No kaimiņienes uzzināju: es savai mammai neesmu īstais bērns

„Aptuveni pirms gada nejauši uzzināju, ka saviem vecākiem neesmu īstais bērns. Draudzene, kas dzīvoja kaimiņos, atklāja, ka reiz esot noklausījusies mammas draudzeņu sarunu, kurā viņas aizrunājušās par Eviju un viņas mammu. „Evija ir sarežģīts bērns — iedzimtībai ir liela nozīme, turklāt, ko tur daudz var gribēt, ja neaudzina īstie vecāki...” Kad draudzene to atstāstīja, es nespēkā raudāju. Pēkšņi sapratu, kāpēc nekad nebiju jutusi mīlestību no saviem vecākiem. Allaž tiku iekaustīta par visniecīgākajiem sīkumiem, par vismazākajām blēņām. Vecāki nekad mani neņēma klēpī, nekad neteica, ka mīl mani. Vienmēr tikai uzbruka, pārmeta un nosodīja...”

No manis atteicās

„Uzzinājusi patiesību par savu pagātni, es klupdama krizdama aizskrēju mājās un kliedzot caur asarām jautāju, kas ir mana īstā mamma un kur viņa atrodas. Beidzot uzzināju patiesību — audžumāte dzemdībās bija zaudējusi savu īsto meitiņu un ļoti pārdzīvojusi. Savukārt mani pirms dažām dienām slimnīcā bija pametusi pašas māte — dzemdēja un jau nākamajā dienā no manis atteicās, sakot, ka bērnus nekad nav gribējusi... Protams, dzemdību un jaundzimušo nodaļas ārstes, pūlēdamās mazināt manas audžumātes pārdzīvojumus, piedāvāja viņai mani adoptēt. Toreiz šīs lietas varēja nokārtot daudz vieglāk... Un tā — audžumamma mājās no slimnīcas pārradās ar mani un šo noslēpumu glabāja 17 gadus.”

„Jutos dīvaini. Tās nebija bailes, dusmas vai naids. Jā, es pārdzīvoju, tomēr arī mazliet priecājos, jo cerēju, ka atradīšu savu īsto mammu. Es iztēlojos, ka patiesībā viņa būs ļoti laba, ka nožēlos izdarīto, būs noilgojusies pēc manis un... ka es beidzot būšu laimīga, jo būšu kopā ar savu īsto mammu. Taču patiesība bija daudz skaudrāka. Uzzināju, ka viņa dzīvo pavisam citā rajonā, citā pagastā. Man pat izdevās atrast viņas mājas, taču... es nebiju gaidījusi, ka ieraudzīšu ko tādu. Man pretī iznāca nodzērusies sieviete, kas izskatījās pēc padibenes. Mājas... Tās pat nebija mājas, drīzāk nolaists šķūnis ar pussabrukušu jumtu. Pagalms aizaudzis, iekšā viss smirdēja. Kad jautāju, vai viņa atceras, ka reiz dzemdējusi meitu, viņa paskatījās uz mani un pēc brīža atteica, ka katrs jaunībā pieļauj kļūdas, un neatskatīdamās aizstreipuļoja pie saviem pudelesbrāļiem. Visi mani sapņi sabruka vienā mirklī.”

Pameta arī audžumāte

„Pēc laika mana audžumāte aizgāja pie cita vīrieša. Patiesību sakot, audžuvecāki nekad nebija sadzīvojuši — tētis ar mammu bieži strīdējās, viņi mūždien plēsās un taisīja traci. Man jau šķita, ka šādi viņi kopā mūžu nenodzīvos, taču nebiju gatava, ka viņa atstās arī mani. Audžumāte vienkārši savāca dažas savas drēbes un pazuda. Viņa pat man neteica, kurp dodas. Vienkārši pameta mūs, un viss! Tikai pēc laika no radiem uzzināju, ka viņa ar citu vīrieti dzīvo svešā pilsētā, atstādama mūs pagātnē.

Audžutētis sāka dzert. Dažkārt viņš vispār nepārnāca mājās, bet, ja pārnāca — tad bija tā pārdzēries, ka zaudēja saprašanu. Viņš sāka man uzbrukt, teica, ka esmu visu sabojājusi, ka esmu pie visa vainīga. Viņš mani trieca ārā no mājām, taču es nezināju, kurp iet. Es nevienam nebiju vajadzīga. Reiz pavisam nejauši veikalā satiku audžumammu un raudādama lūdzos, lai ņem mani līdzi, taču viņa atbildēja, ka dzīvo vienistabas dzīvoklī un tur man nav vietas. Es biju izmisusi, šķita, ka man patiešām nav vietas pat pašas dzīvē!”

Kaut es būtu kādam vajadzīga!

„Reizēs, kad audžutēvs dzēra, es pārnakšņoju pie radiem, taču arī tur nejutos kā mājās. Vēlējos vienīgi to, lai man būtu ģimene, savas mājas, taču īstā māte mani neatzina, bet audžumamma — vieglu sirdi atsacījās. Es nevarēju samierināties, ka tam visam jānotiek tieši ar mani. Sākoties mācībām, ar skolotājas palīdzību dabūju vietu skolas kopmītnēs. Es cīnos, kā varu, radi mani finansiāli atbalsta, dod naudu pārtikai un apģērbam, taču joprojām nepamet sajūta, ka nevienam neesmu vajadzīga. Tagad jau esmu sapratusi, ka vecākus vairs neatgūšu, tāpēc ļoti vēlos dibināt savu ģimeni, lai arī varbūt tam esmu par jaunu. Man ir ļoti vajadzīgas mājas.”