Dzīve uz naža asmens. Mīlasstāsts ar cietumnieku

Kā šodien atceros to nakti īsi pirms Lieldienām. Man bija problēmas darbā, mocījos ar dažādām pārdomām, nenāca miegs. Iegāju draugiem.lv, cerot, ka kāds draugs būs onlainā, varēšu papļāpāt un varbūt aizmirst nejauko garastāvokli.

Diemžēl no draugu pulka neviens nebija pieslēdzies. Paklejoju tāpat pa galerijām, palasīju forumus un grasījos jau doties pie miera, kad pēkšņi atnāca vēstule no Andreja - puiša, kas man bija draugu draugos. „Kāpēc nečuči, vai nevēlies papļāpāt?” Sākām sarakstīties, atklājām, ka mums ir daudz kopīga. Gaume uz mūziku, patīk vienas un tās pašas filmas, līdzīga humora izjūta. Arī bērnība abiem pagājusi diezgan līdzīgi, pareizāk sakot, bērnības nav bijis. Abi lielā mērā izaugām uz ielas, jo vecākiem tā vietā, lai interesētu mūsu labklājība, prioritāte bija naudas dabūšana kārtējai grādīgā pudelei.

Andrejs neslēpa, ka atrodas cietumā, taču mani tas īpaši nebiedēja – uzskatīju, ka katram gadās kļūdīties, taču cilvēkam ir jādod iespēja laboties. Jautāju, kā viņš var būt „draugos”, ja ir cietumā? Puisis man teica, ka viņiem esot pieejami telefoni. Protams, ne jau visiem, bet tie, kam ir pieejami, attieksme atkarīga no tā, par cik smagu pantu sēž (jo smagāks pants, jo cietumā esi ietekmīgāks). Savā veidā man tas viss šķita ļoti interesanti un aizraujoši. Jautāju, par ko īsti viņš ir cietumā. Andrejs pastāstīja, ka tas noticis pārpratuma pēc - klubā esot sakāvušies latvieši ar krieviem, un nelaimīgā kārtā vienam no krievu puišiem kautiņa iznākums bija letāls. Un, tā kā Andrejam sodāmību nav bijis, viņš vainu paņēma uz sevi, jo bija pārliecināts ka tiks cauri ar nosacītu sodu. Pārējos nav nodevis un ticis notiesāts uz 12 gadiem.

Sarunājāmies it kā caur pakešu logu, turot rokā klausuli

Protams, man kļuva viņa ļoti žēl. Turpinājām sarakstīties. Puisis man izraisīja simpātijas – šķita patīkams cilvēks, kurš gribēja palīdzēt draugiem, bet savas cēlās rīcības dēļ nu spiests sēdēt aiz restēm. Kādu dienu viņš mani uzaicināja atbraukt ciemos. Piekritu. Andrejs izstāstīja, ka ir iespējams atbraukt uz īso satikšanos, kas ir reizi divos mēnešos, un tur var sarunāties kā caur lielu pakešu logu, turot rokā telefona klausuli, līdzīgi kā telefonbūdā. Diemžēl aci pret aci satikties gan mēs nevarēsim - to varot reizi pusgadā uz 12 stundām, taču tikai ģimenes locekļi, radinieki, un, protams, arī sieva. Katru nakti iespēju robežās sazvanījāmies vai sarakstījāmies draugiem.lv. Man tolaik bija ZZ priekšapmaksas karte, viņam arī, tādējādi sarunas nemaksāja gandrīz neko. Parasti pļāpājām no pulksten 23:00 līdz 05:50, jo īsi pirms sešiem viņiem atskanēja signāls, kas līdzīgs zvanam, jo pulksten sešos viņiem bija jāmostas. Savu sarunu biedru iemīlēju ik dienas jo vairāk. Daudz runājām pa telefonu, daudz sarakstījāmies arī ar vēstulēm pa pastu (puisis brīdināja, ka vēstules vispirms izlasa cietuma darbinieki un tikai tad nodod viņam, tāpat kā noklausās arī sarunas, kad runā caur stiklu).

