Liene Šomase: "Kad precēšos, kāzu kleitu man šūsi tu!"
Dziedātāja Liene Šomase modes mākslinieku Dāvidu uzaicina omulīgi pasēdēt savā bērnu un jauniešu radošajā studijā, kur abi jautri tērzē par remontdarbiem Lāčplēša ielā, par zvaigžņu slimību un precību plāniem.
Cienājies, Dāvid, ar ogām. Vakar biju nakts tirgū ieskrējusi. Tur plaša izvēle.
Vakar biju Molā, kur sen, sen – pirms 12 gadiem – tika filmēti Talantu fabrikas koncerti. Gāju garām liftam un atcerējos pirmo tikšanos ar tevi.
Man tu vienmēr asociējies ar dzelteniem matiem, un no tā toņa nekādi nevarēji vaļā tikt. Kā dabūji nost to dzeltenumu?
Ļoti vienkārši. Atnācu uz Talantu fabriku, kur modes mākslinieks Dāvids bija stilists, kas visus pucēja. Dāvid, tu man liki pārkrāsot oranžus matus. Neatceries?!
Par brunetēm un rudmatēm arī kādu joku zini?
Dziedātāja Liene Šomase tērzē ar Dāvidu
Jā, zinu.
Manuprāt, tas ir tāds stereotips, ka tikai blondīnes ir tādas – padumjas, plivinās pa gaisu.
Nezinu gan. Var būt arī sieviete ar melniem matiem un bez smadzenēm.
Bet tā arī neatbildēji – vai zini kādu joku par blondīnēm?
Nezinu nevienu.
Es uztveru tikai to informāciju, kuru man vajag. Es neuztveru pilnīgi visu. Mana personīgā anekdote ir saistībā ar tevi. Kad iepazināmies, zināju, ka esi ļoti slavens dizainers un skandaloza personība. Man no tevis bija ļoti bail...
Visi baidījās!
Jā. Un es, jauna, nepieredzējusi meitene, tai laikā, tikko no laukiem atnākusi uz Rīgu, dabūju no tevis tā pa mizu! Domāju, ka tevi visu turpmāko mūžu ienīdīšu. Man likās, ka tu esi tik nežēlīgs, man nemitīgi pāri dari...
Kā tev nav kauna?! Tu tikko mani pārtrauci, neļaujot izstāstīt līdz galam! Klausies tālāk – finālā man bija mugurā sarkans džemperis ar augstu, diezgan šauru apkakli, un frizieri man ielika ruļļus matos. Tad pienāca laiks ģērbties, atnāci tu un man paziņoji: „Nu ko, lauku skuķi! Ja nav smadzeņu, tad jāgriež džemperis pušu!” To vēl TV parādīja. Man toreiz tāds kauns bija.
Nāku pie tevis uz Lāčplēša ielu un nesaprotu, kur esmu nokļuvis. Apkārt rakumi, traktori...
Ir man te tāds periods, kad, uz darbu ejot, pamatīgi jāuzmanās, lai kaklu nenolauztu. ( Smejas.) Tas, ka ceļus remontē, ir ļoti labi. Pirms dažām dienām pat ieraudzīju, ka zem uzlauztā vecā asfalta seguma te ir vēl vecais bruģis apakšā. Esmu sakreņķējusies par gājēju ietvi, kas top tik šaura, ka nezinu, kāda izmēra gājējiem tā ir domāta.
Ceļa remonts vēl tā, bet, ienākot pie tevis, man ir sajūta, ka esmu iemaldījies bērnudārzā. Samulsu, kad, tevi meklēdams, vienā telpā uzdūros Ziemassvētku eglei ar visu dāvanu galdu...
Tu taču pa taisno iegāji noliktavā! ( Smejas.)
Kā jau teicu – tā ir, kad nonāk noliktavā.
