Kurš vainīgs, ka mūsu dēli izaug par memmīšiem?

Bija krēslaina novakare. Braucu pa savu mazpilsētu uz māju pusi. Satiksmes dalībnieki - es un kāds velosipēdists. Piebraucu tuvāk - nē, uz velosipēda tomēr ir divi. Domāju - jaunieši. Piebraucu pavisam tuvāk - viens no abiem velosipēdu stumj, otrs sēž uz bagāžnieka.

Un te es balsī pie sevis noelsos, jo izrādījās, ka uz bagāžnieka sēž jauneklis, kuram kājas sniedzas teju līdz zemei. Novērtējot velosipēda izmērus un puiša gabarītus, pieņēmu, ka viņš ir mazāko klašu skolēns.

Savukārt velosipēda stūmējs ir veca, veca kundzīte, kura sīksti turējās braucamrīka ragos, lai nepakristu uz slidenās ielas, un centās ignorēt sejā krītošo sniegu...

Var jau būt, ka nepareizi novērtēju situāciju, un bija kāds man nezināms iemesls, kāpēc sīka kundzīte stumj uz velosipēda tik grūtos apstākļos savu, iespējams, mazdēlu, tomēr man tas likās kaut kā nepareizi...

Dažu sekunžu laikā prātā pārcilāju neskaitāmos un neskaitāmos gaudu stāstus, ka vīri/vīrieši ir neizdarīgi, slinki, neuzņēmīgi, stumjami grūžami, komandējami un pieskatāmi... Īsāk sakot, galīgi ne tādi, kuri ietilptu definīcijā - īsti vīrieši.

Tomēr, mīļās sievietes, vai vaina galu galā nav mūsos pašās? Tā vietā, lai blakus bristu soli pa solim, tiek mazināta katra neērtībiņa un grūtums. Tā vietā, lai parādītu, ka topošais vīrietis ir ja ne stiprais dzimums, tad vismaz līdzvērtīgais, viņš kā trausls stādiņš tiek aizstumts uz mājām pie lielajām vakariņu bļodām...

Šovakar putenis grieza pamatīgus virpuļus uz ielām. Atkal braucu uz māju pusi. Kundzīti ar velosipēdu neredzēju, bet vienalga padomāju - nez, kā viņai šajā trakajā laikā klājas.