Globālā apģērbu tirgus aizkulises. Kāda ir modes patiesā cena

Bangladeša ir trešais lielākais apģērbu eksportētājs pasaulē uzreiz pēc Ķīnas un Itālijas. Valstī ir aptuveni 5000 apģērbu rūpnīcu, kurās strādā teju četri miljoni cilvēku, un liela daļa viņu saražotās produkcijas nonāk rietumvalstu plaša patēriņa apģērbu veikalos.

Bangladeša ārvalstu zīmoliem ir īsta paradīze: apģērbu rūpnīcas strādā ātri, profesionāli un lēti. Taču taupīts lielā mērā tiek uz darbinieku rēķina – viņiem jāsamierinās ar mazākajām algām pasaulē, sliktiem darba apstākļiem un nespēju aizsargāt savas tiesības ar arodbiedrību palīdzību. Pēc Darbinieku tiesību konsorcija datiem, vidējā stundas likme darbiniekam Bangladešā ir 13 santīmi, bet minimālā mēnešalga – vien nedaudz vairāk par 20 latiem. Otra zemākā vidējā stundas likme ir Kambodžā – 24 santīmi.

Desmitiem gadu apģērbu industriju regulēja ar kvotu sistēmu, kas ierobežoja attīstības valstu darbaspēka izmantošanu. Taču 2005. gadā to atcēla, un lielākie apģērbu zīmoli metās uz Bangladešu tās zemo algu (un tātad arī zemo izmaksu) dēļ.

Rūpnīcas Rana Plaza sabrukšana aprīļa beigās pievērsa pasaules uzmanību ne vien strādnieku niecīgajām algām, bet arī nedrošajiem darba apstākļiem. Tikai dienu pirms traģēdijas visi darbinieki tikai evakuēti no ēkas tāpēc, ka uz tās sienām parādījās lielas plaisas, taču drīz vien rūpnīcas īpašnieki lika strādniekiem atgriezties darbavietā. Kad rūpnīca sabruka, viņu kļūda prasīja vismaz 1239 cilvēku dzīvības.

Rana Plaza drupās tika atrastas Mango, Benetton un citu pazīstamu zīmolu cenu zīmes. Kamēr to mājaslapas un Facebook kontus pārpludināja dusmīgas ziņas no pircējiem, veikalu ķēdes rūpīgi apdomāja savus tālākos paziņojumus. Lai arī ražošanas procesā visbiežāk iesaistītas vairākas rūpnīcas un zīmoli nevar pārbaudīt katru no tām, tie tomēr ir informēti par vispārējiem darba apstākļiem sadarbības valstīs. Ārvalstu zīmolu lielā ietekme ļauj tiem pieprasīt uzlabojumus. Taču darbinieku tiesību aizstāvības organizācijas uzskata, ka lielie zīmoli nav darījuši pietiekami.

Apģērbu rūpnīcu strādniekiem ir aizliegts iestāties par savām tiesībām ar arodbiedrību palīdzību. Bangladešas likumdošana paredz, ka pirms arodbiedrību dibināšanas jālūdz atļauja, taču līdz šim apģērbu rūpnīcu īpašnieki tās bija aizlieguši, baidoties, ka tas vājināšot disciplīnu. „Kad darbinieki mēģināja dibināt tādas asociācijas, viņus sita un pazemoja,” šausminošos apstākļus ataino Bangladešas strādnieku solidaritātes centra pārstāve Kalpana Aktera. „Īpašnieki nevilcinoties atlaida tādus darbiniekus.”

Filmu studija Disney, kas tirgo visdažādākās lietas ar savu varoņu simboliku, mazāk nekā 1% no produkcijas ražoja Bangladešas rūpnīcās, paziņojusi par aiziešanu no tās. Taču apģērbu rūpniecība Bangladešai ir nozīmīgs ienākumu avots, bez kura apstākļi valstī pasliktinātos. Lielākā apģērbu ražotāju arodbiedrību apvienība The Clean Clothes Campaign izveidojusi programmu, kuras mērķis ir uzlabot darba apstākļus aptuveni tūkstoš apģērbu rūpnīcās Bangladešā. Cīnoties ar ilgstošās nolaidības sekām, šomēnes to parakstīja tādi apģērbu tirdzniecības milži kā H&M, grupa PVH, kurā ietilpst zīmoli Tommy Hilfiger un Calvin Klein, kā arī Primark, Marks & Spencer, Mango, New LookBenetton, Stockmann, Esprit un vēl daudzi citi.

Saistībā ar Rana Plaza sagrūšanu tika aizturēts tās īpašnieks un vēl astoņi cilvēki. Tiesībsargājošās iestādes atklājušas, ka īpašnieks nelikumīgi bija ēkai piebūvējis papildus stāvus un atļāvis izmantot iekārtas, kas bija pārāk smagas, lai tiktu izmantotas būvē. Tik neiejūtīga darbinieku ekspluatācija darba ražīguma veicināšanas vārdā ir mūsdienu verdzība, kur cilvēka dzīvība ir tikai sīka skrūvīte 11 miljardu vērtās Bangladešas apģērbu industrijas mehānismā. Bet viens sagruvis rūpnīcu komplekss ir tikai neliela daļa no visa globālā „lētāk, ātrāk, vairāk” apģērbu tirgus.