Pazemoja, jo esmu čigāniete. Patiess stāsts

“Zinu, ka mūsu sabiedrībā čigāni tiek nicināti, jo lielākā daļa cilvēku uzskata, ka esam zagļi un apvārdotāji, spējam pat uzlikt lāstu. Nevaru noliegt, ka tās ir muļķības, protams, daļa patiesības tajā visā ir, bet arī starp latviešiem un krieviem ir kauna traipi! Mana ģimene ir daudz cietusi sabiedrības stereotipiskās domāšanas dēļ, par spīti tam, ka neesam tipiski čigāni. Vecākiem rūp mana un brāļu izglītība, un viņu karstākā vēlēšanās ir, lai mēs izaugam par labiem un kārtīgiem cilvēkiem.”

Aizvainojoši komentāri

“Pārceļoties uz galvaspilsētu, vecāki rūpīgi izraudzījās man un brāļiem skolu. Prasīgās audzināšanas dēļ mums visiem ir ļoti labas sekmes un perfektas latviešu valodas zināšanas. Jau pirmajā skolas dienā sapratu, ka esmu sensācija. Toreiz pie sevis domāju: vai tiešām šie jaunieši nekad iepriekš nav redzējuši nevienu čigānu?! Par mani tika izrādīta pastiprināta interese, un jau pēc dažām skolā pavadītām dienām klasesbiedri sāka mani apsaukāt. Reiz, man ienākot klasē, viens no puišiem skaļi nobļāvās: “Paslēpiet visu, kas jums ir vērtīgs!” Toreiz izlikos to nedzirdam, bet, kad nākamreiz kāda meitene smejoties norādīja uz manu ādas krāsu un piebilda, ka izskatos pēc šmules, manā pacietības kausā ielija pēdējais piliens. Lūdzu palīdzību vecākiem, klases audzinātājai un skolas direktoram. Pirmie, protams, bija sašutuši par valdošo attieksmi, jo brāļu klases kolektīvos nekas tamlīdzīgs nenotika. Pēc garākas sarunas ar skolas vadību un skolotāju klase pierima, vismaz skaļi un acīs neviens vairs neko neteica, un turpmākais mācību gads aizritēja mierīgi”

“Terors un aizvainojumi atsākās ar jaunu sparu nākamā mācību gada septembrī. Pa vasaru biju sadraudzējusies ar kādu puisis no savas skolas – viņš ir divus gadus vecāks. Mēs iemīlējāmies, kļuvām par pāri, Gatis sadraudzējās ar manu ģimeni, un mēs kopā pavadījām teju visu vasaru. Biju patiešām laimīga. Atgriežoties skolā, neslēpām, ka esam kopā, līdz Gati sāka apsmiet mani kvēlākie nīdēji. Sākumā viņš turējās pretī, bet pēc dažiem mēnešiem mūsu attiecības beidzās. Viņi panāca, ko vēlējās, – es biju pazemota, izsmieta un sagrauta. Vairākas nedēļas vienkārši eksistēju, līdz par mani sāka interesēties latviešu valodas skolotāja. Viņa nevarēja nepamanīt, ka manas iepriekš izcilās sekmes noslīdējušas gandrīz līdz nesekmībai. Pēc garām sarunām es pamazām atkal atdzīvojos. Dzima spēks turēties pretī klasesbiedru nievām. Izrunājāmies ar Gati, un nu atkal esam kopā. Tagad mums abiem patiešām ir vienalga uz visu pasauli, un, jo vairāk mēs nepievēršam pasaulei uzmanību, jo mazāk tā par mums interesējas. Protams, tas ir ļoti grūti, ir jābūt lielam gribasspēkam.”

Stella iesaka:

“Ja tu skolā ciet no citu skolēnu attieksmes, nebaidies par to runāt ar skolotājiem un vecākiem. Dalies bailēm un gūsti atbalstu! Nemēģini tikt ar problēmu galā vienatnē, runā ar cilvēkiem, kam tu uzticies. Ja es nebūtu apveltīta ar tik spēcīgu gribasspēku, man blakus nebūtu ģimenes un draugu, es jau būtu pilnīgi sagrauta. Esi drosmīgs un iestājies par sevi, jo nevienam nav tiesību tevi morāli un fiziski pazemot! Mēs katrs esam pats savas laimes kalējs, un esmu pārliecināta, ka ādas krāsa, etniskā piederība un valoda, kurā tu runā, nevar būt šķērslis ceļā uz laimi.”