Audzinu bērniņu viena: kā aizstāt tēti?
Uzsākot dzīvi katram savās mājās atšķirtībā, nereti rodas jautājums - kā un vai iespējams aizstāt bērniņa tēti, ja nu māmiņai rūpes par bērnu jāuzņemas pašai uz saviem pleciem. Konsultē psihoterapeite Inese Putniece.
„Patiesībā audzināt bērniņu vienai ir ļoti komplicēta situācija, jo mēs domājam par to, kā mamma, audzinot bērniņu viena pati, mēģina būt gan mamma, gan tētis,” atklāj psihoterapeite. „ Izpildīt abas šīs lomas ir grūti.”
Mēs taču visas zinām, cik daudz ikdienas darbu ir darāmi gan mājās, gan ārpus tām. Ja māmiņa ir pilnīgi viena un nav ar ko dalīt šos ikdienas darbus, pavisam ātri var pienākt izdegšanas sindroms, jo vēlēšanās izdarīt neiespējamo, aizstāt neaizstājamo, padara visu situāciju visai apgrūtinošu.
To raksturo psihoterapeite Inese Putniece: „Pazūd gan prieks par mazuļa pirmajiem sasniegumiem, gan arī - iestājas ikdienas rutīna. Tas nav viegli.”
Kā aizstāt tēti?
Tēti nevar aizstāt, lai cik ļoti mamma censtos. „Mamma nevar vienlaikus būt gan viens, gan otrs, par spīti tam, ka spēj gan emocionāli, gan fiziski parūpēties par bērna vajadzībām,” atklāj psihoterapeite. „Un te klāt pievienojas arī vainas sajūta – dažkārt apzināta, dažkārt nē. Vainas sajūta par to, ka esi viena, un kaut ko nespēj.. Dažkārt tā rodas tāpēc, ka mamma sevi vaino pie tā, ka viņa ir viena, viņai nav attiecību ar bērniņa tēti.”
Nav formulas, kas pateiktu priekšā, ko darīt, lai izdotos attiecības starp vecākiem un mammai sev neko nevajadzētu pārmest, ka viņa ir atņēmusi bērniņam tēti, jo situācijas, kāpēc attiecības starp partneriem beigušās, mēdz būt visai dažādas.
Vainas sajūta nav risinājums
Visai bieži līdz ar visuvarošās sievietes sajūtu komplektā nāk arī vainas sajūta, ka ir atņemts bērniņam tētis, ka ikdiena neizdodas tik veiksmīga kā gribētos, ka ir spēku izsīkums. Un tā bez gala un bez malas.
Terapeite Inese Putniece atklāj, ka tās ir pavisam normālas sajūtas: „Nav iespējams sevi pārregulēt kā radio uz vilni, kurā viss būtu kārtībā un viss būtu ideāli. Mammas nav visvarenas, visu varošas – tādas sajūtas ir otra galējība. Jāveido dialogs, saruna ar sevi, pajautājot sev – kā es jūtos, kā es būtu varējusi darīt citādāk? Prātā jāizspēlē zināmas varbūtības situācijas, mēģinot apskatīt savu situāciju no malas.”
Lielākā problēma parasti ir tā, ka tad, kad māmiņa ir iesaistīta konkrētā situācijā, ir grūti iegūt perspektīvu skatu uz notiekošo, jo iekšienē ir dažādas sajūtas – sākot no aizvainojuma un dusmām, beidzot ar skumjām.
Risinot iekšējos dialogus, paskatoties no malas uz visu, var iegūt atkāpi no situācijas, iegūstot perspektīvāku skatu uz visu notiekošo.