Šis ir mans astoņgades sapnis – starptautiska mēroga radošā studija bērniem un jauniešiem. Intensīvi eju uz semināriem, kur papildinu savas zināšanas. Piecos gados pati esmu izstrādājusi metodisko programmu, kā atvērt un motivēt bērnus un jauniešus. Esmu arī sociālais uzņēmējs, kas piesaista līdzekļus bērniem, kuru vecāki nevar atļauties samaksāt par nodarbībām. Ir ļoti daudz talantīgu bērnu, kuriem nav iespēju izsisties, tāpēc ir ieradusies tāda Liene Šomase kopā ar vēl desmit foršiem cilvēkiem, kas ir gatavi palīdzēt un atbalstīt viņus. Te ir daudz dažādu iespēju radoši pilnveidoties. Mūsu mājas trešajā stāvā ir labākā ierakstu studija Rīgā, kur ierakstīties nāk Dons, Aminata, Jānis Stībelis, Goran Gora un daudzi citi mūziķi un aktieri. Tie bērni, kas apmeklē nodarbības, var sastapt šos māksliniekus. Tā viņiem ir kā veiksmes spēle!
Jā, esmu te, studijā, arī semināros, kas notiek ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Plānos ir arī semināru apmeklēšana Zviedrijā. Vēl esmu sākusi studēt psiholoģiju, kas mani ļoti interesē.
Un kā tad ar dziedātāju Lieni Šomasi? Šādi raujoties, izskatās, ka dziedāšanai tev laika tagad atliek tikai dušā.
Dziedāšanu uz laiku nācās atlikt maliņā. Esmu pārliecināta: lai uzsāktu kaut ko savu, tam ir simtprocentīgi jānododas. Nevari paralēli nodarboties ar citām lietām, jo tad enerģētiski tiec sadalīts un enerģija aiziet kaut kur, nezin kur. Vācieši, ar ko esmu uzsākusi sadarbību muzikālajā jomā, uz mani gaida jau pusotru gadu. Vēl būs kādu laiku jāliek viņiem pagaidīt. Man te, studijā, vēl daudz darāmā.
Bet nākamgad martā plānoju atsākt aktīvāku koncertdarbību. Došos koncerttūrē ar Jāni Moiseju. Arī pati rakstu paralēli sev jaunas dziesmas. Domāju, ka kas tāds līdz šim vēl nekur nav dzirdēts. Šajā periodā, kamēr esmu nost no skatuves, manā dzīvē ir ienākuši daudzi forši cilvēki, draugi, mūziķi, interesantas personības, kas iedevušas citādu skatījumu uz mūziku. Man būs jauns materiāls, vairs nedziedāšu trīs akordu dziesmas.
Nu gan jautājums!
Pati jau teici, ka es esmu briesmīgs.
Man ar iztikšanu viss kārtībā, paldies. ( Smejas.) Es vēl daudz ko citu daru.
Njā... Gribēju teikt, ka darbojos ne tikai mūzikā, bet esmu iesaistījusies vēl citās jomās. Drīz jau nāks ārā arī tas.
Cik gadu veci bērni un jaunieši nāk uz tavu studiju mācīties?
Divu līdz 45 gadu intervālā.
Vai tu vari noliegt teicienu, ka vīrietis pēc 38 savā būtībā kaut kādā ziņā ir bērns? Tāpat arī sievietes. Nu ir mūsos ikvienā iekšā bērns. Te nāk pieauguši cilvēki, kas visu mūžu ir vēlējušies iemācīties spēlēt klavieres, bet viņiem nekad nav bijusi tāda iespēja. Manā centrā dominē violetā krāsa, kas atver radošumu.
Radošums ir skaista lieta, bet vai kādreiz nav arī gadījumi, kad pieaugušie džeki nāk kaut ko mācīties, bet īstenībā grib ar tevi iepazīties?
Ir, protams, arī tā. Bet es tam nepievēršu uzmanību.
Kad bija kaķu laiks vai suņu laiks, kā man izskatījās, iespējams, bija arī kaut kāds vīriešu laiks. Tas gan vairāk attiecās uz sociālajiem tīkliem. Paldies visiem drosminiekiem, kas rakstīja.
Ko rakstīja?
Piemēram, tādas vēstules: „Esmu romantisks uzņēmējs, brīvs, mīlošs, patīk sievietei sagādāt pārsteigumus. Vai tu mani precēsi?”
Kurš ir teicis, ka esmu viena?!
Nu tad tev būs vairāki! Ko uztraukties!
Tā kā Džilindžers?!
