Iekāres lielākais tikums - atdzist. Vīrieša grēksūdze

Neatceros, ka būtu mīlējies pie loga un, pāri viņas plecam veroties uz jaunu meiteni garos šņorzābakos un īsā kleitā tur lejā pie benzīntanka, iekārojis arī viņu. Neatceros, taču tā varētu būt gan. Kaut arī sieviete uz manas palodzes ir dzīvs asinspumpis, gatavs visas mana jūga vēnas turēt sasprindzinājumā līdz mūža galam, pilnīgi mierīgi spēju iztēloties, ka tikpat aizgrābjoši varētu peldēt pa straumi arī ar tiem šņorzābakiem. Jūtos pilnīgi pietiekams tūkstoš aizgrābtībām, kur nu vēl tikai divām vienlaikus. Dievs pasarg, kas attiecas uz vēsturi, es katrā ziņā esmu vairāk iekārojis nekā iekarojis. Tāda diezgan loģiska, mazliet nervoza matemātika.

Iekārei vispār nav nekādas vainas. Nav ne mazāka iemesla aizdambēt tās eksplozijas, kas uzkāpj kaut kur no apakšas pa ātrgaitas trepēm, pat ja tam eņģelītim, kas skatās man acīs un tur abas krūtis savās rokās, ir gluži debils skatiens. Krūtis nemāk būt debilas, un dažreiz ar to ir pilnīgi gana. Varētu domāt (ha!), ka iekāri var regulēt. Nesmīdiniet! Ar kādu starptautiski atzītu ģimenes drošības paktu. Ha! Es neizsmeju uzticības gardo augli, nebūt ne, tikai iekārei ir pilnīgi sava dzīve. Labā ziņa ir tā, ka iekāre ir tikpat nepastāvīga kā tā meitene, kura reiz kļūdījās un piezvanīja nevis pie manām, bet kaimiņa durvīm stāvu augstāk. Un turpat arī pamodās. Iekāre ir brīnišķīga staigule, kas iecērt savus košos nagus, itin nemaz neinteresējoties, vai mani kāds gaida mājās. Un atlaiž, kad vien ienāk prātā. Mani nabaga neironi, ja iekāre iekārtos manos asinsvados uz piecdesmit gadiem! Katra. Tad es tagad būtu kā šogad ābeles – vaimanājošs zem tūkstoš augļiem. Zari līdz zemei, saknes puvekļos. Tā nāk kā pasaules mauka – satriec pīšļos šīs piecas minūtes, pataisa par siekalainu muļķi un līdz vakaram palaiž. Vai, vēlākais, līdz trešdienai. Iekāres lielākais tikums – atdzist.

Ekspresklejojums mirklī, lielākā lavīna bez bailēm, brīnišķīga akluma sajūta, psihotropo medikamentu lāde, labā zīme.

Iekāre iekāpj pie manis (un ļoti izskatās pēc tās meitenes ar Merilinas galvu un vingrajiem gurniem, un sausajiem smiekliem), pagrozās, un pirmdien no rīta es viņu vairs nesatieku. Savu iekāri, es domāju. Šodien tā izskatās pavisam citādi – pēc kādas steidzīgas kuratores baltā mētelī un bedrītēm vaigos un uz piecām minūtēm atkal apgriež man sprandu.