Izšķirties skaisti, bez naida un rūgtuma. Vai tas vispār ir iespējams?
Mēs satiekam cilvēku, iemīlam, ļaujam ienākt mūsu dzīvē, līdz viņš kļūst par daļu no tās. Mums gribas viņā iekrampēties abām rokām un nelaist vaļā pat tad, kad attiecības kļuvušas par rutīnu un dzīves ritenis griežas tukšgaitā. Tomēr šķiršanās, tāpat kā tikšanās, ir daļa no dzīves lielās spēles.
Nav svarīgi – esam jauni vai veci, skaisti vai neglīti, gudri un prātīgi vai ne visai – kad kādas attiecības beidzas, mums sāp. Tad nu mēģinām tam tikt pāri, kā katrs protam – raudam, dzeram, strādājam, metamies jaunos piedzīvojumos un izklaidē vai noslēdzamies sevī un perinām atriebības plānus. Mēs zinām, ka atvadīties ir jāprot, lai virzītos uz priekšu, satiktu citus cilvēkus un veidotu šodienu, taču to izdarīt ir bezgala grūti. Ir jābūt no koka, dzelzs, akmens, lai ar smaidu uz lūpām, mājot ar baltu lakatiņu, teiktu ardievas bijušajam mīļotajam (mīļotai) un no sirds novēlētu veiksmi jaunajā dzīvē. Vai humāni, gaumīgi, skaisti izšķirties vispār ir iespējams? Ir gan, tikai jāatceras, ka visam ir savs laiks, ko nedrīkst steidzināt. Tikai tad, kad jau pietiekami sisti trauki, kad sāpēs izkliegti pārmetumi un emocijas noplakušas, var nopūderēt degunu, sakārtot kaklasaiti un diplomātiski sēsties pie sarunu galda.
Spēja sadzirdēt vienam otru, vienoties un pateikt paldies par visu labo, kas bijis, ir pieaugušu, nobriedušu cilvēku pazīme, tā apgalvo psihoterapeiti.
Ja Romeo un Džuljeta paliktu kopā
“Izšķirties ar kādu dzīvē svarīgu cilvēku ir vesela māksla,” sarunu iesāk ģimenes psihoterapeite Ilona Buša. Laulību var salīdzināt ar kopīgi austu paklāju, un atšķetināt tā pavedienus, nosakot, kuri ir mani, kuri – tavi, nav viegli. Cilvēks ir sociāla būtne, kas vērsta uz attiecību veidošanu, nevis to saraušanu. Kad viss beidzas, vienmēr ir smagi ap sirdi. Sāpes, skumjas, dusmas, izmisums ir tikai normāla reakcija, tomēr mierina maz. Lai izveidotu attiecības, ir nepieciešama divu cilvēku piekrišana, lai pārtrauktu – pietiek ar vienu no partneriem. Otrs tiek atstāts, pamests ar savām jūtām. Tomēr ar laulības šķiršanu attiecības nebeidzas, un bieži vien cilvēki no tā baidās.
Ilona Buša uzsver, ka ir svarīgi izjūtas verbalizēt, pateikt skaļi. Tikai, protams, rodas arī jautājums, vai tas, ko sakām, atbilst patiesībai, vai, kaut ko nosaucot vārdā, neviļus nemelojam. Dažreiz pāri apgalvo, ka grūti izšķirties, jo abus saista bērni. Tas neatbilst patiesībai. No šiem vārdiem ir jānonāk līdz atskārsmei: es gribu saglabāt attiecības ar otru cilvēku, jo saņemu no viņa pozitīvas emocijas. Laulības krīzes vai pat šķiršanās brīdī negatīvās emocijas aizēno pozitīvās, un tikai pēc laika cilvēki atskārst, ka tomēr bijis arī daudz, daudz laba. Viņi taču satikās un palika kopā, tāpēc, ka bija tas īssavienojums, zibens spēriens un viņi iemīlējās. Varbūt laika vienam attiecībā uz otru bija par maz, jo drīz piedzima bērni un iegriezās rutīnas ritenis.
Mēdz teikt, ka visi laimīgie cilvēki ir vienādi laimīgi, nelaimīgie – katrs citādi. Lai gan katrs pāris ir unikāls, katram ir savs neparastais stāsts un liktenis, šķiršanās scenārijos var atrast daudz līdzīga.
Bez dvēseles puniem un zilumiem aiziet katram uz savu debess pusi nav iespējams, un visgrūtāk ir tam, no kura aiziet, piekrīt psihoterapeite. Viņam jācīnās ar mazvērtības sajūtu, uzdodot sev jautājumu: kāpēc tieši es, par ko tieku diskvalificēts, padzīts no spēles laukuma, par ko Dievs mani soda? Tas ir kā sitiens pa saules pinumu: ar mani nav kaut kas kārtībā! Un tas, kā izdosies pārdzīvot šķiršanos, cik smagi, ilgi un kādām sekām, atkarīgs no katra iekšējiem resursiem un iepriekšējās pieredzes.