Zini, dzīvē ir periodi, kad tas patīk, kad izjūti kaifu no tā, bet tad iestājas atkal cits posms, kad tādas lietas vairs neuzrunā un izvirzās citas prioritātes. Mani aizvien daudz aicina uz dažādiem publiskiem pasākumiem, uz prezentācijām, veikalu atklāšanām, bet es neeju. Tas dzīves posms ir izdzīvots.
Protams! Bet tad jau es to neapzinājos. Tikai tagad reāli saprotu, ka man bija tā zvaigžņu slimība.
Kā ļoti izteikts ego – kad noniecini citus. Savā laikā nenovērtēju ļoti daudzus cilvēkus, piedevām tādus, kas man palīdzēja. Teicu paldies, bet tas bija formāli, nevis no sirds. Uzradās vēl visādas kaprīzes.
Liels koks met lielu ēnu!
Un tad dzīvē viss sagriežas otrādi. Tad nāk mācības. Bet bija arī drausmīgi liela slodze – laikposmā no 2007. līdz 2010. gadam gandrīz katru dienu bija pat pa diviem trim koncertiem, vēl seriāls, skola, visādas filmēšanas. Mani mīļie skolas laika draugi palika pagātnē, neviens pat mani vairs nekur neaicināja, jo zināja, ka nekur netikšu, jo esmu zvaigzne. Tagad labāk pastrādāju un pēc tam aizbraucu uz dārza svētkiem pie draugiem, nevis eju uz kaut kādām prezentācijām. Esmu beidzot iemācījusies novērtēt savu laiku un izdalīt prioritātes.
Bet, runājot par zvaigžņu slimību... Gribu teikt, ka ļoti cienu Lindu Leen. Jā, ir cilvēki, kas kritizē, ka viņa ir nedraudzīga, augstprātīga, lepna. Bet, manuprāt, ne visiem arī ir jāzina, kāds patiesībā esi. Tad jau katrs garāmgājējs uz ielas ķersies tev drēbēs...
Mani ir ķēruši. Tevi arī?
Protams, un aizvien to dara. Bet tad jautāju: „Jūs kaut ko vēlējāties?” Man atbild: „Neko, gribēju tikai pieskarties.” Tad atkal es prasu: „Un ko tālāk?” „Neko, lai jums jauka diena!” Vispār tā publiskā dzīve dikti iztukšo. Tad vajag gūt atelpu, lai var turpināt.
Perfekts situācijas raksturojums. Jā, man tā ir bijis. Pirms četriem vai pieciem gadiem. Varbūt tieši tāpēc arī tā krasi aizgāju no publiskās telpas. Es biju baigi sevi sadedzinājusi.
Kā restartējies? Dzēri, ēdi, seksuāli paverdzināji vīriešus?
Nē. Es pievērsos ģimenei, saviem bērnības draugiem.
Jā. Paldies Dievam. Vēl es aizbraucu uz savām bērnības mājām, daudz staigāju pa savām lauku takām, pa mežu.
Daba jau ļoti uzlādē. Bet Rīgā sāku arī diezgan daudz iet uz meditatīvajiem semināriem, klausījos Oliveru Šantī – tā ir meditatīvā mūzika.
Ahā, vēl viena, kas sagājusi sviestā! Tāpat kā Dons un daudzi citi. Gaļu vismaz tu ēd?
Vairāk ēdu zivis nekā gaļu. Nedomāju, ka tā ir saiešana sviestā. Tas ir mans veids, kā es pamainīju dzīves tempu un ieguvu mieru. Tagad pārsvarā jūtos mierīga. Reizi gadā Talsos, Tiguļkalnā, notiek koncerts – tā ir ideāla vieta, ideāla atmosfēra un ideāla meditatīvā mūzika. Man palīdz arī pastaigas gar jūru, satikšanās ar draugiem, parunāšanās par foršām lietām.
Jā! Kāpēc gan lai tas nebūtu sekss? Tu jau pats, Dāvid, biji viens no pirmajiem, kas par seksa tēmu publiski runāja. Sekss ir lieta, par ko nav jākautrējas runāt.
Sekss ir jādara, ko tur daudz pļāpāt! Lūkojos uz tevi un priecājos – vizuāli esi kļuvusi ļoti skaista.
Paldies! Tagad gan esmu nedaudz apaļāka nekā pirms pusgada.