Pienāca pirmā tikšanās reize. Es, būdama meitene no laukiem, ļoti slikti pārzināju Rīgu. Lai gan puisis sīki izskaidroja, kā ar sabiedrisko transportu pareizi tikt līdz noteiktajai vietai, uztraukums bija pamatīgs. Veiksmīgi atradu vajadzīgo vietu, iegāju iekšā, pie tāda kā lodziņa iesniedzu pasi. Attaisīja vienus lielus, smagus metāla vārtus, pēc tam otrus. Sapratu, ka nu gan esmu pārbijusies – klaudzot vārtiem, sajūta bija, maigi sakot, neomulīga. Cietuma apsargs pavadīja mani līdz telpai, kura varēja aprunāties, apsēdos, paņēmu klausuli un pateicu „čau”. Kautrējos pacelt acis - ieraudzīt viņu. Balss viņam bija ļoti patīkama, pacēlu acis un ieraudzīju viņu baltā treniņtērpā, īsi apgrieztiem matiem, jūraszilām acīm, bedrītēm vaigos. Biju redzējusi jau foto, bet dzīvē viņš izskatījās vēl labāk, kā īsts modelis no glancēto žurnālu vākiem. Pamatīgi mulsu, taču saņēmos sarunai.

Pirmais vīrietis, kurš teica, ka mīl

Tās divas stundas, ko norunājām, paskrēja vēja spārniem, ar nepacietību gaidīju vakaru, kad atkal dzirdēšu viņu, atkal sarakstījāmies ar vēstulēm un sazvanījāmies. Biju totāli zaudējusi prātu viņa dēļ. Andrejs bija pirmais vīrietis, kurš pateica, ka mīl mani, ka esmu svarīgākais cilvēks viņa dzīvē. Pienāca nākamā tikšanās reize. Puisis pastāstīja, ka viņam beigusies dušas želeja, bārdas putas un citi higiēnas piederumi un neesot kas aizsūta viņam, jo mamma ir bez darba, tētis miris, bet citiem radiniekiem kauns prasīt. Mana alga toreiz nebija nekāda lielā, no tās tāpat bija jānomaksā īre, komunālie maksājumi, un sev iztikai naudiņas palika minimāli. Taču, tā kā sūtījumus var sūtīt 4 reizes gadā, nodomāju, ka sava mīļotā vīrieša dēļ to varu atļauties.

Pēc kāda laika Andrejs lūdza, lai nopērku viņam jaunas botas un sporta tērpu, jo vecie jau nonēsāti. Protams, tik daudz liekas naudas man nebija - aiznesu un lombardā ieķīlāju fotoaparātu, kuram naudu biju krājusi vairākus gadus. Sanāca nauda botām, nekas dižs, bet vismaz jaunas. Treniņtērpam tāpat pietrūka. Aiznesu uz lombardu no vecmāmiņas mantotās rotas, nopirku jaunu treniņtērpu, nosūtīju. Protams, mana palīdzība Andrejam bija vajadzīga regulāri, un pēc tās viņš neskopojās ar labiem vārdiem, tā ka tobrīd, mīlas apmātai, pat nebija sajūtas, ka kaut kas nav kārtībā. Paralēli tam katru mēnesi sūtīju viņam 20 latus cigaretēm, jo neviena cita, kurš varētu finansiāli atbalstīt, viņam nebija. Bija pagājis gandrīz gads, un mans vīrietis mani bildināja. Biju kā septītajās debesīs. Tiesa, drīz vien izrādījās, ka Andrejam pasei labu laiku beidzies termiņš. Protams, sūtīju naudiņu jaunai pasei - tolaik savus pēdējos 10 latus.

Pirmais, ko izdarīs, kad tiks brīvībā, ir - nositīs mani

Vienu vakaru manu rozā pasauli apgrieza kājām gaisā draudzene, kuras brālēns caur saviem kanāliem bija uzzinājis patieso Andreja tiesas spriedumu, kāpēc mans princis ir ieslodzījumā. Protams, tur nebija nekādu kautiņu, nekādu krievu, bet gan pāris latu dēļ grupveidā smagi piekauta un beigās ar nazi nodurta sieviete uz ielas. Mana pasaule sabruka. Gaidīju vakaru, lai uzzinātu, kāpēc viņš man meloja. Andrejs man neko loģisku nespēja paskaidrot, sāka draudēt, ka nedrīkstu viņu pamest, pretējā gadījumā izdarīšot pašnāvību, un viņa nāve būs uz manas sirdsapziņas.

Romantiskās brilles man no acīm nokrita vienā rāvienā. Dumja, dumja, dumja es biju. Protams, ka puisis bija mīļš tikai tik ilgi, kamēr varēja mani finansiāli izmantot. Nomainīju telefona numuru, viņš sāka man rakstīt draudu vēstules draugos. Ka pirmais, ko izdarīs, kad tiks ārā, ir - nositīs mani. Tagad esmu izdzēsusi no draugiem savu profilu un nomainījusi dzīves vietu. Gadi paies ātri, viņš būs ārā, un ļoti ceru, ka pa to laiku būs aizmirsis mani, atradis kādu citu meiteni, kas spēs viņam uzticēties, un mēs mierīgi dzīvosim katrs savu dzīvi.