Modes blogere: būtiskākais ir radīt kaut ko atšķirīgu

Esmu dzimusi Meksikā, un Mehiko vienmēr esmu jutusies atšķirīga. Pilsētas ielās uz mani rādīja ar pirkstiem un sačukstējās aiz muguras. Likumsakarīgi, ka vēlējos redzēt, ko domā cilvēki citur. Savu blogu izveidoju pirms divarpus gadiem, uz blogu popularitātes viļņa. Tā kā savu personību demonstrēju ar apģērbu, tā bija īstā platforma arī man. Kad pārcēlos uz Parīzi, pamazām sāku saņemt ielūgumus uz dažādiem maziem modes pasākumiem un ar laiku arī uz pašu Parīzes Modes nedēļu. Esmu pamanījusi, ka manus ierakstus lasa cilvēki, kas vēlas gūt pozitīvas emocijas, nevis kritizēt vai rakstīt negatīvisma pilnas ziņas. Protams, blogs ir par lietām, kas man patīk, gribu arī citiem parādīt, kas mani iedvesmo, un labi, ja šīs lietas savukārt spēj iedvesmot viņus.

Ko studē Parīzē?

Meksikā sāku studēt biznesu ļoti striktā mācību iestādē. Man patika, bet jutu, ka man nepieciešama mākslas un dizaina klātbūtne, kā Meksikā tik bieži pietrūkst. Parīzē studēju Parīzes Mākslas koledžas Dizaina un menedžmenta nodaļā. Ir sarežģīti apvienot mācības ar daudzajiem modes projektiem, bet cenšos paspēt izdarīt visu, jo tas ir tā vērts.

Kas, tavuprāt, ir Chicmuse.com veiksmes atslēga?

Daudzi blogi tiek izveidoti, lai tiktu pie naudas, tātad ar mērķi nopelnīt, bet man tas nešķiet pietiekams iemesls. Būtiskākais ir radīt kaut ko atšķirīgu – pat unikālu. Nedrīkst imitēt citus blogerus, jo lasītājs to redz un saprot. Jābūt pārliecinātam par to, ko vēlies paust un kā sevi pozicionēt lasītājiem. Tā daru arī es. Man patīk stila foto, tādēļ koncentrējos uz to.

Nebaidos rādīt lietas, kuras valkāju, bet attiecībā uz privāto dzīvi jāredz un jānosprauž noteiktas robežas. Ir katra paša izvēle, kādu blogu veidot. Man blogs ir darbs un, lai arī tas ir par mani, savu privāto dzīvi es tajā rādu tikai tik daudz, cik uzskatu par nepieciešamu. Ja blogā dominē personīgums, tas tuvojas baumu slejai, un tā vairs nav ne mode, ne māksla.

Kurš ir bijis neaizmirstamākais projekts vai notikums tavā blogeres karjerā?

Japānā Fashion’s Night Out pasākums sakrita ar Nylon Japānas izdevuma iznākšanu, kuram biju vāka modele. Modes naktī kāda jauna meitene pienāca man klāt un rokās iespieda vēstuli. Viņa vēlējās ar mani nofotografēties, bija ārkārtīgi satraukta un raudāja. Tas bija ļoti spēcīgs iespaids un negaidīta pieredze – otrā pasaules malā kāds nezināms cilvēks ir tik ieinteresēts tajā, ko es daru! Mirklis, kad redzi, ka ar savu darbu ietekmē cilvēku dzīvi, pamudina turpināt strādāt un iedvesmot citus. Nav tādu vārdu, kas spētu izteikt šīs emocijas.

Neaizmirstams bija arī mirklis, kad Honkongā ieraudzīju savu seju luksusa preču veikala Joyce reklāmas kampaņā līdzās milzīgam Hugo Boss bannerim. Tik sirreāli!

Kādas ir tavas pirmās modes atmiņas?