Andra ar Normundu apprecējās, kad abiem bija tikai 19 – tik liela un spoža mīlestība kā saules ripa. Par viņiem teica: Romeo un Džuljeta! Viņi patiešām bija lielisks, gandrīz ideāls pāris. Divi bērni, ģimenes māja, kopīgas intereses: kino, māksla, kultūra. Andra lepojās ar vīru, viņa panākumiem, veiksmīgo karjeru. Viņa uzņēmās mājas rūpes un nejuta to kā apgrūtinājumu, jo vīrs vienmēr bija līdzās.
Abi bija tikko iegādājušies māju, Andra bija pārņemta ar tās iekārtošanu, kad Normunds pateica īsi un skaidri: “Es aizeju, jo mīlu citu sievieti.” Kādu laiku Andras prāts to atteicās pieņemt, pēc tam sāpēja, pat fiziski, kā ar nazi iegriezta brūce. Šķiršanās laikā sieviete mobilizēja spēkus, izrunājās ar vīru. Māja pagaidām paliks viņai un bērniem, uzturnaudu viņš maksās, brīvdienās ņems meitas pie sevis. Materiālā dzīves puse bija sakārtota, pieklājīga saruna notikusi, bet trauma tik un tā liela kā bumbas sprādzienā izrauta bedre. “Mēs nestrīdējāmies, šķīrāmies, var teikt, draudzīgi, un meitas drīz vien pieņēma jauno situāciju. Ja tikai man tā nesāpētu... Slīgu depresijā, aizvilku logiem priekšā aizkarus un dienām ilgi vāļājos gultā, uzliku uz galvas spilvenus, lai neko neredzētu un mani nesasniegtu skaņas no ielas. Bija tik tukši un skumji, ka nevarēju pat izraudāties. Es būtu varējusi tā turpināt ilgi, bet sapratu, ka daru pāri bērniem. Meitas neko neteica, bet es zināju, ka viņām manis dēļ ir smagi ap sirdi. Biju kļuvusi par problēmu sev un ģimenei. Kaut kas bija jādara,” Andra ir atklāta. Viņa gāja pie psihoterapeita, bet apnika un, nejutusi rezultātu, pameta. Interesantu darbu bez pieredzes atrast nebija tik viegli, bet vienalga vajadzēja sevi ar kaut ko nodarbināt – darīt nevis kaut ko automātiski, bet to, kas sagādā prieku un patīk. Tā Andra atsāka apgleznot zīdu – šalles, lakatus, auduma strēmeles, no kurām pēc tam radīja mazus mākslas darbus. Melnas, zilas, sarkanas švīkas – visu, kas sāp, grauž, spiež, visu prom no sevis uz auduma un papīra! Sieviete ķēpāja, šķiedās ar krāsu, zīmēja un pārzīmēja līdz vēlai naktij. Attēli uz viņas šallēm kļuva tādi kā vieglāki, gaistošāki... Pa īstam Andra atgūties sāka tad, kad viņas veikumu novērtēja draugi, paziņas, kaimiņi. Kāds ieminējās, ka labprāt nopirktu Andras darbiņus. Viņa mulsa, teica, ka pēc pasūtījuma neko nevar radīt, un vispār – viņa taču ir tikai parasta mājsaimniece, nevis māksliniece. Tomēr turpmākās dzīves starta poga jau bija nospiesta, “klikšķi” viņa bija sadzirdējusi un sapratusi, kas jādara. Uz priekšu, viss notiek! Tagad Andra turpina gleznot, ir sarīkojusi vairākas nelielas izstādes, strādā muzejā un iekārto jauno dzīvokli, ko iegādājās pēc mājas pārdošanas. Savukārt meitas bieži brauc pie tēta un auklē mazo pusmāsiņu.
Krīze ir labā sākums
“Tagad gandrīz visam esmu tikusi pāri un, raugoties pagātnē, varu teikt, ka tie desmit kopdzīves gadi bija ļoti skaisti, es tos ne pret ko nemainītu un no dzīves nedzēstu. Patiesībā Normunda aiziešana radīja mani kā cilvēku no jauna. Ja nekas nebūtu noticis, es nezinātu, ka spēju gleznot, ka cilvēkiem patīk tas, ko es daru, ka es esmu laba organizatore, ka varu nopelnīt un iztikt ar savu algu. Runājot ar bijušo vīru, tagad jūtos gandrīz pārāka. Viss mainās tikai uz labu,” atzīst Andra. Viņa un Normunds gan par labākajiem draugiem nav kļuvuši. Tomēr tāpat kā līdz šim spēj sarunāties un vienoties, kā audzināt meitas, turklāt tagad Andas balsī skan tādas sievietes pašapzinīgais tembrs, kas kaut ko sev pierādījusi, kaut ko paveikusi.
Psihoterapeite paskaidro, ka atteikums un noraidījums nebūt nenozīmē sakāvi, gluži pretēji, tā ir iespēja, jauns sākums, bet to cilvēks spēj saprast tikai vēlāk, paskatoties pagātnē ar vēsu prātu. To apliecina Andras stāsts, kuram līdzīgu ir daudz. Kā vēsta klasika, katra gals ir jaunā sākums. Prāts pamazām velk dvēseli līdz punktam, kur varētu atspīdēt saule, un, kad līdz tam nonāk, var sākt domāt: ko es gaidīju no attiecībām un ko saņēmu?
