Laima Vaikule: „Esmu despotiska. Nav vienkārši būt man blakus”
Intervijas

Laima Vaikule: „Esmu despotiska. Nav vienkārši būt man blakus”

Jauns.lv

Laima Vaikule šajā zemē vienmēr bijusi svešāds putns. Ar androgēnu šarmu uz skatuves, strikta sarunās. Zemā, fascinējošā balsī ar pašcieņu teiktie vārdi, šķiet, nāk no dzīlēm, kur plūst melna kaislību upe. Un viņa ir stāvējusi tās krastos. Rotaļīgums mājas interjerā un omulība apģērbā nespēj šo sajūtu dzēst. Pie Laimas Vaikules viņas skaistajā mājā Jūrmalā viesojas žurnāls „OK!”.

Laima Vaikule: „Esmu despotiska. Nav vienkārši būt...
Vai tas maigums, kas dveš no jūsu koncerta reklāmu foto, atspoguļo to, kā šobrīd jūtaties?

Nu, pavasaris... Domājām – mums ir tik īsa vasara, vajag kaut kā iedvesmot sevi un pārējos.

Cilvēki nav raduši jūs redzēt tik trauslā veidolā. Tā ir tikai spēle uz publiku?

Nē, man šķiet, tas ir aktuāli katrai sievietei. Mēs vienkārši slēpjamies, lai aizsargātos. Lai tajā briesmīgi lielajā skrējienā izdzīvotu zem apkārtējā spiediena. Mēs velkam žaketi, liekam kādu cepuri galvā – lai neredz acis, un ejam uz priekšu!

Jūsu māja atrodas netālu no Jūras pērles – tā bija viena no pirmajām vietām, kur sākāt uzstāties.

Es par to vairs nedomāju. Skatos, cik ātri paiet laiks un kā atmiņas, kas saistītas ar kaut ko patīkamu, zūd, un tās vietas vairs nav. Aizbraucu uz māju Imantā, kur nodzīvoju visu savu bērnību – no divarpus gadu vecuma, pat nevarēju iedomāties, ka tā ir tik maziņa! Arī lielā pļava tik maza! Knapi pazinu. Ir diezgan bēdīgi, ka mēs te kaut ko mēģinām, kaut ko darām – un tas viss aizies. Pēc kāda laika pat nebūs vietu, kur esam staigājuši. Tās būs pavisam citādas. Ļoti skumīgi.

[..]

Jūs pati stādāt [puķes]?

Nē, regulēju. Man ir cilvēks, kas to ļoti labi dara. Kad atbraucu, viņš laikam domā – ak, Dievs, atkal Laima klāt! Mēs te ņemamies caurām dienām. Visu vasaru man ir ko darīt. Tas laikam ir mans mīļākais laiks – turpat suņuki, stādām, regulējam un pārstādām. Ja kādai puķītei nepatīk, viss jāmaina. Kad uz dārzkopībām braucu pirkt ziedus, arī tas ir jauki.

[..]

Katram dižam māksliniekam vajadzīgs atbalsts, uzticības persona. Jums ir Andrejs.

Jā, viņš vienmēr ir ļoti delikāts. Sevišķu kritiku no viņa neesmu dzirdējusi.

Viņš kļuva par jūsu palīgu un pats tā kā mazliet atkāpās, lai jūs virzītos uz priekšu?

Nu, ziniet... tā nevar teikt.

Bargi skan?

Jā. Katram cilvēkam ir sava dzīve. Ja liktenis būtu tāds, ka viņš būtu galvenais, tad viņš būtu galvenais. Bet liktenis gribēja, lai notiek citādi.

Pilnu interviju ar Laimu Vaikuli lasiet jaunajā žurnālā „

OK!

Sandra Landorfa, žurnāls „

OK! ’ / Foto un stils: Tatjana Vlasova