Tevi ietekmē pat pasakas, kuras bērnībā lasīja priekšā vecmāmiņa

Savus bērnus, tāpat kā paši sevi, varam domās pārdalīt mugurkaulā uz pusēm – viena puse nāk no tēva dzimtas, otra – no mātes. Katrā no tām pastāv sava psihes uzbūve un bioenerģija, tāpat kā savi likumi un noteikumi, un tas kā mantojums mūsos vienkārši ir. Vecāki kādreiz saka – man viens bērns tik maigs un jūtīgs, otrs – tik racionāls, ka traks var palikt. Bet kā citādi? Viņiem ir iedzimts atšķirīgs nervu darbības tips («emocionālis » jau iedzimti atšķirsies no analītiķa), tāpat kā pārējās iezīmes. Kaut kas no vienas un otras dzimtas, ko sauc par ģenētisko mantojumu.

Tad vēl katrā dzimtā (gribam vai negribam) iekodējas veids, kā, pieaugušie, piemēram, sarunājas, kā darbojas, un arī to bērns neapzināti pārmanto (visbiežāk gan no tā pieaugušā, ar kuru viņš ir vairāk kopā). Šīs pārmantotās tēmas ir ļoti niansētas, pat līdz tam, kā jāsmērē sviestmaize. Nerunājot jau nemaz par to, kādas vērtības un pieņēmumi pastāv ģimenē, kas ir pareizi un kas – nepareizi, ko vajag darīt un ko nedrīkst darīt. No vienas puses, šis mantojums «iekodējas», no otras – tiek mērķtiecīgi mūsos ielikts brīdī, kad tēvs, piemēram, saka: «Mūsu mājās malku krauj tieši tā!» un pieprasa, lai tā darītu visi.

Noteikti jāatceras, ka neapzināti mantojam arī ģimenes noslēpumu. Piemēram, bērns redz, ka vecmāmiņa ir bēdīga un skumja, un viņš to saista ar konkrētā brīža norisēm. Bērns saprot, ka viss ir skumji un bēdīgi, ka pasaule jāžēlo, jāskumst kā Skalbes pasakā un jāraud. Jo vecmāmiņa jau nepastāsta, ka viņa skumst pēc tuviniekiem, kurus zaudējusi. Bet kādā citā mājā bērns vienkārši ieraudzīs, kā tikt galā ar šo grūto situāciju un ka nevajag nolaist rokas un skumt.

Noteikti liela nozīme ir arī vietai, no kuras nākam. Kāda ir tās kultūrvide, kas šajā apkārtnē ir pieņemami un kas – ne! Arī tas ietekmē tavu rīcību un uzvedību. Visbeidzot katram no mums «nāk klāt» arhetipiskais jeb senais, kas varbūt ikdienā nekādi neatskan, bet ļauj elastīgāk reaģēt uz situācijām, jo dzīvē vajadzīga gan kareivīgāka rīcība un cīnīšanās, gan mīļums un maigums. Tad ir jauki, ja var teikt, ka tavā būtībā ir gan sievišķais un vīrišķais, gan maigais un spēcīgais.

Tevi ietekmē pat pasakas, ko izvēlas lasīt vecmāmiņa

Zēniem vajag lasīt pasakas par varoņiem, jo arī tā viņi iemācās dzīvē «spirināties». Ja šādu varoņmītu nav, kā lai aizstāv sevi un cīnās? Un par ko lai cīnās? Šajās pasakās vienmēr ir nodevība, un tu vari atriebties, bet vari arī piedot. Vīriešus jau arī nodod. Tad to izdara sievietes, tad – biznesa partneri. Ir svarīgi, lai cilvēks neaizietu pa atriebības ceļu, jo, ja aiziet, tad ar viņa dzīvi nekas labs nenotiks. Savukārt, ja viņš izvēlas piedošanas un mīlestības ceļu, tad viņš aiziet pavisam jaunā kvalitātē. Arī sievietēs ir vīrišķā daļa, arī viņām jāpiedzīvo šāds pārbaudījums. Vecmāmiņām (varbūt tāpēc, ka viņas ir pacietīgākas, mierīgākas), izmantojot pasakas, vajadzētu savām mazmeitiņām iemācīt spēju ieklausīties sevī un izdarīt labāko izvēli. Sākot no kleitiņas un beidzot ar vīrieti, kas viņai būtu vispiemērotākais. Bet tā bieži nenotiek, un sievietes pēc tam kļūst īgnas un dusmīgas.