Bieži vien cilvēks ir pārsteigts par savu atziņu: izrādās, atrodoties neitrālā zonā, viss izskatās citādi. Vairāk bijušas ilūzijas nekā realitāte. Un tad liekas: kā es varēju to neredzēt?
Sākumā vienmēr ir daudz negatīvo emociju. Tomēr vajag brīdi apstāties un saprast, kādā savas dzīves posmā es tagad atrodos. OK, esmu krīzes situācijā un saprotu to. Krīze ir jāizdzīvo... Jā, tagad man ir slikti un vēl kādu laiku būs, bet tad... būs labi, un viss atrisināsies.
Krīzes līkne, ko rāda psihoterapeiti, vieš optimismu. Tā sākas vienā punktā, tad ir kritums un zemākais punkts – depresija, izmisums, asaru jūra, pēc tam seko neliels kāpums – eksperimentālā stadija, kad cilvēks pamēģina, ko var darīt citādi, un pēc tam seko izeja jau augstākā līmenī nekā sākuma stadija pirms krīzes. Tas nozīmē, ka krīze ir pieredze un mācību stunda, no kuras cilvēks iznāk iekšēji bagātāks, stiprāks. Tomēr tad, kad cilvēks ir krīzes bedrē, vajadzīgs pozitīvais lādiņš, grūdiens, kas ļauj no tās izrāpties. Vissliktāk, ja cilvēks paliek iestrēdzis kādā fāzē, gadiem turpina meklēt vainīgos, dusmoties vai slīgt depresijā. Vidēji divu gadu laikā emocijām vajadzētu būt izdzīvotām. Ir jāizdusmojas, un tad smagums jāatlaiž, jo neizdzīvotie zaudējumi un krīzes kā milzu mugursoma nospiež un traucē doties uz priekšu.
Ielēkt aizejošā vilcienā
“Ģenerālai tīrīšanai mēs esam gatavi ķerties klāt, kad mums pašiem gribas, nevis tad, kad mums to uzspiež,” viedi ironizē Ilona Buša. “Protams, ar seju dubļos krītot, šķiet, ka viss ir slikti, bet ir vērts pagaidīt, un brīnumi notiek. Vienmēr.” Un psihoterapeite atklāj – ja kādreiz pārsvarā tika pamestas sievas, tagad vērojama pretēja tendence – aizvien biežāk tie, no kuriem aiziet, ir vīrieši.
Vīrietis kā lokomotīve aizvelk līdz četrdesmit ar plusu un tad var atļauties mazo atvaļinājumu, stāsta psihoterapeite. Bet kas notiek ar sievietēm? Viņas krīze piemeklē mazliet agrāk, trīsdesmit piecu gadu vecumā. Vai viņas var atļauties atvilkt elpu, būt kaprīzas? Hmm, par to kaut kā retāk runājam...
Daudz apspriestajai četrdesmitgadnieku krīzei raksturīgs arī tas, ka šajā laikā izkristalizējas eksistenciāli svarīgi jautājumi, tiek pārskatītas dzīves vērtības. Reizēm tas ir lūzuma punkts visa veida attiecībās. Sāpīgs, bet bieži vien svētīgs. Kā vēss ūdens uz sakarsušiem akmeņiem. Bet dot sev vēl vienu iespēju, mēģināt vēlreiz un mesties nezināmajā nemaz nav tik viegli. Par to ir Ilonas un Andra stāsts.
Runājot glītā tumšmate aktīvi žestikulē, piesaistot skatienu koptām, austrumnieciskiem gredzeniem un rokassprādzēm rotātām rokām. Galdiņa pretējā pusē acis kā apmierināts runcis piemiedzis, smaidot viņai piekrītoši māj uzvalkā ģērbies vīrietis. Abiem ir pāri četrdesmit, dzīves kontā divi kopēji bērni un apmēram divdesmit gadu laulībā. Pirms trim vai četriem gadiem viņi izšķīrās. Viegli, bez strīdiem, viens otram neko nepārmetot. Tobrīd dzīve bija jau pusē, bērni pieauguši un beidzot, beidzot pēc smagiem pūliņiem abi atradās finiša taisnē, bet uzvaras gaviļu vietā nāca atskārsme, ka blakus pa dzīvi diedz divi svešinieki. Viņi bija dzīvojuši, neuzdodot jautājumu, kāpēc, ko viens no otra gaida, kas īsti ir šī/šis sieviete/vīrietis blakus. Ar pienākuma, ziedošanās un atbildības pātagu dzenot uz priekšu, visu kopdzīves laiku viņiem kā vagars blakus stāvējis smags darbs. Tā līdz apnikumam, līdz spēku izsīkumam.
