Kruasāns, kas iemērkts kakao. Agnese Zeltiņa par itāļu brokastīm

„Mana ceļotājas pieredzē nav visu kontinentu, taču ir valstis, kurās esmu ilgstoši dzīvojusi. Četri gadi Maskavā, gads Losandželosā un neskaitāmi darba komandējumi Kanādā, Vācijā, Ukrainā, Krievijā, Igaunijā, Lietuvā. Neskaitāmas reizes esmu viesojusies Vācijā, Francijā, Anglijā, Itālijā, Somijā, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Beļģijā, Šveicē un pabijusi daudzās ekspadomijas republikās. Esmu izbraukājusi gandrīz visu Eiropu un pašlaik esmu nonākusi Itālijā.

Parasti izvēlos sākt jaunu pieredzi, nebalstoties uz vispārzināmiem priekšstatiem vai ieteikumiem. Esmu ziņkārīga un man ļoti patīk jaunatklāšanas process. Tas mani kaut kādā veidā pat patīkami satrauc un sajūsmina. Nonākot svešumā, vispirms mēģinu izprast šo valsti. Visai bieži mums rodas vēlme kritizēt un salīdzināt to, ko īsti nezinām, taču ikvienā valstī ir savas tradīcijas un nerakstīti likumi, kurus, man šķiet, ir jauki ievērot un respektēt. Protams, var ignorēt un nepieņemt daudz ko, bet es parasti izvēlos uzturēt pozitīvu noskaņojumu un vairot apņemšanos kaut ko labu iemācīties. Varbūt pat pieņemt, adaptēt un uzlabot – tā sacīt, lietot savām vajadzībām.

Par brīnišķīgo Itāliju katrai no mums ir savi stereotipi – saule, labs vīns, pasta, futbols, mode, vēsture, kaislīgi vīrieši un tā tālāk, un tā joprojām. Tas viss, protams, Itālijā ir. Bet ne viss ir tā, kā izskatās no malas. Nu, piemēram, ēdiens. Vai kā tūristes, nakšņojot viesnīcā un baudot kontinentālas brokastis ar augļiem un zema tauku satura jogurtu, jūs varētu iedomāties, ka tipiskas itāļu brokastis – tas ir kruasāns vai biskvīts, ko iemērc kapučīno vai kakao? Es, atklāti sakot, par tādām brokastīm biju stipri vien pārsteigta. Un tā viņi ēd gadiem, meitenes, gadiem! Bērni katru rītu tiek pie maizītēm ar Nutellu, un variācijas šeit ir samērā niecīgas.

Pusdienas Itālijā sākas jau pulksten 12 – sviestmaize, pasta, pica vai labākajā gadījumā – salāti. Par zupām Itālijā varat aizmirst! To gandrīz nav! Katrā ziņā pusdienās tās ir stipri vien nepieprasītas. Un tad – nekādu ēdienreižu līdz pat pulksten 21. Ēdiens vienkārši izzūd no redzesloka. Pulksten 15 restorāni tiek aizslēgti līdz laikam, kad sākas aperitīvs jeb aperitivo. Man un citiem ēstgribētājiem, kuri nedzīvo mājās, bet viesnīcā, un neseko – biskvīta – agro pusdienu – vēlo vakariņu režīmam, aperitivo ir vienīgais glābiņš.

Ideja ir šāda. Gandrīz katrā bārā no pulksten 18 vakarā, maksājot par vienu dzēriena glāzi (tas var būt jebkas, sākot ar Prosecco un šampanieti un beidzot ar kokteili), varat baudīt uzkodas neierobežotā daudzumā: salātus, sierus, gaļas plati, augļus un saldumus.

Man kā veselīga uztura piekritējai ir sava veida mantra (non mangio pane pasta e pizza – neēdu maizi, pastu un picu), tāpēc man vislabāk patīk Navigli zona Milānā ar neskaitāmajiem restorāniņiem, kur iegriežos piektdienu vakaros pirms došanās uz mājām Boloņā. Tur ir liela salātu un dārzeņu daudzveidība. Tos baudot, parasti domāju, ka arī ļaujoties laba Prosecco glāzei, es nekaitēju savai veselībai.

Starp citu, aperitivo Milānā lielu popularitāti ieguvis tieši pēdējo 15 gadu laikā. Cilvēki pēc garās darbdienas, iznākot no ofisa, pirms došanās uz vakariņām satiekas ar draugiem, dalās dienas iespaidos, pārrunā jaunumus un vienkārši atpūšas.

Varu jums ieteikt labas vietas, kur baudīt aperitivo. Milānā varu minēt vismaz trīs: Roialto, Hotel Principe di Savoia un BVLGARI Hotel – tur saņemsiet tiešām ekskluzīvu servisu un aperitivo vislabākajā un smalkākajā šī vārda nozīmē.

Jūs jau zināt – aperitīvs jeb aperitivo būtībā ir dzēriens pirms ēdienreizes. Aperitīvam ir jāatver jeb jārosina ēstgriba. Tāpēc arī tas satur dažādus ekstraktus, kas veicina apetīti. Romieši joprojām eksperimentē, izstrādājot dažādus aperitīvus, – jauc vīna šķirnes, pievieno dzērienam to, kas izaudzis blakus vīna dārzam: rutkus, pētersīļus, ķimenes. Un atver savu apetīti. Ne vien uz ēdienu, bet vispār dzīvi. Itāļi bauda dzīvi. Un es caur aperitivo – kopā ar viņiem.