Puiši bēg, jo man ir bērns

„Kad sāku mācīties koledžā, ļoti priecājos par jaukajiem cilvēkiem, kas bija man apkārt. Puišu mūsu studiju programmā bija maz, tādēļ viņi vienmēr no meitenēm saņēma daudz uzmanības. Es biju pārņemta ar jaunās vides iepazīšanu, tādēļ puišiem vispār nepievērsu uzmanību. Pirmajā skolas deju pasākumā mani uzlūdza kāds džeks. Nodejojām visu vakaru un ik pa laikam manīju, kā visi uz mums skatās. Nākamajā dienā uzzināju, ka puisis ir no pēdējā kursa. Man Edgars šķita foršs. Satikāmies arvien biežāk – gājām uz kino, tusējāmies ar viņa draugiem, starpbrīžos bučojāmies. Biju gluži kā apreibusi no mīlestības. Pēc dažiem mēnešiem par kaut ko pēkšņi sakašķējāmies. Es pat vairs neatceros, kas bija pie vainas, bet Edgars ar mani vairs nerunāja. Rakstīju viņam sms, zvanīju, jo biju pārliecināta, ka viņš joko. Bet nekā – viss! Pazuda! Skolā dienas laikā viņu neredzēju, bet nākamajā skolas diskotēkā viņš ieradās ar citu! Apzinājos, ka neesam saistīti, tādēļ scēnas netaisīju, tikai veltīju viņam nosodošus skatienus.”

„Skolā izrādīju, ka man viss vienalga, bet mājās gan raudāju. Kādu dienu piefiksēju, ka kavējas mēnešreizes. Nopirku grūtniecības testu un apstiprinājās manas šausmīgākās aizdomas – biju stāvoklī! Gulēju savā istabā un lūrēju griestos vairākas stundas no vietas – atbilde uz jautājumu – ko darīt? – tā arī neradās. Mēnesi nēsāju šo noslēpumu, bet apzinājos, ka vēl varu pagūt uztaisīt abortu. Gribēju tikai vienu reizi satikt Edgaru un pārliecināties, ka viss, kas bija, tiešām ir zudis. Satiku viņu ar draugiem skolas gaitenī. Tā kā labprātīgi runāt viņš nevēlējās, pavilku viņu aiz elkoņa un noteicu, ka citādi nožēlos. Viņš panāca soli tuvāk un bija pilnīgi auksts. Es kaut ko bubināju zem deguna par jūtām, bet viņš, protams, pasmējās. Es vairs nebiju dusmīga, bet nikna, jo nesapratu, kā cilvēks tā var rīkoties. Sākām runāt paceltā balsī un pajautāju: „Ko tad man darīt ar tavu bērnu?” Viņš sākumā nesaprata, apstulba, bet es aizgāju. Vakarā saņēmu no viņa sms – lai atsūtot konta numuru, viņš pārskaitīs naudu abortam. Tajā pašā laikā mamma nojauta, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Vienā brīdī es neizturēju un visu izstāstīju, jo šķita, ka ļaunāk vairs nevar būt. Mamma mani žēloja un teica, ka nekāds aborts nav pieļaujams, jo tas var radīt neatgriežamas sekas sievietes ķermenī un ka bērns ir laime.”

Puiši baidās no bērna

„Tagad mammai varu teikt lielo paldies par atbalstu un palīdzību. Piedzima Agija, bet skolu kavēju tikai pāris nedēļas. Mamma auklēja un ucināja mazmeitiņu. Es pateicos Dievam, ka neuztaisīju abortu un konta numuru Edgaram tā arī neaizsūtīju. Skolā visi lielākoties zina par manu mīlas stāstu ar daļēji laimīgajām beigām, bet Edgars no skolas izstājās – neviens nezina, kādēļ... Neveikli jūtos reizēs, kad puiši mani aicina uz randiņiem. Kādu brīdi šķita, ka man jāiepazīstas ar sekojošu frāzi: „Mani sauc Anita, man ir 19 gadi un esmu māte!”. Jo puiši, uzzinādami, ka mājās mani gaida divgadīgā Agija, pazūd kā ar uguni aizbaidīti. Sākumā mani tas sāpināja. Tā rīkojās arī Egils, kurš man tiešām ļoti patika. Tomēr nu arī es esmu mainījusies – satiekot puisi, vienmēr pirmajā randiņā novērtēju viņu, vai viņš vispār varētu būt Agijas tētis. Egils šim kritērijam pavisam noteikti neatbilst – pārāk jauns un, tiklīdz izdzirdēja par mazo, ņēma kājas pār pleciem. Labi vēl, ka no skolas neizstājās. :) Man ir grūti, bet ticu, ka satikšu vīrieti, kurš mīlēs gan mani, gan manu bērnu. Gaidu ko īpašu, tāpēc Egilam gribētu pateikt – neapvainojies! Tev nav no manis jāizvairās, es visu saprotu!”