Ilona un Andris apprecējās astoņdesmito gadu vidū. Deviņdesmito gadu sākumā abi bija dziesmotās revolūcijas iedvesmoti, entuziasma pilni jauni skolotāji ar diviem maziem bērniem. “Drīz vien sajutām, kā salst plikais dibens,” smejas Andris. Viņš atceras, ka ar algu varēja iztikt dažas dienas, veikali tukši – ziepes, cukurs uz taloniem. Tagad tas izklausās smieklīgi, bet viņi nopirka un nelielā Rīgas privātmājā turēja cūku, dažas vistas un divus trušus. “Mēģinājām audzēt kartupeļus un ko nu tur vēl, bet abi bijām smalki pilsētas jaunieši, kam dažu kartupeļu dobju apkopšana bija līdzvērtīga katorgas darbam. Tos trušus tā arī nenokāvām, atdevām uz laukiem, bet ar nokauto cūku īsti nezinājām, ko iesākt. Tirgojām skolā tādiem pašiem plikadīdām skolotājiem kā mēs.” Ja vien Andris negribēja ģimeni nomērdēt badā, bija jāmeklē cits darbs. Un viņš meklēja, lai gan ļoti gribēja palikt skolā. Abi atrada darbu pašvaldībā, krāja, taupīja, laboja nelielo namiņu, kam te jumts tecēja, te sāns nosēdās, te trubas bija jāmaina; sūtīja bērnus mūzikas skolā, uz pulciņiem, pucēja un lutināja. Jau vairākus gadus starp abiem valdīja tāda kā spriedze, kas mazinājās, tikai risinot sadzīviskus jautājumus. Bija sajūta, ka viņi kaut ko palaiduši garām, varbūt nav iztrakojušies, izpriecājušies. Ak, bet varbūt, ja pasteidzas, pēdējā vagonā vēl var ielēkt! Ilona pirmā sāka dzīties pakaļ vilcienam, īsā laikā paspējot to, ko nebija darījusi līdz šim, – gāja pie draudzenēm, pusgada laikā nomainīja trīs matu griezumus un krāsas no blondas līdz piķa melnai, skrēja uz angļu valodas kursiem, iestājās maģistrantūrā, nodarbojās ar jogu, spēlēja basketbolu un teātri, pat politikai pievērsās. Andris kā traks remontēja māju, skraidīja pa antikvariātiem, līdz vienu dienu nometa pindzeli un jautāja: varbūt pietiks? Viņi nezināja, ko īsti vēlas no attiecībām, ko sagaida no otra, bet gribēja pamēģināt saprast, gribēja izpurināt un apmest mēteli uz otru pusi – varbūt kas jauns atklājas. Ne vienam, ne otram tobrīd mīļāko nebija, tagad otrās puses ir abiem. Patētiski izklausās, bet Ilona un Andris atzīstas, ka pēc visa viņi svešinieki viens otram nebūs nekad. Viņi ir bijuši un paliks tuvi draugi, savā ziņā pāris – vecāki saviem bērniem un vecvecāki mazbērniem.
Piemēru, kad divi cilvēki, kurus vieno kopēja pagātne, bērni, saimniecība, miermīlīgi izšķiras, mūsdienās ir ne mazums. Standarta situācija: apprecējās jauni, bija liela mīlestība, piedzima bērni, bet, laikam ejot, manījās uzskati, intereses un vērtības. Ja cilvēks ir sasniedzis psiholoģisko briedumu, ir kontaktā ar sevi un apkārtējiem, pēc pirmajiem emociju uzplūdiem iespējamas normālas sarunas un korekta izšķiršanās. Kā nepadarīt traumu vēl lielāku, nesāpināt otru vēl vairāk – tas jau ir jautājums par cilvēka iekšējo inteliģenci. Ir jāvienojas, kāda iemesla dēļ nevar būt kopā, kāpēc jāšķiras.
Psiholoģijas grāmatās raksta, ka jāsaka nevis – tu esi tāds un šitāds, bet man tevī nepatīk tas un tas. Vai dusmu uzplūdā iespējams kontrolēt savu runas plūdumu? Kāds var, kāds ne, taču, kad pirmais niknums norimis, tas, kā runājam viens ar otru, atkarīgs no audzināšanas, pašcieņas, ētiskajiem standartiem. Starp citu, ja cilvēki spēj izrunāties nobriedušu, pieaugušu cilvēku valodā, iespējams, ka viņi pārvarēs krīzi un paliks kopā.