Katrai paaudzei ir iespēja savu mantojumu izvērtēt, lai neparādītos nolemtība. Tas ir svarīgi! Latviešu sievietēm diezgan raksturīgi, ka viņas tādas spēcīgas un neatkarīgas, un vīrieši – tādi, drusciņ vāji, tāpēc jānoliek «zem tupeles». Ja sieviete ir valdonīgā un varošā, viņa vīriešus pat drusciņ ienīst. Tad kāda no paaudzēm var pateikt – stop! Jā, tas ir manī pārmantojies varbūt no manas dzimtas sieviešu ciešanām karos, bet tam nav jāturpinās manā dzīvē. Tāpēc strādāju pati pie savas attieksmes. Reizēm daudz iemāca arī dzīves krīzes, sāpju un ciešanu situācijas. Tās izvērtējot, var ieraudzīt likumsakarības, saprast, vai vēlos ko mainīt vai darīt ko citādi. Neviena no grūtajām situācijām nav tikai sāpes un ciešanas, tā ir arī tevi ceļoša, jo rodas jaunas atziņas jaunā pakāpē. Protams, līdz nākamajai reizei.

Ko dzīvē nosaka mūsu patība?

Vai tāpēc nevaram būt drosmīgi un uzņēmīgi, ka tas nav mūsos iekodēts? Jo vieni taču spēj arī šībrīža apstākļos darboties, paļauties uz sevi, riskēt, mēģināt un būt radoši, bet citi nolaiž rokas un nerīkojas. Vai viņiem nav paveicies ar vecākiem? Viņiem neviens nav rādījis, kā pārvarēt grūtības?!

Atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā tomēr slēpjas katra personīgajā atbildībā. Katrs no mums pats izvēlas, pie kuriem vecākiem «aiziet» un kas mums «pie viņiem» ir jāiemācās. Tas tāds filozofisks jautājums, un tomēr...  Mēs šajā dzīvē ienākam, kā dažādās klasēs esoši. Iespējams, man šajā dzīvē vairs nav jāmācās ķepuroties, jo to esmu sapratusi jau agrāk. Man tagad jāapgūst kas cits, piemēram, būt no sirds maigai pret bērniem. Katram ir savs uzdevums. Tāpēc viens spēj izmantot šo laiku, lai mācītos, jo viņos ir paļaušanās, bet otram to nevarēsi ieskaidrot, jo viņam ir jānoiet cits ceļš un jāsaprot citas nianses. Ja tiešām pārdzīvoju, ka citi arī šajos laikos bauda dzīvi, bet to gan nespēju, jādodas uz visu veidu kursiem un jādara, lai arī es spētu. Katram ir savs ceļš, kā nonākt pie iekšējā miera. Viens «ies» jogā, cits – meditācijā, vēl cits – klusēšanas retrītā vai vienkārši strādās. Vai arī to pārmanto no paaudzes paaudzē? Reizēm, jā, bet reizēm paši ienesam ko jaunu un radošu, jo katrs no mums šajā dzīvē ir ne tikai ar dzimtas enerģiju, bet arī ar savējo. Bērns jau arī ietekmē pieaugušos, liekot viņiem ko mācīties.

