Sekss bez aizspriedumiem: vai tiešām mūsdienās vairāk par to runā, nekā dara? Vērtē eksperti
Vai situācija, ka kāds no partneriem nevēlas intīmas attiecības, ir laulības beigu brīdinošā taure? Cik liela nozīme ir seksam, un vai tiešām, ja tā nav, cilvēkam jājūtas apdalītam? Vai ļaušanās sānsoļiem ir glābšanas riņķis vai tomēr brutāls lauznis, kas agri vai vēlu izpostīs visstabilākos ģimenes pamatus? Jautājumi, kas interesē daudzus – vecus un jaunus, turklāt gan precētos, gan neprecētos.
Sekss ir tā joma, kas mudž ar dažnedažādiem priekšstatiem, secinājumiem un stereotipiem, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi. Lai noskaidrotu daudzus jautājumus, “ Patiesā Dzīve” uz diskusiju aicināja psihoterapeiti, seksopatoloģi Līgu Birznieci un rakstnieku Valdi Felsbergu.
Jaunības kults
Vai mūsu vide nav pārāk erotizēta? Televīzijā, žurnālos, internetā, reklāmās bieži vien spiežas ārā tieši seksuālais aspekts. Turklāt gan tieši, gan netieši mūs nemitīgi mudina būt jauniem un seksuāli pievilcīgiem.
Grūti spriest. Katrā ziņā – par seksu mēs daudz vairāk runājam nekā darām.
Valdis Felsbergs: – Ja lietojam vārdu pārāk, rodas vēlme precizēt: cik daudz ir pareizi? Ik palaikam mēs lasām ziņās, ka kāds ir pārdozējis narkotikas, bet – cik tad ir pareizi? Tāpat ar seksu. Kas attiecas uz mani, es nejūtu, ka vide būtu pārāk seksualizēta. Man nav sajūtas pārāk.
Laika gaitā mūsu dzīvē daudz kas ir mainījies. Tagad ļaudis arī sirmā vecumā nodarbojas gan ar sportu, gan seksu. Šajos laikos cilvēki jūtas daudz mundrāki nekā agrāk, tagad jaunība ir daudz garāka. Es nedomāju, ka jaunības kults mūs varētu nospiest un radīt kompleksus. Tieši otrādi – jaunības kults rada stimulu ilgāk būt jauniem.
Vai nav tā, ka sekss rada arī negatīvas blaknes? Piemēram, jo vairāk mēs to darām, jo vairāk zaudējam enerģiju?
Viena no manām specialitātēm ir akupunktūra, tāpēc esmu interesējusies par seno ķīniešu filozofiju. Es domāju, ka seksā cilvēkam vajadzētu izvēlēties zelta vidusceļu. Ar to vēlams nodarboties tik bieži, lai justos optimāli labi. Tas var būt gan vairākas reizes dienā, gan vienu reizi mēnesī. Ja abi partneri jūtas labi, tad viss ir kārtībā.
Valdis Felsbergs: – Arī es esmu dzirdējis teoriju, ka sekss izsūc enerģiju. Turklāt vēl dzirdēti ieteikumi, ka sportistiem nevajadzētu nodarboties ar seksu pirms izšķirošiem mačiem. Manuprāt, tās ir muļķības.
Cik zinu, vairākums sportistu tomēr uzskata, ka pirms svarīgām sacensībām vēlams atturēties no seksa, tādējādi novirzot enerģiju sacensībām.
Vienīgais kaitējums no bieža seksa ir noberzums konkrētā vietā, cita kaitējuma nav. Es reizēm paskatos National Geographic kanālu, kur rāda arī par sportu. Tur izteikts pavisam pretējs viedoklis – ka pirms sacensībām ir vēlams nodarboties ar seksu. Tāpēc uzskatu: lai katrs dara, kā grib. Tas ir zelta likums. Ja tevi pirms starta traucē sekss, nenodarbojies ar to. Taču – nebāzies ar savu gudrību virsū tiem, kas domā citādāk.
Vienmēr gatavs erekcijai
Jautājums ārstei. Ar kādām problēmām pie jums vēršas pacienti?
Vīrieši nāk lielākoties ar erekcijas un ejakulācijas traucējumiem.
Valdis Felsbergs: – Viņiem nevis jāiet pie ārsta, bet jāatrod cita sieviete. Tad viss būs kārtībā.
Ne vienmēr tas līdz. Diemžēl viens otrs sabojājis sevi ar alkoholu, kad jāmaina nevis partneris, bet gan dzīvesveids, attieksme un emocionālais stāvoklis.
Valdis Felsbergs: – Piemēram, piecpadsmit gadus vecam jaunietim diezgan bieži stāv – ir vai nav objekts – tas ir normāli. Tajā vecumā tā notiek. Taču ar vīrieti piecdesmit gados ir citādi. Ja viņam negribas, tad arī nestāv. Es to neuzskatu par erekcijas traucējumu.
Ja vīrietis vienkārši negrib to sievieti, tad nekā nebūs. Arī tas ir stereotips, ka vīrietim noteikti ir problēmas, ja viņam nav erekcija jebkurā laikā un jebkurā vietā. Taču iemesls reizēm ir ļoti vienkāršs – viņš vienkārši negrib.
Līga Birzniece: – Es nepiekrītu, ka tas būtu vispārpieņemts stereotips. Savā ārstes praksē bieži esmu novērojusi pretējas situācijas. Sievietes vaino nevis vīrieti, bet gan pašas jūtas vainīgas, ka nav pietiekami labas un pievilcīgas, lai partnerim nebūtu problēmas ar erekciju.