“Mūsu attiecībās bija tik daudz destrukcijas, ka brīdis, kad izlēmām šķirties, bija pats harmoniskākais mūsu kopdzīves laikā,” saka trīsdesmit divus gadus vecā Ilze. Viņas balsī velti mēģināt saklausīt skumju ironiju, kam tajā it kā pieklātos būt, vārdi drīzāk skan lecīgi, izsmejoši. Vienīgais, kā viņai žēl, šķiroties no Ivara, ir zaudētais laiks – seši kopdzīves gadi. Šobrīd Ilze ir PR cilvēks, sabiedrisko attiecību vadītāja – skaista, eleganta, izdarīga, gudra, ambicioza, sabiedriska. Tā par viņu saka draugi, kolēģi, radi. Un tā ir taisnība. Bet Ivars? Ak, tas? Ai, ko nu par viņu. Lūk, Ilzīte, viņa gan... Īsāk sakot, ģimenes vilcēja, stūmēja un grūdēja. Sākumā viss bija balts – skaista lina kleita tautiskā stilā, balts rožu pušķis un smalka jahta kāzu viesu vizināšanai pa Daugavu. Viņš studēja filoloģiju un strādāja grāmatu izdevniecībā, viņa bija tikko iestājusies žurnālistos un dievināja jauno vīru. Ivars bija noslēgts, kluss, nopietns, nedzēra un nesmēķēja, bet... reizēm spēlēja, īsāk sakot, spēļu automātos notrieca naudu. Izlaižot pamācošo daļu par azartspēļu atkarību, tās iemesliem, straujo degradāciju, ārstēšanu un līdzatkarību, realitāte bija skaudra – Ivars turpināja slīdēt lejup. Pameta mācības, sāka strādāt vienkāršus gadījuma darbus, mājās nāca vēlu un klusēja vai meloja un solīja, ka viss būs labi. Ilze vēl ilgi cerēja un piedeva. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka nezināja vai nesaprata. Vienkārši mīlēja vīru. Ar tādu pašu ātrumu, kā Ivars šļūca pa dzīves slīdkalniņu lejā, Ilze virzījās uz augšu. Skan banāli, bet kādu dienu viņa saprata, ka plaisa starp abiem ir pārāk liela. Cilvēkam ir tendence salīdzināt, un Ilzei bija, ar ko. Viņas kolēģi un draugi bija pašapzinīgi, glīti ģērbušies, ar labām manierēm. Viņas vīrs – sevī ierāvies, paplucis neveiksminieks. Ilzei sāpēja, ka viņa nevar paļauties uz vīru, ka neko lielu kopīgi nevar plānot, jo varēja izrādīties, ka visa materiālā puse būs uz viņas pleciem. Strīdu nebija, tikai aizvien biežāk saltas, nievājošas piezīmes no vienas un kārtējā klusēšana no otras puses. “Viss beidzās, kad Ivaram radās iespēja braukt strādāt uz ārzemēm. Viņš klusu teica: padzīvosim kādu laiku šķirti, un es sapratu, ka tas ir viss, beigas, punkts. Zināju, ka viņš grib aizbēgt no sevis, savas slimības. Kaut kas iesmeldzās, bet vienlaikus tā bija atbrīvošanās, izlaušanās. Es jau labu laiku grasījos to pateikt, bet nespēju, atliku un atliku, jo apzinājos, ka stipra esmu es, viņš ir vājš. Likās, ka tas būtu kā iespert guļošam,” stāsta Ilze. Viņi izšķīrās ar smaidu, novēlot viens otram to labāko, bet tiesa – Ilzē rūgtums palika, palika neizrunātas lietas, neiesisti pliķi, neizkliegti aizvainojumi. Dusmas, aizvainojums, nepiepildītās vēlmes sajaucās ķepīgā mīklā un rūga, rūga, rūga. Viņu kopdzīvē nebija lielu skandālu, vienīgi pamācošas uzrunas, solījumi, klusēšana. Tagad skandālu Ilze rīkoja sevī – skatījās spogulī un klusībā trieca pie visiem jodiem n-tos laulības gadus. Viņa dusmojās uz sevi un bijušo vīru, sak’: kāda gan gļēva muļķe es biju, nezin ko žēloju, izniekoju savas dzīves laiku. Par vēlu mest akmeņus pakaļ tam, kas jau ir aiz horizonta.
Varbūt kādreiz viņi izrunāsies, varbūt ne.
Dusmas ir kaut kas tāds, kam jāļaujas, komentē ģimenes psihoterapeite Guna Berga. Pretējā gadījumā niknums sakrājas un kādu dienu izlaužas ar vulkāna izvirduma spēku. Un labi, ja nesākas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Attiecību izbeigšanas profilakse neeksistē, un, kamēr cilvēks nav saskāries ar grūtībām, viņš nezina, kas gaidāms. Psiholoģiskā trauma nav redzama, tā ir tikai jūtama, kas kā ķirmji sagrauž cilvēku no iekšpuses. Diemžēl daudzi prot veidot tikai neveiksmīgas attiecības. Lai būvētu attiecību pili, jāzina, kādu to gribam redzēt. Taču to cilvēki bieži vien sāk apzināties tikai tajā brīdī, kad saldais medus laiks beidzies un sākušies konflikti. Par savām vēlmēm cilvēki sāk domāt it kā no otra gala, no formas “es negribu”. Cilvēkam raksturīgi analizēt situāciju, izmantojot viņa rīcībā esošo informāciju, tāpēc domas par attiecībām veidojas, atceroties vecāku kopdzīvi. Vecākiem kaut kas nesanāca, viņi dzīvoja klupdami krizdami vai turas kopā vēl šobaltdien. Meita analizē un rada lozungus: es būšu gudrāka sieviete, labāka mamma! Šie uzstādījumi nav meitas personiskās gaidas, tam nav sakara ar to, ko viņa kā sieviete sagaida no sava vīrieša, tas liecina tikai par to, ko viņa kā meita domā par savu mammu.