Cits aizbrauks no Latvijas un jaunajā kultūrvidē sacīs – te jūtos kā mājās, man te patīk! Kad atbraucu pie vecākiem uz Latviju, man viss šķiet skumjš, auksts, bēdīgs. Savukārt kāds cits saka – nevaru iedomāties, ka varētu aizbraukt. Zinu, ka svešumā jutīšos slikti. Un tie var būt pat vienu vecāku bērni. Brālis un māsa, jo katrs no mums ir ar savu «es». Pazaudēšanos reizēm rada tas, ka nereti pieaugušie izdomā, kādam jābūt bērnam. Tēvs beidzis 1. ģimnāziju un dara visu, lai arī  bērns mācītos turpat. Taču tēvs nepamana, ka bērnā vairāk ir jūtīgais, mākslinieciskais un emocionālais, nevis eksaktais un racionālais. Bērnam varbūt ir diezgan daudz piepūles jāpieliek, lai viņš tur, 1. ģimnāzijā, iederētos. Šādi bērns var arī kaut ko pazaudēt no sevis paša. Bet varbūt pienāks 40 gadu vecums, un viņš sāks gleznot vai mācīties klavieres spēlēt. Tāpat var sevi pazaudēt, ja tevi vilina vide, kas patiesībā nav tev atbilstoša. Nav viegli vecākiem savam bērnam iemācīt ieklausīties, lai viņš, izdarot izvēli, saprastu, kas ir labākais viņam. Ja bērnā pietiekami stipri ielikta vērtību skala, tad, izdarot šo izvēli – labāko sev, viņš neizvēlēsies «skādīgu» citiem. Tas nenozīmē narcistisku egocentrismu. Nē! Jo, ja mācēšu izdarīt šo izvēli – labāko sev, tad manī būs daudz laimes un pozitīvas enerģijas, jo būšu apmierināta un arī apkārtējiem būs labi. Bet cik bieži izdarām šo izvēli? Vai ieklausāmies sevī?

Pārbaudījums

15 un 16 gadu vecumā, kad notiek sava «es», savas būtības pamatu nostiprināšanās (notiek mantojuma izvērtēšana, jo pieslēdzas apziņas līmenis, līdz tam bērns neapzināti kopē pieaugušos), pieaugušos ļoti bieži novērtē ar kritisku aci. Tiek vērota mammas, vecmāmiņas dzīve, tēva uzvedība, un tu domā – tā nekad dzīvē nedarīšu! Bet, kad pašai pienāk tie 36 gadi, tu secini, ka pateici vai izdarīji tieši tā, kā savulaik tava mamma. Jā, tagad tu vairāk un labāk saproti, kāpēc pieaugušais rīkojās tieši tā. Jo skatīties uz citu dzīvēm un tās vērtēt jau ir ļoti viegli, bet, kad pats nonāc konkrētajā situācijā, tā kļūst par pārbaudījumu. Vai es kā sieva atbalstīšu savu vīru? Vai neuzbrukšu viņam? Vai vīrietis uzņemsies atbildību? Bet nereti tas, par ko šajā vecumā pusaudzis pasaka: «Es nekad nedarīšu tā, kā mani vecāki!», patiešām notiek. Ļoti bieži – tieši par alkoholismu.

Tas sniedz spēku. Apziņa, kas ir manās saknēs, ļauj man tālāk veidot savu nākotni. Protams, pagātnes mantojumā nav tikai labais, manas ciltskoka saknes ir arī samezglojušās, bet tad varu izvērtēt, pieņemt, piemēram, lēmumu – man dzīvē nebūs saistības ar alkoholu, uzņemšos atbildību par savu bērnu, nevis viņu pametīšu, jo man tas nav jāatkārto. Bet, protams, šis pārbaudījuma brīdis var pienākt.

Ja domā par ciltskoka simbolisko tēlu, tad saknēs ir mūsu iepriekšējās paaudzes; stumbrā – es tagad, zaros – mana nākotne. Bez saknēm koks neaug. Un tas ir vienalga, vai savu tēvu zinu, vai nezinu, viņš jau tur ir. Jau tas vien, ka viņš atnāca, iesēja un aizgāja, ir vērtīgi. Enerģija vienalga ir. Mēdz teikt, ka bērns neapzināti vienalga zina arī par to daļu, par kuru viņam nav nekādas informācijas. Tā atrodas zemapziņas daļā kā neapzināta sajūta.

