Pati savu dzīvi mana mīļā vecmāmiņa bija nolikusi lādītē, lai pagaida...
Varbūt mazliet savādi, bet tomēr par savu mīļo māmiņu es 100% varu saukt savu vecmāmiņu! Kad man bija 5 gadiņi, es skrēju pie vecmāmiņas meklēt glābiņu no visa šausmīgā, kas notika manās mājās, viņa atvēra man durvis un tā es arī tur paliku, viņa uzņēmās rūpes par mani!
Viņa ir ne tikai jauka, mīļa un vienkārši super cilvēks, viņa ir mans sargeņģelis, kas mani visu manu bērnību ir sargājusi un lolojusi, kas veltīja savu dzīvi bērniem un pati savu dzīvi nolikusi lādītē, lai tā pagaida. Esmu jau pieaugusi, un es ļoti, ļoti ceru, ka tagad šī lādīte ir attaisīta, jo man vairs nevajag mācīta matemātiku, kas tik ļoti nepatika, vairs nevajag mācīt pareizi uzvesties pie galda, kas tik ļoti man nepadevās, vairs man nevajag mazgāt baltās blūzītes, lai skaista dotos uz skolu. Man tagad vajag tikai vienu – lai mana vecmāmiņa būtu laimīga!
Nav vārdu, lai izteiktu pateicību par visu, ko viņa man ir devusi un iemācījusi. Viņa un tikai viņa ir vismīļākā man pasaulē. Es mīlu tevi, māmiņ!
Es jūtu, Māt, Tev manis allaž pietrūkst,
Bet zini, man jau arī ir tāpat...
Es gribu šajā pavasara dienā,
Kā bērnībā pie tevis glausties klāt.
