Mamma mani ienīst. Skaudrs pusaudzes stāsts

“Kopš sevi atceros, mani vecāki nekad nav spējuši atrast kopīgu valodu. Nemitīgi strīdi, asas vārdu pārmaiņas, dusmu pilni skatieni bija mūsu ģimenes ikdiena. Mēs ar māsu nejaucāmies viņu attiecībās un necentāmies viņus savest kopā, jo redzējām, cik atšķirīgi cilvēki viņi ir un ka mīlestība jau sen ir izplēnējusi, ja vispār kādreiz bijusi... Par spīti tam, mēs dzīvojām visi kopā vienā mājā, taču katrs savā istabā. Kopā sanācām tikai manā vai māsas dzimšanas dienā. Pēdējā laikā to darījām reti, jo māsa pārvācās dzīvot pie sava drauga. Mums viss bija kā normālā ģimenē, tikai mamma un tētis nebija komanda, bet gan kaimiņi. Es jau biju pie tā pieradusi un zināju, par ko runāt ar mammu, bet par ko – ar tēti. Jā, kaut kā dīvaini, ka ne mamma, ne tētis negāja prom no mājām, un man bija labi, ka abi vecāki vienmēr bija blakus. Taču galu galā pirms pusotra gada mammas un tēta laulība tika oficiāli šķirta, mammai palika māja, un tētis beidzot izvācās. Pēc kāda laika viņš aizbrauca strādāt uz ārzemēm, un mēs ar mammu palikām divatā.”

Aizliedz komunicēt ar tēti

“Pēc tēta aizbraukšanas mamma ļoti mainījās. Viņa uzstājīgi mēģināja mani noskaņot pret tēvu. Teica, ka viņš mani ir pametis, ka tagad viņai vienai vajadzēs rūpēties par visu, ka tētis ir nelietis un ka man nevajag ar viņu komunicēt. Es, protams, nepakļāvos šādām runām un ar tēti sazvanījos un sarakstījos gandrīz katru dienu. Mamma, redzot mūsu sirsnīgās attiecības, kļuva gluži vai traka. Viņa bez iemesla varēja sākt uz mani kliegt, draudēja atņemt telefonu un atslēgt internetu. Un viss tikai tāpēc, lai es beigtu komunicēt ar tēti. Protams, es to nedarīju, un mamma kļuva vēl niknāka. Domāju, ka tas viņai pāries, jo, iespējams, viņa jutās aizvainota par to, ka kopdzīve ar tēvu neizdevās, taču strīdi nebeidzās, un mamma kļuva par ļaunuma iemiesojumu. Zinu, ka tā nedrīkst teikt par savu mammu, taču tā ir taisnība. Viņa sāka izturēties pret mani kā pret savu ienaidnieci.”

“Pašā sākumā es nevarēju saprast, kāpēc viņa pēkšņi pret mani tā izturas. Agrāk mums arī bija strīdi, taču ne tik traki. Mēs varējām pasmieties, kaut kur kopā aiziet, parunāt, taču tagad par to nevarēja būt ne runas. Mamma satikās ar kādu vīrieti, brauca pie viņa ciemos, palika tur pa nakti, kamēr es viena pati dzīvojos pa māju. It kā viņai vajadzēja priecāties, būt laimīgai un dzīvespriecīgai, bet tā nebija. Kad mamma atbrauca mājās, viņa meklēja iemeslu, lai man uzkliegtu. Gana labs iemesls bija viens nenomazgāts šķīvis izlietnē, draudzene, kas atnākusi ciemos, mūzika, jebkas... Dusmu brīžos viņa mani sauca tādos vārdos, kādus pat negribas atkārtot: par muļķi, par samaitātu skuķi, par sūdvaboli... Diena, kad viņa man nepateica neko rupju, bija svētki. Sākumā es ļoti pārdzīvoju un raudāju, centos par to runāt, taču viņai nekad nebija laika. Arī lūgumus mani aizvest ar mašīnu pie ārsta, uz skolu vai uz veikalu viņa bieži vien ignorēja. Vairāk sāku kontaktēties ar vecāko māsu un tēti nekā ar mammu. Viņi abi centās vest mammu pie prāta, ka tā ar mani nevar runāt, ka es taču esmu viņas meita, bet viss bija veltīgi. Es izraisīju tikai jaunu pārmetumu vilni par to, ka sūdzos tētim un māsai. Citreiz mamma uzkliedza, ka varu braukt dzīvot pie sava mīļā tēta, ja man kaut kas nepatīk. Lai ko es darītu, lai ko es teiktu, mammai nekas nebija pa prātam, un es ar to samierinājos.”

Esmu viņai pretīga

“Es nezinu, no kurienes mammā ir tik daudz ļaunuma un naida. Es viņai neko neesmu izdarījusi, bet viss, kas saistās ar tēti, viņai ir pretīgs, to viņa man reiz strīda karstumā pateica. Tad jau sanāk, ka arī es viņai esmu pretīga. Šie vārdi vēl joprojām skan man galvā, un reizēm tiešām gribas savākt mantas un aiziet prom. Iespējams, kādu dienu es tā arī izdarīšu, bet pagaidām man nav kur iet... Pēdējā laikā mamma retāk izgāž savas dusmas uz mani, jo vairāk laika pavada kopā ar savu draugu, bet lielos vilcienos vienalga nekas nav mainījies. Es tikai ceru, ka mamma kādreiz nāks pie prāta un atmaigs pret mani. Es ceru, ka kādreiz varēšu, tāpat kā citas meitenes, parunāt ar mammu par puišiem, aiziet kopā iepirkties vai pasēdēt kafejnīcā.”