Manai mammai un vecākajai māsai vienmēr ir paticis pucēties. Atceros, ka mamma ar tēti devās uz kādu balli, tērpusies garā, sarkanā, fliterotā bezpiedurkņu kleitā. Ak, cik skaista man tā šķita! Viņa izskatījās kā izkāpusi no Holivudas filmas. Nezinu, kas bija kleitas autors, un tas arī nav svarīgi. Atceros prieku, ko man sagādāja vērošana, kā sievieti pārvērš un uzmundrina pucēšanās process. Šīs spēles ar drēbēm ir maģiskas!

Žurnālos jūsmoju par stila lapām, priecājos par to, kā lietas sader kopā, kā tās veido stāstu. Dažkārt šķita, ka tā ir filma bildēs.

Man šo jautājumu uzdod vienmēr, un es vēl aizvien neesmu atradusi atbildi. Apbrīnoju Parīzes sieviešu sievišķīgumu, ko apzīmē ar vārdu chic. Tāds sievišķīgs smalkums.  

Miksēju luksusa zīmolu drēbes ar masu modes precēm. Cenšos būt atvērta un eksperimentēt ar jaunām lietām. Tādēļ man patīk Londona, kur valda patiesa brīvība un radošais gars. Manā dzimtajā Meksikā vēl joprojām ir spēkā domāšanas ierobežojumi, cilvēki aizvien turpina brīnīties par nedabiskām matu krāsām... Ir jāeksperimentē un jājūtas brīvi, to darot. Ceru, ka reiz cilvēki visā pasaulē būs iecietīgi un saprotoši – cienīs viens otru, nespriežot pēc izskata.

Ja vēlies būt vienkārša, bet pamanāma, vienmēr valkā melnus džinsus, tēkreklu ar dziļu kakla izgriezumu, labu bleizeri un jaukas kurpes. Nekas vairāk nav nepieciešams!

Kura ir mīļākā lieta tavā garderobē?

Man tādu ir daudz! Esmu īpaši pieķērusies 70. gadu YSL apmetnim. Tas ir mans dārgums. Īvs Senlorāns bija mans mīļākais dizainers. Uzskatu, ka viņš bija ģeniāls un joprojām ir modes ikona, ideāls. Ļoti jūtīga personība un radošs modes mākslinieks.

Cenšos sevi neiekļaut šādos rāmjos. Dažkārt, tiklīdz skaļi pasaki, ka nevalkātu to vai šo, pēkšņi attopies, ka tas jau ir tavā skapī. Ja man patīk, esmu gatava valkāt pilnīgi visu!

Kā izvēlies apģērbu?

Galvenais ir kvalitāte un dizains. Ziemā vairāk valkāju melnas un tumšas drēbes. Vasarā izvēlos balto, dzeltenos toņus. Bet apaviem vienmēr ir jābūt īpašiem! Obligāti jābūt arī vienkāršām, melnām laiviņkurpēm, bet katrā apavu pārī meklēju odziņu. Līdzās praktiskām ērtībām jābūt savai dizainiskajai vērtībai.

Kad absolvēšu augstskolu Parīzē, ceru doties uz kādu citu vietu, iepazīties ar citu kultūru. Rakstīšu blogu, kamēr vien tas būs pietiekami oriģināls un cilvēki to novērtēs. Tā kā man patīk stilistes darbs, pievērsīšos arī žurnāliem. Redzēsim, varbūt pat izveidošu savu uzņēmumu. Mana nākotne noteikti ir saistīta ar radošo pusi. Iespējams, atgriezīšos Meksikā. Ir vērts izmēģināt savas spējas dažādās pasaules malās un atgriezties mājās ar bagātīgu pieredzes bagāžu. Cilvēki to novērtēs, un tad tu, iespējams, ieviesīsi pārmaiņas arī viņu dzīvē.

Anita Sedliņa / Pastaiga, Foto no publicitātes materiāliem