Runāties negrib, romantiskos vakaros aizmieg. Puisim viss šķiet joks, bet es raudu

Es piedāvāju aizbraukt kaut kur vai atpūsties, bet viņš apskauj mani un pasaka, ka neko nevajagot. Kad saku, lai iepriekš pabrīdina, ja izdomā darbā pasēdēt ar puišiem , viņš to neizdara. Atnāk mājās piedzēries (tas nenotiek bieži) un aiziet gulēt. Pirms tam pajautā, par ko esmu dusmīga. Nupat nesen viņš man vienkārši nostādīja fakta priekšā, ka uz 3 dienām izbrauc no pilsētas atpūtā ar draugu. Un to, lūk, viņš jau kādu gadu esot plānojis, bet man neko neteica. Vienvārdsakot, viņš visu dara pa savam. Esmu teikusi, ka esam taču divi, kāpēc viss jādara atsevišķi. It kā uz brīdi saprata, bet nu jau tas viss aizmirsies. Un man apnicis iet no pakaļas un atgādināt to. Tagad arī viņš aiziet pie mana brāļa pasēdēt. Prasu, kāpēc atkal nostāda fakta priekšā, viņš saka, ka zinot, ka es palaidīšu. Man esot jātaisa ēst, uz vakariņām atnākšot... Neliekas, ka esmu dusmīga, bet vīlusies. Nu, kāpēc tā jādara.. Ja es nepaceļu telefonu vai esmu aizkavējusies, tad seja otrādi un nerunā ar mani.

Ir vēl viens niķis viņam. Nezinu, vai viņš to dara speciāli, bet nu ja vakarā esmu ieplānojusi kaut ko jauku padarīt, viņš vienkārši aizmieg vai arī pasaka, kāpēc nevarot paskatīties ar viņu kopā televizoru.. ahhhhh.. un šitā gandrīz visu laiku. Viņš arī īsti nenovērtē to, ka rūpējos par viņu... Saprotu, ka man pašai jāpazīst savs vīrietis. Bet esmu apjukusi. Runāties viņš negrib, viņš domā, ka ja vēlos izrunāties, gribu sākt kašķēties. Tā vienmēr ari viss paliek puspabeigts.. Bet ,piemēram, ja drēbes nav izmazgātas vai mājā nav savesta kārtībā, tad skatās šķībi. Man obligāti jāpasaka, kur atrodas drēbes, viņa smaržas, nu pilnīgi viss. Brīžiem man nolaižas rokas.

Viņam viss liekas kā joks. Es varu dusmoties, bet viņš vienkārši aiziet. Citreiz neizturu un raudu, viņam vienalga, vēl tādā tonī pajautā - par ko tad man raudāt..

Kurai vēl šitā bezmaz vai jāauklējas ar pieaugušu cilvēku? 

Mammamuntetiem.lv/ Foto: Shutterstock