Es saejos ar bijušā drauga draugu

Pirms neilga laika sapazinos ar puisi, mēs bijām lieliski draugi. Viņš zināja visu par mani, es par viņu. Man bija attiecības. Es viņam stāstīju bēdas, priekus un viņš mani uzmundrināja, pamācīja... Jo pašam bija 6 gadu pieredze attiecībās. Tā nu tas viss turpinājās vairāk par gadu, līdz manā dzīvē viss mainījās - izšķīros no puiša un klausīju teicienam: "Ja dzīvē iet grūti, labāk iet ballēties".

Tā nu manas dienas, mēneši sastāvēja no ballītēm un bezrūpīgas dzīves. Līdz noteiktam brīdim, protams. Tas puisis bija šķīries no savas meitenes, un viss notika tik ātri... Es attapos tikai tad, kad jau biju izveidojusi ar viņu attiecības. Bija interesanti līdz brīdim, kad es sapratu, ka viņš ir alkoholiķis un narkomāns augstākajā pakāpē.

Tā nu ātri "notinos" no viņa un palikām draugi...

Protams, bija šādi tādi sarežģījumi, bet par to runāt negribu, jo tas vairs nav galvenais.

Tā kā bieži atpūtāmies kopā ar viņa draugiem, man viens no viņiem iepatikās. Kā tagad atceros, ka sēdējām vienā bārā un es uz viņu skatīdamās nodomāju: "Kāpēc man tāds nevarētu būt? Vai tad es esmu tik slikta?" Tā nu sanāca, ka tad, kad izšķīrāmies, es ar viņa draugiem saglabāju labas attiecības. Nezinu kāpēc, bet tas draugs man palika vistuvākais un tā nu mēs sākām sarakstīties. Dienu pēc dienas, pat nemanot, kā aizrit laiks. Tā nu tas turpinās, bet viņš nespēj samierināties ar to, ka tas ir viņa draugs. Protams, pati arī neesmu priecīga, ka tā ir sanācis. Es nezinu, ko iesākt, it kā varētu visu beigt un aizmirst. Taču mums vienam pret otru ir jūtas un negribam to visu tā izbeigt. Ja nu viņš ir mans īstais un vienīgais?

Varbūt kāda ir bijusi šādā situācijā? Varbūt kāda var ieteikt ko darīt? Paldies jau iepriekš."

Mammamuntetiem.lv/ Foto: Shutterstock