Kāpēc sievietes ir tādas maitas? Draudzene pavedināja manu puisi

„Ar Vitu esam pazīstamas jau kopš bērnudārza laikiem. Mūsu mammas ir draudzenes, tāpēc jau agrā bērnībā daudz laika pavadījām kopā, un visdrīzāk tādēļ arī kļuvām par labākajām draudzenēm. Ar Vitu mācāmies vienā klasē un kādreiz sēdējām arī vienā solā. Visu, visu darījām kopā, bijām kā māsas — viena bez otras nevarējām. Atceros, ka reiz mūsu mammas smējās — nez, kā mēs dalīšot puisi, kad kāda no mums iemīlēsies... Toreiz mēs tikai pasmējāmies par šiem vārdiem, nemaz nenojaušot, cik liela nozīme pēc kāda laika būs viņu sacītajam...”

„Mammas nebaidījās mūs kopā ar Vitu laist uz kādu diskotēku, jo zināja, ka mēs viena par otru vienmēr parūpēsimies. Mums vienai no otras, šķiet, nebija noslēpumu — pat mana mamma par mani tik daudz nezināja! Kādā no šādām ballītēm es iepazinos ar Jāni, svešu un mūsu mazpilsētā vēl nekad neredzētu puisi. Viņam bija 16, man tolaik vēl 14. Jānis visu vakaru ne soli neatkāpās no manis, daudz stāstīja par sevi, par to, ka atbraucis ciemos pie klasesbiedra, ka mācās vidusskolas 10. klasē, kur dzīvo... Es klausījos un tajā pašā laikā nedzirdēju neko, jo šis puisis nebija kā visi pārējie — viņš mani apbūra, un man ir grūti pateikt, ar ko tieši. Jutu, ka mūsu simpātijas ir abpusējas. Jānis arī bija iemesls mūsu pirmajam lielajam strīdam ar Vitu, jo tajā diskotēkā, kamēr es pavadīju laiku, dejojot vai staigājot ar Jāni, Vita sēdēja pikta zāles stūrī... Uz zemes atgriezos ar Vitas dzēlīgajiem vārdiem, līdzko Jānis bija pazudis: „Tu nu gan esi superīgi laba draudzene! Visu vakaru noslaisties ar kaut kādu džeku, bet par to, ka es viena sēžu stūrī, tev nospļauties. Pat nepienāci!””

Aizvainoja draudzenes attieksme

„Vitas dzēlīgie vārdi mani aizvainoja, jo viņa man sarunāja tādas lietas, kādas draugi, manuprāt, nedrīkst teikt viens otram. Viņa noteikti nebija laimīga par to, ka es iepazinos ar Jāni. Sākumā klusībā prātoju, ka Vitai skauž, jo viņa visu vakaru nosēdēja viena, taču tā arī viņai neko neteicu. Noklusēju, lai mūsu kašķis nebūtu vēl lielāks. Nākamajā rītā savā mobilajā telefonā ieraudzīju jaunu īsziņu. Sūtītājs bija Jānis. Īsziņa bija pavisam īsa: „Gribētu tevi satikt vēlreiz. Jānis.” Sajūsmināta un bezgala priecīga, skaļi lasīju saņemto īsziņu Vitai, uz ko viņa atkal indīgi nošņāca: „Paspēlēsies un pasūtīs!” Ar to man pietika, lai turpmāk atturētos ar Vitu pārrunāt lietas, kas skar Jāni. Biju aizvainota par Vitas attieksmi, jo, ja mēs būtu otrādās pozīcijās, es par viņu noteikti priecātos. Pēc kāda laika Vita tomēr atskārta, ka viņas vietu tagad ieņem Jānis, un viņa sāka man pārmest, ka mūsu draudzību esmu atstājusi novārtā, uz ko es Vitai skaidri atbildēju, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies. Vita teica, ka viņai ir grūti dalīt mani vēl ar kādu, taču apsolīja, ka centīsies saprast mani.”

„Es patiesi noticēju Vitai, noticēju, ka viņai pietrūkst mūsu draudzības, ka viņa mēģinās kļūt atkal par veco Vitu, savukārt es centīšos sadalīt uzmanību starp savu puisi un sirdsdraudzeni. Reiz Jānis bija atbraucis pie manis, un mēs vakarā kopā gājām uz balli. Vitai tolaik puiša nebija, taču viņa nāca kopā ar mums. Un nebūt nebija tā, ka Vita starp mums ar Jāni bija kā trešais liekais, jo, izskatījās, ka mana labākā draudzene patiesi mēģināja sadraudzēties ar Jāni, mēģināja pieņemt viņu. Tas mani priecēja. Lai Vitai atkal nav visu vakaru jāsēž zāles stūrī, sarunāju, ka kādu deju Jānis nodejos arī ar Vitu, uz ko Jānis piekrītoši pamāja ar galvu. Kad Jānis dejoja ar Vitu, es visu laiku vēroju viņus. Pēkšņi es redzēju pavisam citu Vitu, viņa bija apķērusi Jāni, šķita pat pārāk cieši... Dejojot viņi par kaut ko runāja, un Vita ik pa laikam iesmējās, pieglauzdamās tuvāk Jānim. Un viņai pat netraucēja tas, ka es tur sēdēju un visu redzēju. Pēc laba laika Jānis un Vita pienāca man klāt un teica, ka izies laukā, jo Vitai esot palicis slikti. Kā pēdējā muļķe sēdēju un neko nespēju pateikt, vēlāk prātoju, ka varēju taču teikt, ka nākšu līdzi, bet uzreiz nespēju „sagremot”. Kad abi nerādījās jau krietnu laiku, nolēmu iziet laukā, lai uzmeklētu abus. Pie izejas nemanīju ne Vitu, ne Jāni, tādēļ nolēmu apiet kultūras namam apkārt — cerībā, ka viņi atradīsies. Un tur es redzēju, ka mans Jānis un mana labākā draudzene, cieši apskāvušies, skūpstās... Tajā mirklī gribēju, lai zeme atveras, jo tādu nodevību no abu puses nebiju gaidījusi. Kādu brītiņu stāvēju un vēroju abus, mēģinādama norīt kamolu, kas bija iesprūdis kaklā, centos apturēt asaras, kas lija pār vaigiem... Kā sālsstabs stāvēju un nevarēju izkustēties no vietas. Protams, viņi mani ieraudzīja. Vita, pagriezās un aizgāja, neko neteikdama. Arī es nerīkoju histēriju, nemetos virsū, kauninādama viņu, ka īstas draudzenes tā nerīkojas, nespēru Jānim un nesaucu viņu par cūku, par krāpnieku. Pats Jānis pienāca man klāt un mēģināja pārliecināt, ka Vita bijusi vainīga, ka pati kārusies kaklā. Es stāvēju un klausījos, nebilzdama ne vārda. Man šķita — tik zemiski, ka puisis nespēj atzīties, ka viņam iepatikās mana draudzene, ka paslīdējusi kāja...”

Joprojām nesarunājamies

„Līdz pat šai dienai es nezinu, kurš kuram tajā vakarā kārās kaklā, kurš kuru pavedināja... Man pat nebija vēlēšanās skaidrot šo patiesību, jo skaidri zināju, ka ar Jāni noteikti neturpināšu attiecības, bet Vita vairs nekad, nekad nebūs mana draudzene. Pēc tā vakara Jānis vēl mēnesi sūtīja sms, lūgdams piedošanu un nomelnodams Vitu. Savukārt Vitai joprojām nav pieticis dūšas ar mani izrunāties. Šķiet, nu jau esmu pieradusi savas sirdslietas neapspriest ar kādu citu...”