Mana mammuce - kolosālākais cilvēks manā dzīvē
Sveicināti! Mani sauc Džūlija. Un es ar lielu lepnumu varu teikt, mana mamma ir kolosālākais cilvēks manā dzīvē! Katram jau sava mamma ir pati labākā. Man tāda ir mana mammuce. Negribu melot, stāstīdama, ka mūsu attiecības ir ideālas! Tā nav.
Jāatzīst, ka to, cik viņa ir ideāls eņģelis manā dzīvē, es sapratu tikai nesen! Pirms kāda laika ar mani notika nelaime. Vienmēr šķita, ka nekad nekas tāds ar mani nespētu notikti, nekad nebiju domājusi, ka ar savu mammu kādreiz no sirds spēšu runāt par to, kas atgadījies! Nekad nebija tā, ka savu mammu spētu uzskatīt par draudzeni! Nē. Man mamma bija kā citiem tētis. Viņas vārds man bija likums! Bet tad jau nāca tie trakie tīņu gadi, kad no mammas attālinājos pavisam. Stāstīt arī neko daudz negribējās, likās, kā gan viņa no tā visa var kaut ko saprast, viņa taču nav manas paaudzes cilvēks. Bet jūs pat iedomāties nespējat, cik viņa patiesībā ir saprotošs cilvēks. Jā, viņai nepatiks mana izvēle, uzvedība, rīcība, jā, viņa noteikti nenoklusēs savu viedokli, bet ziniet, vienmēr bija, ir un būs vērts tajā ieklausīties. Ies laiks, es palikšu tik un tā pie sava, viņa samierināsies, viņa mani respektēs, viņa nepārmetīs, bet viņa nekad, nekad nebūs vienaldzīga pret un par to, ko daru un kā rīkojos. Viņa nedzīvo pēc 20.gs. sistēmas. Bet, protams, ir stingra un ar saviem principiem, un uzskatiem, bet nu es saprotu, kāpēc viņa tāda ir - viņa mani vienkārši mīl. Viņa vienmēr uztrauksies par mani, lai kurp es arī nebūtu. Viņa vienmēr vēlēsies, lai esmu pasargāta un lai ar mani notiek tikai tas labākais.
Agrāk nezināju, nepratu un laikam jau tā īsti negribēju novērtēt to, ko viņa dara manā labā, bet nu es pat iedomāties nespēju, kā vispār jel kādreiz spēšu viņa pateikties par visu, ko viņa manā labā ir darījusi! To nekad nespēs aizstāt nekādas dāvanas, nekas, kas mērāms naudā. Kā viņa smiedamās mēdz teikt, ka viss ko viņa vēlās, ir tikai tas, lai neaizmirstu par viņu vecumdienās, lai braucu ciemos ar daudz tomātu sulu, un viņa būšot laimīga. Reizēm šķiet, ka viņa ir pelnījusi visus 7 pasaules brīnumus, jo tieši viņa manās acīs ir pasaules 8.brīnums!
Man ir ļoti žēl to bērniņu, kam nav iespējas samīļot mammu, parunāties ar viņu, un, ja nepieciešams, paraudāt uz viņas pleca. Bet tieši tāpēc esmu pateicīga Dievam par to, ka tas devis man šo iespēju būt ar mammu. Nu jau vairs pat iedomāties negribu, kā būtu dzīvot bez viņas! Viņa man ir atbalsta punkts, mana trešā roka, viss, kas patiesībā vajadzīgs! Bez viņas es nebūtu tā spēcīgā, gudrā meitene, kas esmu tagad!
Viņai dzīvē ir gājis smagi. Bet kuram gan nav?! Un tieši tāpēc viņa ir pelnījusi, lai viņu kāds nedaudz palutina. Viņa savā dzīvē ne reizi nepadevās. Viņai mēs esam trīs meitas, un visām mums viņa māca tieši to pašu „NEKAD NEPADOTIES’’.
Vienalga, vai Jūs aizkustināja mans stāsts vai nē, bet es savu mammu mīlu, un lai arī viņa neuzvarēs konkursā, viņa tik un tā tiks patiesi un no visas sirds apsveikta šajos 12. maija svētkos! Viņa to ir pelnījusi! Visi mēdz kļūdīties, arī viņa, bet, ja mīl tad piedod visu. Esmu tik lepna par viņu, ka vienkārši gribēju viņu kādam palielīt! Domāju, ka lepoties un lielīties ar ko tādu nav nekas slikts! Varētu stāstīt vēl un vēl, bet svarīgākais, šķiet, ir pateikts.
Džūlija un viņas mamma
Džūlija Putniņa, konkursa „Mana mīļā māmiņa” dalībniece / Foto: no privātā arhīva