Vēl ir svarīgi, uz savām saknēm skatoties, «neuzsēsties» tikai uz vienu – melns vai balts, labs vai slikts. Nekad nav tikai pareizi un nepareizi. Ļoti bieži, atskatoties uz saviem senčiem, domājam – kā viņi varēja tā rīkoties? Bet nereti konkrētajā brīdī viņi citādi nemaz nevarēja. Bieži vien tas ir tikai pieaugušo skatījums, kas tev nodots. Taču pieaugot, vari sākt raudzīties uz to citādi. Jo arī tai pusei, kura varena, krāšņa un diža, ir visādi melnumi.

Vai varu mainīties, ja mana patība manī iekodēta?

Tikai piepūle jāpieliek. Piemēram, sievietes, kas bērnībā ir daudz pērtas (vecāki to taču tikai aiz  laba prāta, lai kārtīgi audzinātu), svēti tic, ka viņas nekad tā nedarīs. Taču tad, kad pašu bērni dara palaidnības, izvedot vecākus no visiem pacietības rāmjiem, viņām roka automātiski paceļas, jo neapzinātais vienalga nāk līdzi. Vai viņas varēs to roku apturēt? Pateikt sev – nē, es nekad! Ne velti pat glābšanas dienestā, kur cilvēkus speciāli sagatavo un trenē, gadās, ka šoka situācijā kāds nobīstas un aizmūk. Tev vienkārši jāpieņem, ka arī tā var notikt, un varbūt nākamreiz tu šo scenāriju vairs neatkārtosi. Bet, ja vecāki mani atstāja diennakts dārziņā, ko tad? Mana dzīve automātiski ierakstīta citādāka nekā tiem, kam skaistā, saulainā bērnība ar pasakām? Jo esmu jutusies pamesta un nevajadzīga... Arī šajā gadījumā tas ir mans eksāmens.

Varu izveidot ģimeni. Radīt ko tādu, ko pati neesmu piedzīvojusi, bet kādu vēlētos saviem bērniem. Šī ģimene nāks no izdomātā, noskatītā, izlasītā. Nevar taču teikt, ka nevienam, kas ir no bērnunama, nav izdevies izveidot ģimeni. Protams, ir tādi, kas atkārto savu vecāku dzīvi, arī savus bērnus atdodot bērnunamiem. Taču būs tādi, kas veidos pretēju scenāriju. Tas ir viņu eksāmens – nē, es nedarīšu tā, es ielikšu savu enerģiju, lai tā nenotiktu. Un viņi to eksāmenu noliek.

Ja cenšos saprast: «Kāda esmu?», tad nevajadzētu domāt, ka tas ir kāds viens un nemainīgs atklājums. Tie ir mūžīgie meklējumi, jo tu visu laiku meklē arvien jaunas šķautnes sevī un «aiziet» nākamais līmenis. Tā taču notiek – uzbūvējam sev psihes mājokli un kādu laiku tur dzīvojam, jo labi un mierīgi jūtamies. Bet paiet laiks, un sajūti – briest pārmaiņas, jo vajag ko citu! Kaut kas kļūst svarīgāks un nozīmīgāks, ir jāpievēršas tam. Līdz saproti, ka jābūvē atkal jauns mājoklis. Tad vai nu nomaini tos ķieģelīšus, vai arī tos pašus ķieģelīšus sakārto citādā kārtībā. Viss atkarīgs no tā, ko gribi, kādu mērķi izvirzi, jo mērķus noteikti vajag. Parasti, kad psihes māja grūst, to fiziski jūti, jo paliec ar ko neapmierināta. Saproti, ka tev trūkst gribasspēka vai gribi mācīties pacietību. Un dzīve tev šo iespēju sagādā, mācies. Pēc kāda laika sev saki – nē, šo vairs negribi mācīties, jo jau zini, ka vari būt pacietīga, un sāc mācīties ko citu. Katrs zina savas ēnas puses, ko varētu  mainīt. Kā Jungs saka – kamēr tev ir ēna, tu esi dzīva!