Kad paliku stāvoklī, skolotāji teica, ka zaudē savu labāko skolnieci

“Savu puisi pazinu kopš bērnības – sākumā sētā mēdzām viens otru apcelt, taču paaugoties mazie strīdiņi pārauga romantiskās jūtās. Tā kā esmu no laukiem, bet ļoti vēlējos dzīvē izsisties, ar vecāku atbalstu, kuri bankā aizņēmās naudu, mācības vidusskolā uzsāku Rīgā. Tas bija manu sapņu piepildījums, un fakts, ka ar mani kopā būs arī Kaspars, kurš jau pirms tam apmeklēja skolu galvaspilsētā, manu jauno dzīvi padarīja neticami skaistu. Ātri ieguvu jaunus draugus, iesaistījos ārpusskolas aktivitātēs, un atzīmes man bija vienkārši lieliskas. Jaunajiem draugiem Kaspars ļoti patika, jo viņš bija īsts džentlmenis un ar gudru galvu. Es vienmēr stāstīju, cik ilgi esam kopā un kā mīlam viens otru, un tad ar prieku noklausījos draudzeņu nopūtās: ak, kaut man būtu tāds puisis…”

Sākumā karjera, bērni pēc tam

“Tā kā dzīvokli īrējām kopā, protams, arī gulējām kopā un nodarbojāmies ar seksu. Bijām viens otram pirmie un pirmo reizi pārgulējām, kad man bija 13, bet viņam – 14 gadi. Tā kā mans cikls vienmēr bija ļoti stabils, izmantojām kalendāro izsargāšanās metodi, jo jau vairākus gadus biju pārliecinājusies, ka tā patiešām strādā. Kaspars dažkārt pat ieminējās, ka mēs būtu lieliski vecāki. Lai gan gribēju pavadīt ar viņu kopā visu atlikušo dzīvi un patiešām radīt pēcnācējus, vienmēr smējos par šo domu, sakot, ka mani gaida spoža karjera un tikai pēc tam domāšu par bērniem. Arī šajā jomā draudzenes cēla manu pašapziņu – kurš sešpadsmit gadu vecs puisis būtu gatavs uzņemties tēva rūpes? Arī šo meiteņu klātbūtnē Kasparam patika mani pavilkt uz zoba par to, ka man vajadzētu palikt stāvoklī, jo mēs taču būtu tik lieliski vecāki.”

“Semestra vidū mana dzīve sagruva – pirmās aizdomas par kaut ko nelāgu radās, kad mēnešreizes bija aizkavējušās jau divas nedēļas. Tā kā biju noslogota skolā un citās aktivitātēs, sākumā tam nepievērsu uzmanību, taču pamazām sāku uztraukties. Gribēju aptiekā nopirkt grūtniecības testu, taču nekādi nevarēju saņemties. Pirms ieiešanas aptiekā ilgi riņķoju pa kvartālu, pārdomājot visļaunākos scenārijus. Ja nu manai nākotnei tiks pārvilkta svītra? Ja nu es patiešām tagad deviņus mēnešus staigāšu ar lielu vēderu? Cik labi, ka man tomēr ir tieši Kaspars! Aptiekā rindā aiz manis stāvēja pavecāks pāris, kuru aizspriedumainie skatieni mani noveda gandrīz līdz asarām. Taču tās patiešām sāka līt pār vaigiem brīdī, kad ieraudzīju testa pozitīvo rezultātu. Jā, es patiešām biju stāvoklī…”

Gultā vienās asarās

“Sākumā piezvanīju mammai, jo no Kaspara reakcijas nebaidījos, bet no viņas gan. Manas ļaunākās aizdomas apstiprinājās – mamma teica, ka man jāpamet mācības, jo mēs nevarēsim uzturēt bērnu, ja jau laikus nesāksim iekrāt naudu. Vēl mamma teica, ka arī Kasparam būs jāpamet mācības, jo viņam tagad būs jākļūst par pelnītāju mūsu ģimenē. Kad mans draugs pārnāca mājās, viņš atrada mani guļam gultā vienās asarās. Izstāstīju viņam visu, kas noticis, un mīļi apķēros ap kaklu, taču viņš no manām skavām atbrīvojās, noteica, ka aizies pastaigāties, un projām bija. Sēdēju kā ar aukstu ūdeni aplieta. Kad pirmais šoks bija pāri, sāku Kasparam izmisīgi zvanīt, taču atbildes nebija. Visu nakti negulēju, gaidot mīļoto pārnākam, taču viņš tā arī neparādījās. Tad piezvanīju mammai, un viņa teica, lai sēžos pirmajā vilcienā un nekavējoties braucu mājās.”

“Lai arī cik ironiski tas būtu, kopš liktenīgās sarunas sava bērna tēvu vairs neesmu redzējusi. No draugiem uzzināju, ka tovakar viņš esot aizgājis patusēt, jo gribējis par mani aizmirst... Līdz ar realitātes apzināšanos viņa domas par tēva lomu izgaisa kā nebijušas, turklāt viņš noliedza, ka tas ir viņa bērns. Ar mani pašu viņš vairs nav runājis, to dzirdēju no savas mammas, kura runāja ar Kaspara vecākiem. Nu jau pusgadu laukos audzinu savu skaisto meitiņu. Lai gan nemūžam netaisītu abortu un bērnu ļoti mīlu, protams, ir sāpīgi apzināties, ka mani dzīves mērķi ir pilnībā izplēnējuši gaisā. Kad mazā paaugsies, man būs jāmeklē darbs, jo mana ģimene nav tik turīga, lai es atkal varētu atgriezties pie mācībām. Pēdējo reizi Rīgā biju, kad aizbraucu izņemt dokumentus no skolas. Tas bija tik sāpīgi! Draudzenes saskrēja ap mani un prasīja, vai piektdien varēšu pievienoties viņām kārtējā ballītē. Sajutu, ka asaras līst pār vaigiem – man vairs nebūs ballīšu… Arī skolotāji uz mani skatījās ar lielu rūgtumu, nemitīgi atkārtojot, ka nu zaudējuši vienu no savām labākajām skolniecēm. Esmu guvusi ļoti rūgtu mācību visai dzīvei.”