Gādīgs un mīļš tētuks. Par bērnu atceras reizi mēnesī
„Nezinu vairs, ko iesākt ar savām attiecībām un pašreizējo ģimeni. Divus gadus atpakaļ iepazinos ar savu otro pusīti, kurai no pirmās laulības ir dēls, tagad jau 7 gadus vecs. Esam laimīga ģimene – līdz mirklim, kad ciemos ierodas Dāvja „īstais tēvs”,” savu stāstu portālam Kasjauns.lv uztic Jurģis (27).
Sievu es ļoti mīlu un Dāvi arī. Puika arī pret mani ir ļoti pozitīvs - esam laimīga ģimene līdz brīdim, kad pienāk katra mēneša 24. datums un pie puikas atbrauc bioloģiskais tēvs un viņi pavada dienu kopā.
Dēls ļoti gaida, kad tētis būs „tikai viņa”
Esam ar sievu mēģinājuši tēvam teikt, ka tēvam „paredzētais” laiks viena diena mēnesī ir stipri par maz dēlam, taču viņš atbild, ka vairāk nevarot, jo daudz laika paņemot bizness un jaunā ģimene - sieva un 2 meitiņas arī vēlas ar viņu laiku pavadīt kopā. Jāpiezīmē, ka puikam viņš zvana arī ārkārtīgi reti.
Viss it kā ir kārtībā - Dāvis ļoti gaida to dienu, kad viņš visu dienu pavadīs ar tēti un tētis būs tikai viņa. It kā laiku kopā viņi pavada labi un tiešam saturīgi. Bet problēma ir tajā, ka pēc tam, kad tēvs ir bijis ciemos, Dāvis no labi audzināta, mīļa puisēna pārvēršas mazā velnēnā.
Tu neesi mans tētis, man tevi nav jāklausa
Puika kļūst ass, rupjš, brutāls, nevaldāms – neciešami izturas pret mani. Neklausa, ignorē manus lūgumus, ja lūdzu kaut ko izdarīt, ļoti bieži izskan frāze: „Tu neesi mans tētis, man Tevi nav jāklausa!” Nesaprotu, kāpēc viņš tāds kļūst - acīmredzot tāpēc, ka Dāvim trūkst viņa uzmanības. Ļoti piedomāju, lai būtu savaldīgs, un nevienu sliktu vārdu neesmu par viņa „īsto” tēti teicis. Tēvs apgalvo, ka puikas acīs mani arī nenomelnojot. (Cienījams cilvēks, neticu, ka viņš būtu spējīgs uz kaut ko tik zemisku, kā puikam stāstīt kaut kādas muļķības un mēģināt dēlu noskaņot pret mums ar bērna mammu.)
Uz pasākumiem un treniņiem tētim nav laika aizvest
Saprotu, ka puika tēti ļoti mīl. Protams, tētis ir un paliek tētis, lai kāds viņš būtu, kā rūpētos par mazo un cik laika kopā pavadītu, viņš vienalga būs vislabākais. Neviens arī viņam nav ne reizi mēģinājis ieskaidrot pretējo. Sirds īstenībā sāp par to, ka teiksim, ja skoliņā ir pasākumi - uz tiem ejam mēs ar sievu. Īstajam tētim parasti nav laika). Uz treniņiem un no tiem, protams, vedu es. Kad Dāvis nedēļu gulēja slimnīcā tētis ne reizi neapciemoja... Ar velosipēdu viņam iemācīju braukt es. Nopirku ilgi kāroto kvadraciklu - strādāju virsstundas, lai nopelnītu. (Kaut gan īstajam tēvam tā nebūtu bijusi problēma nopirkt tāpat, jo viņam materiālā situācija ir daudz spīdošāka nekā mums... Es iemācīju pavasarī no kārkla stabulīti taisīt, un tā varētu turpināt vēl un vēl...
Zūd vēlme un spēks cīnīties
Dīvaini ir tas - esmu dzirdējis vairākas reizes, kad viņš draugiem pagalmā mani sauc par tēti, skolā arī īsto tēvu nemaz nepieminot. Bet tiklīdz pārbraukā tētis, tā gandrīz bez apstājas no Dāvīša manā virzienā skan frāzes: „Tu neesi mans tētis, man tevi nav jāklausa, es tevi nemīlu, ej prom, es tevi ienīstu u.c. No vienas puses, es sieviņu un Dāvi ļoti mīlu, bet no otras puses zūd vēlme cīnīties pret to, tiešām šķiet, ka puika mani ienīst, ka nevēlas, lai dzīvoju ar viņiem kopā. Kad puika nomierinājies, abi ar sievu mēģinām runāt, vai tiešām viņš grib, lai nedzīvoju ar viņiem - viņš atbild, ka grib, lai dzīvoju un to esot sarunājis tāpēc, ka bijis dusmīgs, ka tētis iet prom. Esmu apjucis...
Kasjauns.lv/ Foto: Shutterstock
