Kopš atmetu dzeršanu, darbā mani uzskata par nīgru veci
Vai patiešām nav iespējams būt kompānijas dvēselei, ja atsakies lietot alkoholu? „Attieksme bija viennozīmīga: laikam esi nojūdzies, ka darba kolēģu tusiņos tikai ielej un pasniedz zaceni, bet pats ni, ni,” diskusijā, kura portālā Kasjauns.lv sākās pēc raksta „Visu mūžu kopā ar alkoholiķi. Vai vērts?” publicēšanas, savā pieredzē dalās kāds lasītājs. Lūk, viņa stāsts.
Kad atmetu dzeršanu, vispirms to ievēroja darba kolēģes sievietes. (Strādāju vienā valsts birokrātiskā monstrā, kā definē Sudraba.) Bet paradoksi tikai sākās. Tā vietā, lai kolēģes kaut vai nedaudz paslavētu (lai gan pēc tā nealku un savu nedzeršanas apņemšanos neafišēju), dāmas sāka izrādīt man nicinājumu. Sak, laikam esi nojūdzies, ka darba kolēģu tusiņos tikai ielej un pasniedz zaceni, bet pats ni, ni. Uz maniem vārgajiem iebildumiem, vai bija labāk, ka es te pillā vāvuļoju un klaunēju, viņas viennozīmīgi atbildēja, ka jā. Vot, redz, kā! Pēc kāda laika es vispār izbeidzu to burzīšanos, savu artavu samaksāju kopējam katlam, bet nepiedalījos. Iemantoju tikai "nīgra veča titulu" no kolēģu dāmu puses. Vienīgi ar sapratni izturējās kolēģi vīrieši – iemetēji: dzert neaicināja, neuzmācās, bet bija priecīgi, ja piemetu kādu latiņu brendijam, vecpuišu pasēdēšanai "cafe" pēc darba. Sieva ir ekstāzē, viņai tagad bezmaksas šoferis uz visiem saietiem, nav jāuztraucas, ka vecais piemetīsies un nevarēs braukt. Man pašam nav interesanti klausīties vāvuļošanā: "Kur Šķēle naudu ņēma vai skatīties pa LTV tās bezgaumīgās "ģimeņu sadziedāšanās" ". Tāpēc ņēmu līdzi Kolenkūra memuārus, jo patīk temati par vēsturi, sevišķi militārās tēmas, un mēģinu kaut kur nolīst, kamēr tie turpina vāvuļot, ka "Vienotība" un Āboltiņa ir korumpēti līdz biksītēm.