Esmu nopirkusi jaunas sporta drēbes, bet galīgi nesanāk laika atsākt iet uz sporta zāli.
Es jau vienmēr esmu teicis, ka kārnās meitenes nav modē.
Nu man jau arī liekas, ka sievietei ir jābūt tādai, lai ir kur ieķerties bišķiņ.
Kad man atnāk ciemos draudzene, kas ir tieva kā skaliņš, un sūdzas, ka viņai vēders par resnu... Tad tai draudzenei dodu bulciņas. Viņa izpleš acis un prasa: „Kas, tu traka esi?!”
Ja bulciņas viņai negaršo, iesaki, lai katru rītu padzer šķidrus cūku taukus. Tev ir smuks dupsītis!
Ir, ir bišķiņ. Taču nu nejūtos, protams, baigi resnā. Man ir kādi 59 vai 60 kilogrami, bet gribētos dabūt 57. Zini, kas ir smieklīgākais, ka tagad to muļķīgo Stokholmas diētu reklamē un daudzi uz to arī pavelkas.
Tieši tā! Cilvēki nesaprot, ka pēc mēneša strauji zaudētie kilogrami atnāk atpakaļ dubultā. Man tikko viens paziņa stāstīja savu pieredzi. Pirmo mēnesi diēta strādāja brīnišķīgi, bet kas notika pēc tam. Ui, ui, ui... Es nekad neesmu mocījusies ne ar kādām diētām. Ai, nē, meloju, vienreiz pamēģināju sīpolu zupas diētu. Tas gan bija pirms kādiem sešiem gadiem. Šo zupu man vecākā māsa Sandra ieteica.
Sīpolu zupa nevarētu būt diez cik garšīga. Diēta izpaudās tā, ka nedēļu vēmi un uz tā pamata notievēji?!
Nē taču! Vienkārši divas dienas to ēdu, un tad man kļuva kaut kā nelabi un vispār uz ēdienu negribēju skatīties.
Ak Dievs!
Skaidrs, ka vienkārši strādāt vajag, nevis rīt. Nav ko dzīvot neapmierinātībā, sevi žēlot, baroties un dzīvot ar domu, ka rīt sākšu tievēt. Tādu cilvēku diemžēl ir ārkārtīgi daudz.
Gluži manas domas.
Šovasar dikti gribēju iemācīties kaitot, bet bija daudz darba un nesanāca.
Es atkal gribēju iemācīties zivis makšķerēt, bet arī nesanāca.
To gan es māku!
Zini, Dāvid, kad ieraudzīju Ances Krauzes kāzu kleitu, kopš tās dienas izlēmu – kad precēšos, kāzu kleitu man šūsi tu!
Forši! Es saku: „Jā!” Pēdējās kleitas, ko Ancei Krauzei uzšuvu, bija viņas Ziemassvētku koncertprogrammai, kur viņa dziedāja Jāņa Lūsēna dziesmas.
Tu tās šuvi?! Tās bija ļoti skaistas.
Zini, man arī ir tāda doma tieši tagad.
Kā tad varēsi feisbukā selfijus likt? Ja no rīta sataisīsi selfijus, tad vakarā pusstundu būs jāsēž un jālādē visi iekšā sociālajos tīklos. (Abi smejas.)
Telefonā jau internets paliks. Mājās vienkārši pēc interneta vairs nav vajadzības. Tur vienkārši pārlaižu nakti un no rīta skrienu prom dzīvē.
Jā! Viņai ir ļoti skaļa balss. Gabriela ļoti smuki prot nodziedāt Prāta vētras dziesmu Na zare krievu valodā. Arī Prāta vētras un Musiqq kopīgo dziesmu Debesis iekrita tevī viņa jau otrajā dienā pēc iznākšanas zināja no galvas. Bērni jau ļoti uzsūc informāciju, bērni ir ļoti gudri. Bet mana meita ir noskaņojusies kļūt par uzņēmēju. Viņai būšot dārgu kleitu veikals, kurā katrs tērps maksās 500 eiro. Mammai par puscenu nedošot – man būšot jāmaksā tikpat, cik pārējiem. Tāds interesants periods mums tagad – meita mājās staigā, tēlo, ka runā pa telefonu. Dzirdu, ka saka: „Rīt aizsūtīšu jums rēķinu.”
