Kāpēc mēs vēlamies seksu, bet nevēlamies tuvību? Guntara stāsts

Vispirms paskaidrojiet man, vīrietim, kas tā tuvība tāda ir? Kā tā izpaužas? Nu, nesaprotu, par ko īsti ir runa.

Ja tuvība ir tas, ka es ar to otru cilvēku varu runāt visu, kas ienāk prātā, tad patiesi tuvs es esmu dzīvē bijis (un joprojām esmu) tikai ar vienu cilvēku – savu māsīcu, ar kuru kopā esmu uzaudzis un dzimis bezmaz vai vienā dienā! Nevaru iedomāties, ka ar kādu sievieti, ar kuru gulētu un mēģinātu dzīvot kopā, varētu tā runāt! Jo brīžiem tās ir pārākās muļķības, brīžam liela atzīšanā savā nevarībā vai kompleksos, vai kādas nejaukās lietās un nodarījumos, kurus nudien neviens cilvēks nedrīkst zināt! Kā gan kaut ko tādu varētu stāstīt savai sievietei, kuras acīs taču es gribu būt varonis! Pat brīnos, kāpēc dažkārt māsīcai visu to stāstu, jo vispār es savas problēmas turu sevī un ne ar vienu nemaz netaisos runāt. Šķiet, ka vismazāk par mani zina mani vecāki, kurus patiesībā ļoti mīlu...

Meitene aiziet, jo nav iespējams izrunāties

Nu, re, kas izrādījās – mīlestība, runāšana un tuvība ne vienmēr ir viens un tas pats!

Varbūt tuvība ir kaut kas līdzīgs mīļumam, ko atļaujamies viens otram izrādīt? Jā tā, tad esmu to centies darīt vienmēr, pat tad, kad attiecības pat īsti labi neveidojas un jūtams, ka tas nebūs uz ilgu laiku.

Reiz abi ar manu meiteni dabūjām nolūkoties, kā izjūk viņas labākās draudzenes attiecības. Kā tā meitene stāstīja, kamēr viņi nedzīvoja kopā, puisis esot bijis vienkārši super. Toties, kad nolēmuši īrēt kopēju dzīvoklīti, viss mainījies. Tad sācies tas stulbums, kad vīrietis pārstāj darīt mājās darbus principa pēc, jo uzskata, ka tādam nolūkam ir viņa sieviete. Es pat nezinu, ko teikt, jo man pašam mājās patīk kārtība un tīrība, bez problēmām ar mājas darbiem tieku galā, varu arī savākt dzīvokli pēc tam, kad meitene pie manis palikusi pa nakti. Bet nu pēc draudzenes stāstītā tieši tā esot bijis. Tāpēc tā meitene nolēma aiziet un to arī izdarīja. Nu jums vajadzēja redzēt! Džeks pat vēnas grieza, lai piespiestu viņu atgriezties! Kad tas nelīdzēja, sekoja tai meitenei un draudēja viņu piesist! Baigi daudz enerģijas viņām pēkšņi bija parādījies! Būtu labāk to visu novirzījis uz mājas darbiem un kādu vakaru nomazgājis traukus! Vai vismaz kārtīgi izrunājies, kāpēc draudzene vairs negrib ar viņu dzīvot kopā! Jo meitene patiešām aizgāja tikai tādu nenokārtotu sadzīves jautājumu dēļ.

Pēc kāda laika es to džeku satiku alus dārzā, sasveicinājāmies, apvaicājāmies, kā klājas, un tad viņš teica: “Es nu toč vairs nevienai sievietei neuzticēšos!” Man tas likās dīvaini. Man ir bijis diezgan daudz attiecību, kādas no tām arī nav beigušās tā, kā es gribētu vai kā man patiktu, bet man nekad nav iešāvies prātā, ka nu gan es vairs nevienai sievietei neko labu nedarīšu un ne par vienu neko labu nedomāšu! Manuprāt, tas ir stulbi, un tā daudz ko labu var palaist garām. Tā nevar – nosvērties uz vienu pusi un pateikt: viss, nu gan es vairs nekad un nemaz!

Bet, tā domājot, parādījās vēl viens vārds, ar ko varētu saprast tuvību – uzticēšanās. Jāsaka, pret meitenēm parasti cenšos izturēties mīļi, pat tad, kad, kā jau teicu, patiesībā jūtu, ka nekas uz ilgu laiku nesanāks. Bet uzticēšanās gan nenāk uzreiz, ar pirmo dienu. Sākumā, kad meiteni ieraugu pirmo reizi, es pamanu viņu tikai tāpēc, ka man viņa patīk ārēji. Tad es sāku viņai “piebraukt”, un, goda vārds, domas par kaut kādu mistisku tuvību man nenāk ne prātā! Es to sievieti gribu un ne par ko citu neprātoju! Visbeidzot mēs nonākam līdz līmenim, ar ko vīrieši saprot vārdu “tuvība”, un labu laiku mums, večiem, ar to pilnīgi pietiek! Un tikai pēc tam es spēju saskatīt aiz ļoti iepatikušās meitenes, ar kuru guļu kopā, cilvēku. Un tikai tad es pamazām sāku uzticēties, vairāk runāt, stāstīt par sevi. Kāpēc to nedaru ātrāk? Nu, taču teicu – tāpēc, ka man tas pat prātā neienāk un tam nav laika – citas domas galvā!

Es par sevi saprotu tā: lai veidotu tuvību ar kādu meiteni, man vajadzīgs laiks! Ka starplaikos starp nopietnām attiecībām spēju pārgulēt ar jebkuru glītu meiteni, kura to vēlas, bet, lai es saliktu visu to komplektu kopā – uzticēšanos, varēšanu runāt un mīļumu, ir jāpaiet laikam, lai es pārliecinātos, ka man blakus ir normāls, domājošs cilvēks ar cilvēciskām prasībām pret mani (tādām, ko es reāli spēju piepildīt, lai man nav jāsola “zvaigznes no debesīm”) un pret dzīvi.

Visbeidzot – ar to meiteni, kuru, uzskatu, esmu mīlējis visvairāk, mēs šķīrāmies kā draugi, kādu laiku pat turpinājām satikties, un šo tikšanos laikā starp mums bija kaut kas tāds, ko var uzskatīt par tuvību, kaut attiecību vairs nebija. Redz, kas sanāk – tuvība un sekss nav viens un tas pats un var pastāvēt viens bez otra! Interesanti!