Norvēģu psihiatrs Toms Andersons sacīja: “Kad runāju, saprotu, ko domāju.” Cilvēkam vajag izteikt to, kas ir viņā, tad vieglāk paskatīties uz sevi no malas un visu sakārtot. “Ja cilvēks uz savu kopdzīvi ir atnācis ar vecāku sudraba dakšiņām, kas viņam patiesībā nepatīk, jo neiederas skandināvu stilā, un viņš grib citas, ir svarīgi izrunāt ar partneri, kādu stilu mēs kopīgi veidosim, jo var izrādīties, ka partnerei patīk Austrumu. Tā no vienkāršām dakšiņām var nonākt līdz ļoti sarežģītām lietām – ko es gaidu no tevis un tu no manis,” skaidro psihoterapeite. Gaidas nebeidzas šķiršanās brīdī, tās iet līdzi un ir klātesošas. Jo lielāka neapmierinātība ar otru bijusi kopdzīves periodā, jo vairāk nepiepildītu vēlmju, jo grūtāk izšķirties. Šķiršanās ieilgst, cilvēki ir dusmīgi, bet joprojām kaut ko no otra gaida. Veidojas apburtais loks: ne kopā būt, ne vaļā tikt.
Bērni kā attiecību spogulis
Bērni vecāku attiecībās ir kā lakmusa papīrs, kas parāda visas problēmas. Reizēm pie speciālista atnāk šķirtais pāris ar bērnu, kam ir psihosomatiski traucējumi – mazais slapina gultā vai rausta valodu. Tas nozīmē, ka bērna sirsniņa signalizē: tēti, mamma, paskatieties, kas notiek, kaut kas nav kārtībā! Bērna reakcija smagas šķiršanās gadījumā nereti motivē vecākus izrunāties un vienoties, skaidro Guna Berga. Protams, mazais grib, lai abi vecāki sēž pie viņa gultiņas, un to arī panāk. Bet tas nav jāuztver tikai kā egoistiska vēlme, jo bērns ir ģimenes vienotājs it īpaši tad, kad kaut kas jūk un brūk. Skumji, bet reizēm tikai tad, kad sāp mazajam cilvēkam, kurš ir svarīgs abiem, vecāki spēj distancēties no savām problēmām. Guna Berga stāsta par puisīti, kas ilgstoši apmeklējis smilšu terapijas nodarbības. Viņa vecāki mantas dēļ ilgi nevarēja izšķirties un galvenā tēma, kas dominēja zēna rotaļās, bija bagātība. Viņš sapņoja par burvi, kas atnesīs tik daudz naudas un mantas, ka pietiks gan mammai, gan tētim. Mazais it kā gribēja pateikt: “Še, ņemiet un rimstieties reiz!” Guna Berga uzskata, ka šķiršanās gadījumā jautājums par mantu ir viens no problemātiskākajiem: “Te parādās sacensības princips, atriebības kāre, neviens nav gatavs piekāpties, lai gan saka, ka manta nav galvenā. Varbūt arī nav, bet otram atdot arī negribas. Mani pārsteidz, ka cilvēki nav spējīgi par kaut ko vienoties. Kamēr abi plūcas un kašķējas par mantu, bērni izaug.”
Vecāki bērnam kā bijuši divi, tā paliks, arī pēc šķiršanās, līdz kapa malai un vēl ilgāk, strikti saka Ilona Buša, kad noklausījusies Māra un Elitas stāstu, kuru bērns ir vecāku neatrisinātās dzīves ķīlnieks.
Māris un Elita – divi trīsdesmitgadnieki, pirms dažiem gadiem aizgāja katrs uz savu pusi, tā teikt, šķīrās draudzīgi, pa vidu atstājot nu jau astoņus gadus veco dēlēnu. Puika divas nedēļas dzīvo pie mammas, divas – pie tēta. Viss būtu brīnum jauki, tomēr vērtības, ko katrs no vecākiem cenšas ieaudzināt bērnā, krasi atšķiras. Mamma mudina lasīt grāmatas, vērot dabu, mīlēt dzīvniekus, tētis ļauj līdz pusnaktij spēlēt agresīvas datorspēles, skatīties televīzijā kriminālhronikas. Kamēr mamma mēģina ieaudzināt pieticību, tētis uzdāvina dārgu mobilo telefonu un motorolleru. No tēta puika atgriežas sabozies par to, ka vakarā atkal būs jātīra zobi, jākārto mantas un drēbes. Bērns ir kā spēļu mantiņa kaut kur pa vidu, kamēr abi “bijušie” it kā saprotas labi, runā par visu, tikai par bērnu ne.
Tā ir cīņa, kas turpinās kā aukstais karš, situāciju vērtē Ilona Buša. “Bet ir jāvienojas un jāsaprot, ka bērns nav rotaļlieta pieaugušo spēlēs.”
Speciāliste min kādu atbildīgas, humānas šķiršanās piemēru, tiesa, ar ļoti skumju pieskaņu. Pie viņas atnākuši divi jaunieši un lūguši padomu, kā rīkoties, jo gaidāms bērniņš, bet kopā viņi neplāno palikt. “Šādos gadījumos bērniņš bieži vien tiek zaudēts jau grūtniecības sākumposmā. Daba ar trešā palīdzību dod iespēju diviem cilvēkiem, cenšoties viņus satuvināt. Bet nedzimis bērns nevar noturēt divus pieaugušos, kas negrib būt kopā, un aiziet bojā.”
