galvenās iezīmes, kas vieno viņas, un izcelt atšķirīgo, kas padara unikālas,” raksta aktrise Agnese Zeltiņa, kura jau kādu laiku dzīvo Itālijā.
Mums noteikti traucē itāļu filmu stereotipi, jo atceramies Sofijas Lorēnas, Ornellas Muti vai Monikas Belluči skaistās varones. Vai tipiskas “mamma italiana”, kas ir samērā vulgāras, skaļas un omulīgas. Šie stereotipi joprojām ir dzīvi, un tā ir realitāte Dienvidos, taču es pievērsīšos tam, kā šī gadsimta sākumā jūtas strādājoša itāļu sieviete lielpilsētā.
Viņas galvenā prioritāte ir ģimene. Pat intelektuālēm, kas izvēlas karjeru un sāk veidot ģimeni tikai ap 40 gadiem, tā ir vissvarīgākā. Biju pārsteigta, ka itāļu sievietes izvēlas dzemdēt pirmo bērnu tikai 30 – 35 gadu vecumā. Jaunu mammu šeit praktiski nav.
Mana paziņa no Latvijas, kas apprecējās ar itāli un 29 gados kļuva par māmiņu, minēja, ka, apmeklējot ārstu Latvijā, viņai priecīgi teica: „Nu tad beidzot!” Turpretim Itālijā ar lielu izbrīnu jautāja: „Kā! Tik agri?”
Pret ģimenes veidošanu itāļi izturas ļoti nopietni un, kā saka, precas „uz mūžu”. Tas zināmā mērā saistīts arī ar ļoti smago un triju gadu ilgo gaidīšanas periodu, lai izšķirtos. Šķiršanās šeit ir īpaša tēma. Mums Latvijā nav pat priekšstata, cik tas var būt nopietni. Tāpēc itāļu sieviešu attieksme pret ģimenes veidošanu ir pragmatiska un pamatīga. Ģimenē viņas meklē galvenokārt stabilitāti, drošību un, kas nav mazsvarīgi, nopietnu materiālo atbalstu no partnera. Vispār man jāatzīst, itālietes ir vairāk materiāli orientētas, nevis romantiski. Naudas faktors te ir ārkārtīgi nozīmīgs. Vīrietis sievietei ir viss – atbalsts, draugs, mīļākais, apgādātājs un bērnu audzinātājs uz pilnu slodzi. Un itāļi ir lieliski tēvi. Šajā jautājumā itālietēm ļoti, ļoti paveicies.
Medaļas otra puse ir tā, ka, tiekot drošajā ģimenes ligzdā un piedzemdējot bērnus, itāļu sievietes sāk „bojāties”. Viņas bieži tik atdevīgi pievēršas rūpēm par bērnu, ka vīrieti atstāj pilnīgā novārtā. Tāpat meitenes, it īpaši tās, kas ir glītas, mēdz būt stipri izlutinātas. Retā apprecoties māk piešūt pogu vai gatavot ēst. Itālijā skolā nav darbmācības, par ko biju ļoti pārsteigta. Arī mammas savām meitām reti ko iemāca. Kad saviem draugiem jautāju: „Kad tad meitenes to iemācīsies?” saņēmu atbildi, ka ģimenē noteikti būs mājkalpotāja, kas gludinās, mazgās un gatavos. Tādas multimākslinieces kā latvietes, kas prot gatavot, mazgāt, šūt, adīt, tamborēt, gludināt, pat salikt mēbeles, kārtot ziedus un veidot daudz skaistuma ar savām mazajām rokām, itālietes varētu tikai sapņot būt.
Un te nonāku pie nākamās problēmas. Runājot ar daudziem itāļu vīriešiem, neesmu satikusi nevienu, kas nežēlotos par savu sievu. Iemīlēšanās un rūpes attiecību sākumā pēc daudziem laulībā pavadītajiem gadiem kļūst par blāvām atmiņām. Mīlestībā itālietes ir atdevīgas, kaislīgas un ļoti karstasinīgas. Vīrietim tas ir ļoti glaimojoši, bet tas neturpinās ilgi. Progresija un ātrums, ar kādu itālietes māk attīstīt sliktās īpašības, piemēram, izolēt vīru no draugiem, dažreiz pat viņa vecākiem, – ir neticami! Tāpēc daudzi itāļu vīrieši sagaida bērnu pieaugšanu un cenšas veidot savu dzīvi un ģimeni no jauna. Tiesa, ne vairs kopā ar itāļu sievieti.
Itālietes ir greizsirdīgas un konkurē ar visu un par visu. Kā saka mani draugi, kas dzīvo Itālijā jau vairāk nekā desmit gadu, tas viņām esot ielikts šūpulī. Analizējot, vai tas ir zemas vai augstas pašapziņas rezultāts, man īsti nav atbildes. Jā, viņas nav skaistules, pārsvarā ļoti maza auguma, bet sportiskas, trenētas un māk sevi pasniegt. Itālietes ir ļoti vitālas, bieži pat hiperaktīvas un zina, ko vēlas. Šajā valstī ir iespējams samērā ātri tikt pie labi atalgota darba un veidot interesantu sociālo dzīvi. Šeit ir visas iespējas, lai sieviete justos novērtēta, respektēta un laimīga.
Itāliešu lepnums ir viņu skaistie, biezie mati, par kuriem tās ļoti rūpējas. Tāpat viņas ļoti seko līdzi ēšanai, kas gan nav veselīga dzīvesveida rezultāts. Vienkārši viņas ēd ļoti, ļoti maz un daudz kustas. Itālietes noveco ātri, jo nevelta uzmanību sejas ādai. Ar pirmajiem saulesstariem ziemā viņas ir uz kalna un sauļo seju bez aizsargkrēma. Un ļoti daudz smēķē. Toties daudz naudas investē dārgos apģērbos un rotaslietās, somās un apavos. Ģērbties itālietes tiešām māk eleganti un ar gaumi.
Pirmajā Itālijas mēnesī, piedaloties manas paziņas Frančeskas dzimšanas dienā uz kuģīša ar 100 aicinātajiem viesiem, piedzīvoju kultūršoku. Frančeska svinēja 50. dzimšanas dienu. Viņa ir augsta līmeņa grāmatvede un Boloņai netipiski internacionāla būtne ar atvērtu sirdi. Blondīne bez ģimenes un bērniem, bet ar plašu draugu loku. Viesu vidū bija daudz sieviešu. Ģērbtas Prada kleitās, augstpapēžu kurpēs, rotājušās pērlēm un zeltā. Un nekādu uzlabojumu! Pēc Maskavas un Amerikas silikona āprāta man tas šķita ļoti simpātiski. Nekādu mākslīgo krūšu, likto nagu vai pieaudzēto matu. Toreiz es pajautāju savam pavadonim: „Kāpēc ar dzīves līmeni, kas ļauj darīt visu, viņas neko nedara ar savām sejām?” Un saņēmu atbildi, ko ļoti novērtēju un kas daudz ko izskaidro: „Viņas ir mīlētas un laimīgas arī bez tā. Viņas nevēlas izlikties par to, kas nav.” Lieliski, vai ne?
