No datoriķes līdz jaunu sugu atklājējai. Julita Kluša: "Tas ir tāāāds kaifs noteikt sugu!"

Domāju, nekļūdīšos, teikdama, ka viņiem ir unikālākais fotoarhīvs par Latvijas dabu un viena no lielākajām dabas objektu un sugu datubāzēm. Tieši viņi netālu no Dabas aizsardzības pārvaldes galvenā kantora Krimuldā atrada dižegli, bet pēc gada atgriezušies sameklēja tādas sīko sēņu sugas, kādas Latvijā vēl neviens nebija uzgājis. Tieši šādi brīvprātīgie bieži vislabāk zina, kur kas aug.

Vērot dabu un visu pierakstīt sāku jau bērnībā. Deviņu gadu vecumā ieviesu pirmo dabas novērojumu kladi, kurā bija trīs sadaļas: Novērojumi uz zemes, Novērojumi debesīs un Atgadījumi. Tā es sāku regulāri aprakstīt savus novērojumus: iestādīju ozolzīli, zīmēju un aprakstīju, kā tā dīgst un aug.

Tad manā dzīvē virsroku ņēma matemātika: skolā no 4. klases biju matemātikas olimpiāžu laureāte, tāpēc bez iestājeksāmeniem varēju iestāties universitātē. Strādāt sāku jau studiju laikā, darbā mani sapazīstināja ar citu datoriķi – Ati, tas bija liktenīgi. Mums nebija nekādas randiņu pieredzes, bet gribējās būt kopā, tikai nesapratām, ko lai šajā laikā darām. Atim bija automašīna, man – grāmata par dižakmeņiem. Nolēmām: brauksim meklēt akmeņus. Un izrādījās, ka mums abiem ir ļoti liela interese par dabu.

Protams, darba laikā mēs līdz tumsai bijām datoriķi, braucām ar pēdējo autobusu mājās, bet brīvdienās devāmies dabā. Nu jau mēs esam kopā 20 gadus. Mums ir divi brīnišķīgi bērni Dzintars un Juliata.

Kāpēc nestudēji bioloģiju?

Mani interesē mazizpētītas sugas, bet galīgi negribas iedziļināties jomās, kas jau ir labi izzinātas. Turklāt negribas lieki tērēt laiku, plēšot un ķidājot dzīvas radības, lai izpētītu tās šūnu līmenī. Kad skolas laikā analizēju profesijas, ko varētu apgūt, bioloģija neguva atsaucību manā sirdī. Bet datori un programmēšana man patika. Taču programmēt man patīk nevis procesa, bet rezultāta dēļ.

Dižkoku mērīšana mūsu dzīvē ienāca samērā vēlu. Līdz tam uz kokiem skatījāmies kā jebkuru citu dabas objektu. No Eniņa grāmatas uzzinājām, kā pareizi jāmēra koki. Izrādās, ka ir tik daudz nezināmu dižkoku! Kopumā ap 5000 dižkoku kopš 2009. gada esam apsekojuši.

Pirmo es apmērīju lielu kļavu pie mājas ar šalli un aizdomājos: “Paga, tas taču arī gandrīz ir dižkoks!” Atis tagad jau kā detektīvs izskaitļo, kur potenciāli varētu būt diži koki. Tā bija arī ar leģendāro dižegli Krimuldā. Kad dalījāmies ar atradumu, mums neticēja neviens, pat Eniņš. Visi steidzās uz turieni, mērīja un pārmērīja. un izrādījās – patiesi, cilvēku biezi apdzīvotā vietā, netālu no slaveniem tūrisma objektiem nevienam nezināma aug viena no Latvijā garākajām eglēm! Un daudzas vairākas gandrīz tikpat dižas jau gulēja zemē!

Man ir prieks atklāt nezināmu lielu vai interesantu koku. Man nav tik svarīgi, cik gadsimtu koks dzīvojis, bet skatos uz to kā uz dabas krāšņumu. Kā viņi tādi var izaugt? Nesen atklājām priedi ar vairākus metrus garu osu: divi stumbri saauguši kopā, turklāt aug ar vienu galotni. Nu kā daba kaut ko tādu var radīt? Otrs ir visu sakrāto sistematizēt. Man baudu rada skaitļi.

Savos braucienos mēs nekoncentrējamies uz kaut ko vienu, cenšamies aptvert visu. Man nepatiktu visu dienu tikai mērīt kokus, tas nogurdina. Arī vairākas stundas nemitīgi uzmanīgi raudzīties zemē un pietupties, lai nofotografētu katru sīksēnīti, nav viegli. Man patīk par dabu priecāties kopumā: tur es redzu akmeni, tur – sūnu, sēni vai ziedu.