Ilona Buša atminas, ka reiz pie viņas atnākuši jauni vecāki un teikuši, ka grib izšķirties tā, lai bērns negūtu traumu. “Teicu, ka tas nav iespējams, jo bērnam jebkurā gadījumā būs sāpīgi. Nevienam negribas, lai beigtos ierastā kārtība, lai mainītos vecāku attiecības. Taču no vecāku puses iespējama normāla, adekvāta reakcija.” Uzstādījums – paliksim draugi – ir naivs. Tas varbūt iespējams tikai, paejot laikam.
Faktiski bērniem ir vajadzīgas tikai divas lietas: jāpastāsta patiesība, kas īsti notiek ar ģimeni, un jādod iespēja būt kopā ar vecākiem tāpat kā iepriekš. Tas, kā ģimene to organizē, atkarīgs no katra pieredzes un izdomas. Par vecāku šķiršanos bērnam jāuzzina no mammas un tēta, nevis jāuzmin, jānojauš, jāsaprot. Vislabāk to pateikt abiem kopā, jo tad tiek aiztaupīti aizvainojums pret otru: “Redzi, kā tēvs izdarīja, viņam ir cita, viņš vairs negrib būt kopā ar mums...”
“Kad sāp, cilvēks kož uz visām pusēm, nedomājot par sekām, lai gan vārdi var iecirst pamatīgu robu attiecībās, radīt grūti pārvaramu plaisu. Kopīgi runājot ar bērnu, grūtāk mest akmeņus vienam otra virzienā. Bērns nav jāiesaista abu intīmajās attiecībās,” uzskata psihoterapeite. Ja nebūs SOS situācijas, bērna dvēselīte sadzīs un krīze neradīs smagas sekas.
Latviešiem grūti pieņemt psihoterapiju kā viņu spēju un prasmju nemazinošu procesu, secina psihoterapeite un uzsver: “Mēs saprotam, ka zobi paši nesadzīs, ka jāiet pie ārsta, bet nezin kāpēc domājam, ka dvēsele nav jāārstē.” Runājot par bijušajās padomju republikās augušo cilvēku un viņu pēcnācēju psiholoģisko veselību, Ilona Buša saka, ka cilvēkiem ir mazattīstīts kontakts ar savu iekšējo pasauli. Pieauguši cilvēki aizvien vēl ir sliktā nozīmē bērnišķīgi. Tāpēc redzam agresivitāti, sociālās problēmas. Cilvēks it kā ir, bet viņa nav, jo, ja nejūt sevi, nejūt arī citus. Daudzi cilvēki ar attīstītu prātu un izglītību ir kā mucā auguši, nezina elementāro. “Man patīk dzejnieces Ineses Zanderes definējums: iekšiņa un āriņa. Mums nav tradīciju kopt iekšiņu, un psihoterapija nav vienīgais veids, kā to darīt. Kā attīrīšanās instruments var kalpot, piemēram, folklora. Tomēr, lai sakoptu dvēseli, ir svarīgi runāt. Ir vajadzīgs neitrāls spogulis, otra cilvēka reakcija.”
Strādājot ar pāriem, psihoterapeite izmanto filmēšanu, kas palīdz attīstīt komunikācijas prasmes, ko cilvēki nav apguvuši agrāk, bet var iemācīties, ja vien zina, kas jāmācās. Uzņemtajā materiālā skaidri redzams, kas pietrūkst savstarpējā komunikācijā. Piemēram, sieviete dalās pieredzē, stāsta kaut ko par sevi. Nofilmējot pāri, var redzēt, vai vīrietis ir klāt, uzklausa sievieti un reaģē, vai domās lidinās kaut kur citur. Sievietei ir svarīgi apzināties, ka viņu sadzird, ka viņas sacītais ir būtisks vīrietim. Varbūt vīrietis mīl sievieti, tikai nezina, ka jāskatās acīs un jāsaka kaut kas pretim, jāizrāda uzmanība. Pēc uzfilmētā noskatīšanās vīrietis saka: “Jā, izskatās vienkārši, bet laikam ir sarežģīti, ja jau neizdodas.”
“Cilvēki kontaktējas prāta līmenī, bet attiecībās svarīgāka ir nevis pareiza uzvedība, bet sajūtas, tas, ko cilvēks patiešām vēlas. Sievietes nereti saka, ka dzīvesbiedrs neuzņemas iniciatīvu, viss sadzīviskais viņai jākārto pašai – jāpērk dāvanas, jāgatavojas svētkiem. Patiesībā mēs visi uzņemamies iniciatīvu, tikai viens parāda mazāku, otrs lielāku signālu. Piemēram, vīrietis saka: “Es domāju, ka man varētu būt tam brīvs laiks.” Tas ir signāls, ko jāiemācās sadzirdēt, un tad sievietei būs grūti palikt karojošā pozīcijā. Ir jātrenē gaidīšanas māka, ko mūsdienās izdarīt nav viegli, jo visu laiku kaut kur skrienam, steidzamies. Reizēm saka: “Vai tad viņš nevar ātrāk, kas viņš ņuņņaks, vai?” Redz, nevar visi būt vienlīdz ātri, jo ir prasmes, ko esam attīstījuši un ko ne. Attiecībās mēs ejam bez prasmēm, tādi klibi, šķībi, greizi, un tad jāsāk domāt, kā sev palīdzēt, nevis radīt vēl lielāku problēmu,” uzskata Ilona Buša.
