Iesprūdušas attiecības. Vīrietis jautā: ko darīt?
"Iepazināmies vēl skolas laikā, esmu divus gadus vecāks par mīļoto sievieti. Kopā pavadījām vidusskolas gadus, arī augstskolas gadi man ir aiz muguras, viņa vēl mācās maģistratūrā. Kopsummā priekos un bēdās nu jau esam vienpadsmito gadu," ģimenes portālā mammamuntetiem.lv raksta kāds vīrietis.
Lieli un mazi kašķi ir bijuši vienmēr, tas jau visiem ir skaidrs - kas mīlējas, tas ķīvējas. Bet pēdējo gadu laikā mūsu attiecības, un patiesībā arī visa mana dzīve, ir reāli iestrēgusi. Nav nekādu izmaiņu darbā un nav nekādu izmaiņu privātajā dzīvē.
Patiesībā izmaiņas ir, tikai ne uz labo pusi. Pēdējā laikā ļoti bieži strīdamies, lieli strīdi par mazām lietām. Viņa mani kaitina, nav vēlmes pievērsties viņai, ieklausīties. Tas savukārt kaitina viņu - ka veltu par maz uzmanības, aizsvilstos bieži utt. Tādi strīdi, kas kādreiz nogludinājās divu trīs dienu laikā, šobrīd mierīgi turpinās nedēļu.
Sekss tikai viņas mīļākajās pozās
Ar īslaicīgām pauzītēm, kad nobriestam pamīlēties vai arī izbraucam kaut kur cilvēkos. Skaidrs, ka strīdu laikā arī pamīlēšanās ir nekas vairāk kā pāris minūšu savu vēlmju apmierināšana. Seksā viņa ir pieradusi, ka viss notiek pēc viņas prāta - viņai ērtā laikā (vakaros), viņai ērtā vietā (mājās, gultā), viņai ērtā veidā (tikai pozās, kurās viņai patīk). Piebildīšu uzreiz to, ka šeit nav runa par kaut kādām perversām vēlmēm no manas puses, kas varētu būt nepieņemamas vidējai statistiskajai sievietei, ja tā var izteikties. Visam tam seko līdzi mana interese par citām sievietēm, kuru es vairāk vai mazāk veiksmīgi visu šo kopābūšanas laiku apspiežu.
Viņa grib precēties
Es zinu, ka viņa gribētu precēties un bērnus. Arī es par to sapņoju izlīguma brīžos. Bet tad atkal vilcinos un negribu spert tādu soli, ņemot vērā to, ka mūsu starpā ir tik lielas nesaskaņas. Vēl ir arī finansiālā puse - es pelnu ļoti viduvēji, nevaru atļauties ne kredītu savam dzīvoklim, ne kāzas, ne bērnus. Arī nauda ir viens no iemesliem, par ko ir strīdi, lai gan arī viņa strādā un nebūt nevarētu viņu pieskaitīt pie tām sliņķēm, kuras prot tikai labi izskatīties un čīkstēt par naudu. Bieži esam situācijā, kad naudas mums pietrūkst, un sākas kašķi. Un tas viss turpinās nu jau divus gadus, melnais periods, baltais periods, bez pārmaiņām.
Šī rutīna nomāc gan mani, gan viņu, bet izlemt par šķiršanos es arī nespēju, jo tomēr vienpadsmit gadi aiz muguras, viņa ir mans tuvākais cilvēks. Tiklīdz runa aiziet par šķiršanos, sākas asaras. Tās savukārt iežēlina mani. Viss nomierinās, un pēc kāda laika atkal sākas no jauna. Protams, nešķiros arī tīri savtīgu iemeslu dēļ, jo ja nu nāksies to nožēlot, es taču nespēšu sev to piedot!!!