Visu laiku kaut kas mainās, un varu priecāties par dabas daudzveidību kopumā, nevis tikai mehāniski mērīt kokus un neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz leju. Mēs braucam te uz Latgali, te uz Ziemeļvidzemi, te – Kurzemi. Arī uz Sēliju braucām pat vairākus gadus pēc kārtas.

Lai es ieraudzītu to, ko tu, man visu mūžu būtu jāpārvietojas lēni un rāpus. Kā tu ieraugi tos sīkumus?

Interesi par nelielām dzīvības formām saistu ar savu nelielo augumu. Visu, kas ir mazs, vēlos palielināt, tam pievēršu uzmanību. Man gribas citiem parādīt to, ko viņi nav pamanījuši. Ja visi jūsmotu par gļotsēnēm, bet nepievērstu uzmanību putniem, varbūt es vērotu putnus.

Tieši otrādi, tas mani stiprina. Es sirds dziļumos baidos kļūdīties: ja nepareizi noteikšu sugu, ko daudzi pazīst, uzreiz dabūšu pa pirkstiem, un visi smīkņās, ka esmu kļūdījusies. Par gļotsēnēm es varu kļūdīties, bet neviens to nepamanīs. Pēc laika es pati kļūdu pamanīšu un izlabošu. Esmu diezgan liels nervu kamols, un man svarīgi, lai man neviens man nepārmet, ko un kā es daru. Tāpēc izvēlos jomu, kurā neviens nevar pārmest.

Vai mācītie biologi nav greizsirdīgi, ka tu ieraugi vairāk par viņiem?

Tas man ir pārsteigums, ka mani neviens nav atgrūdis, bet gan dāsni konsultē. Es šajā jomā sāku darboties pavisam nesen: 2007. gada decembrī aizgāju no darba, 2008. gadā programmēju dziedava.lv, kopš 2009. gada sāku vietnē likt sugas, kaut daudzas no tām nepazinu. Kurā jomā bija vairāk padomdevēju, tajās ātrāk attīstījos.

Par jaunatklāto sūnu sugu Reinas ričiju visi nopelni pieder tikai Ansim Opmanim, bez viņa es nezinātu ne pamatus, ne saprastu, ka tas ir kas jauns. Agrāk es domāju, ka visi sēņu speciālisti pazīst visas sēņu sugas, bet izrādās, viņi ir šauri specializējušies. Zinot, kas nav daudz pētīts, tās jomas es ņemu.

Inita Dāniele, Dabas muzeja mikoloģe, nesen ieteica, lai ievācu paraudziņus un nesu uz muzeju. Tā nu es tagad ne tikai fotografēju, bet arī ievācu sēņu pētniekiem paraugus. Tas ir tik satraucoši, kad, aplūkojot Krimuldas mežaparkā savāktās korallenes un citas sēnītes, Inita ierakstīja datu bāzē jaunu sugu manu acu priekšā! Es taču pat nezināju, ka šādu sugu neviens cits līdz šim nav parādījis vadošajiem mikologiem.

Es pirmos trīspadsmit gadus strādāju Latvijas Universitātes Neklātienes matemātikas skolā, un darbs bija saistīts ar olimpiāžu matemātikas uzdevumiem. Visus skolas gadus piedalījos matemātikas olimpiādēs, man patīk atrisināt uzdevumus. Kas ir noteikt sugu? Tas pats!

Neesmu aizgājusi citur, esmu atradusi, kur likt lietā savas dotības. Risināt teorētiskās matemātikas uzdevumus ir tik sausi, tas nav sirdij. Es esmu sajūtu cilvēks, skaitļiem un sirdij ir abstrakts sakars. Bet daba ir dzīva, un es to pašu olimpiāžu matemātiku esmu ienesusi tur. Tu nevari iedomāties, tas ir tāāāds kaifs noteikt sugu! Protams, ko gan tas latīniskais var mainīt? Taču es no sajūsmas varu kliegt tukšā istabā: “Urā, es atradu īsto latīnisko nosaukumu!!!”

Dzimusi 1973. gadā.

Mācījusies Rīgas 7. vidusskolā.

Studējusi Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļā bakalauros.

Trīspadsmit gadus strādāja Latvijas Universitātes A. Liepas Neklātienes matemātikas skolā

Ata Kronvalda prēmijas laureāte darbā ar apdāvinātiem skolēniem

Kopš 2008. gada veido virtuālo dabas enciklopēdiju dziedava.lv.

Regulāri publicē rakstus un foto žurnālā Vides Vēstis.