Reizēm pie viņas atnāk pāris un sāk ar kaut ko ļoti sarežģītu, dažādiem pārmetumiem. Kad revidējot nonāk pie konkrētā, vienkāršā, izrādās, ka puse darba jau padarīta.
Vai cilvēkiem izdosies palikt kopā, atkarīgs no tā, cik ilgs bijis medusmēnesis, cik ilgi labs kontakts bijis attiecību sākumā. Bieži vien pāris jau terapijas sākumā saprot, ka viņiem ir daudz iespēju palikt kopā, ir tikai jautājums: vai mēs to gribam? Visi zina, ka, sākot jaunas attiecības, jāizrevidē iepriekšējās, bet cik daudzi to izdara? “Visbiežāk mūsos ir vēlme pasargāt sevi no sliktām emocijām, paslēpties. Cilvēki mēdz veidot jaunas attiecības, sāpīgajām vietām uzliekot krutu plāksteri, bet skaidrs, ka tas nāks vaļā un atkal būs tās pašas problēmas. Ja pret bijušo partneri ir saglabājušās intensīvas negatīvas jūtas, jaunās attiecībās tās tiek projicētas uz nākamo partneri, apmēram tā: “Tu dari tāpat kā viņš, es jau zināju utt.” Negribot cilvēks sev noorganizē to pašu attiecību scenāriju,” brīdina psihoterapeite.
Četri apokalipses jātnieki
Lēmums šķirties nereti ir kā karstas putras strēbšana – neracionāls veids, kā pāris risina konfliktu, rezumējošo svītru novelk psihoterapeite Guna Berga. Un bieži vien ideja par šķiršanos saistīta ar vēlmi panākt savu, uzvarēt strīdā, manipulēt. To var nosaukt par vienu no destruktīvākajām konflikta risināšanas stratēģijām. Jo turpinās taisnības pierādīšana, atriebšanās, sāpju demonstrācija.
Protams, šķiršanās sāp. Un protams, tā ir liela māksla – spēt to izdarīt pēc iespējas saudzīgāk, cilvēcīgāk, ja nekādi nevar nešķirties. Kad precas, viss taču ir skaisti un rožaini, nav pat domas par šķiršanos, bet paiet gadi, un – hop! – kā ar skalpeli nogriež, un viss.
“No psiholoģijas viedokļa, attiecību sākuma fāzē var runāt par projekcijām – cilvēks saredz otrā to, ko vēlas, un tad notiek projektīvā identifikācija, proti, cilvēks pieņem to, kā viņu redz otrs. Tad abiem šķiet, ka viņi ir tās ābola divas pusītes. Paiet laiks, mīlestība transformējas par cita veida attiecībām, un tad bieži ierauga, ka otrs nebūt nav tāds, kā likās sākumā. Seko vilšanās, un, ja cilvēks nevar pieņemt jauno situāciju, sākas konflikti. Cilvēks nespēj aptvert, ka otra pienākums nav atbilst viņa gaidām. Ikviens cilvēks aug, attīstās, ir profesionālās un personiskās krīzes. Tad reizēm šķiet, ka vieglāk ir mainīt partneri nekā ielūkoties sevī un risināt savas problēmas,” skaidro psihoterapeite. Un tēlaini saka, ka ir četri laulības apokalipses jātnieki: nežēlīga kritika, pazemojumi, pāri nodarījumi un vienaldzība. Smagos konfliktos tie vienmēr ir klāt, un, ja tā, skaidrs, ka attiecības agrāk vai vēlāk izjuks.
Vardarbība ir viens no faktoriem, uz ko vajadzētu raudzīties ļoti nopietni. “Ir jāsaprot, kurš ko dara un kurš par ko ir atbildīgs. Nereti upurim liekas, ka pats vien ir vainīgs, jo neatbilst otra vēlmēm. Sievietes meklē vainu sevī: varbūt neesmu laba sieva. Un varmāka tieši ar to manipulē: ja tu būtu citāda, arī es rīkotos citādi. Bet tas ir bezgalīgs stāsts, jo vienmēr var kaut kam piesieties un attaisnot vardarbību, taču uz to jāraugās tiešām ļoti plaši atvērtām acīm. Tāpēc es saku, ka ir situācijas, kad patiešām vajag šķirties. To gan apgrūtina “medusmēnesis”, kas seko pēc šīm epizodēm, kad cilvēcīgi gribas cerēt, ka viss būs labi. Taču cikls atkārtojas,” brīdina Guna Berga. Turklāt pie psihoterapeita varmākas iet reti. Un bieži vien vardarbība iet roku rokā ar alkoholismu, kas ir signāls, ka šāda veida attiecības ved uz regresu.
Psihoterapeits direktīvus padomus nedod, katram pašam jāsaprot, ir vai nav atpakaļceļa, uzskata psihoterapeite: “Es nevaru palīdzēt izšķirties, bet varu palīdzēt saprast, kas notiek un ko cilvēki grib.”