Ja viņas tiešām tā domā, tad viņas domā pareizi.
Līga Birzniece: – Es gan nezinu, pareizi vai nepareizi. Bet tās sievietes, kuras nāk pie manis uz konsultācijām, visbiežāk vaino nevis vīrieti, bet gan sevi. Viņas jūtas nemīlētas, nevajadzīgas, neglītas.
Un ko jūs viņām iesakāt? Nevis kļūt skaistākām, bet gan noticēt, ka viņas ir skaistas – arī tad, ja viņas ir neglītas?
Līga Birzniece: – Es uzskatu, ka neviena sieviete nav neglīta. Ir vienīgi sievietes, kas nemāk izcelt savu skaistumu.
Piekrītu. Un viņām jāiet nevis pie seksopatologa, bet gan pie kosmetologa un uz sporta zāli.
Tam jānotiek paralēli, jo bieži vien problēmas nav tikai ārējas. Es nenoraidu ne kosmetologu, ne sporta zāli, tomēr nepieciešams mainīt arī savu emocionālo stāvokli. Piemēram, tām sievietēm, kas nolēmušas veikt kosmētisku operāciju, vēlamas psihoterapeita konsultācijas.
Valdis Felsbergs: – Tiešām? Ja cilvēks konkrēti zina, ko viņš grib, kas viņam meklējams pie psihoterapeita?
Gadās, ka cilvēks, kam jau veikta operācija, vienalga nav apmierināts ar savu izskatu.
Valdis Felsbergs: – Man ir pavisam cits piemērs. Arī man tika veikta kosmētiska operācija, ar ko esmu ļoti apmierināts. Un nekāda psihoterapeita konsultācija man nebija vajadzīga, jo es labi zināju, ko es gribu. Taču – atgriežoties pie erekcijas tēmas – vēlos precizēt, ka jūsu psihoterapeites praksē sastaptās sievietes nepārstāv visu sabiedrību. Piemēram, tās sievietes, kuras uzskata, ka vīrietim jābūt erekcijai jebkuros apstākļos, pie jums nemaz nenāk, jo viņām nav problēmu. Viņas ir pārliecinātas, ka problēmas ir vīriešiem.
Piekrītu. Es izteicos tikai savas prakses ietvaros.
Valdis Felsbergs: – Savukārt mana pieredze un prakse liecina par kaut ko citu. Man dzīvē bija gadījumi, kad jutos gluži kā stereotipu upuris, jo ielaidos seksuālos sakaros tikai tādēļ, lai izvairītos no skandāliem un pārmetumiem, ka man nestāv. Kaut arī man nemaz īsti negribējās. Un ir vēl viens aspekts: ja sieviete vīrieti lenc, viņam ir neērti dāmu apvainot atsakot. Sekss, lai nenodarītu pāri sievietei, ir tāpat kā sekss, lai neizliktos impotents. Sievietei ir citādi: negrib – atšuj.
Es ceru, ka tagad jūs tā vairs nedarāt.
Valdis Felsbergs: – Tas notika laikos, kad tusēju dažādās kompānijās. Tagad vairs nav tik lielas intensitātes, turklāt laulības dzīvē man viss ir kārtībā. Tagad man ir pavisam cits dzīves ritms.
Vai laika gaitā sabiedrība kļūst mazāk aizspriedumaina?
Nenoliedzami. Tagad jaunieši ir daudz brīvāki.
Valdis Felsbergs: – Tagad var brīvi nopirkt prezervatīvus un tos lietot. Manā jaunībā šā inventāra gandrīz nebija, tāpēc daudzas meitenes vairījās no seksuālām attiecībām, jo baidījās palikt stāvoklī. Lai gan tas pat nebija apzināti. Tolaik bija citādi priekšstati, vidusskolēnu attiecības parasti palika citā līmenī, līdz gultai nenonākot, bērnu problēma nemaz neradās.
Vai psiholoģiska rakstura problēmas iet roku rokā ar seksuālajām?
Jā. Tā notiek ļoti daudzos vai gandrīz visos gadījumos. Tas ir process divos virzienos. Psihiskas problēmas ietekmē seksu, un seksuālas problēmas ietekmē psihi. Viss ir savstarpēji saistīts. Faktiski visām mūsu veselības problēmām iemesls meklējams mūsu psihiskajā stāvoklī.
Valdis Felsbergs: – Vai tiešām arī iesnām?
Arī iesnām, jo tās liecina, ka nav pietiekami stipra imūnsistēma. Protams, es gan nesaku, ka tagad ikvienam ar iesnām vajadzētu nākt pie psihoterapeita. Starp citu, ja cilvēkam ir vesela psihe un pietiekami laba imūnsistēma, viņš var arī nesaslimt ar seksuāli transmisīvu slimību – arī tad, ja partneris nav vesels un nav lietots prezervatīvs.
Līga Birzniece: – Es gan nezinu, vai to vajadzētu popularizēt.
Līga Birzniece: – Jā, tas tiešām ir labs veids, kā relaksēties.
Labāk jau gan gramus, gan seksu. Taču gadās arī otrādi, kad sekss rada stresu.
Kopīgs piedzīvojums
Valdis Felsbergs: – Krāpšana notiek vienīgi tad, ja laulātie melo viens otram. Taču – ja viņi nemelo un neslēpjas, krāpšanas jēdziens viņu attiecībās nemaz nepastāv.
Valdis Felsbergs: – Dzīvot brīvi. Diemžēl cilvēki bieži izdomā dažnedažādus ierobežojumus, lai apgrūtinātu dzīvi gan sev, gan citiem. Laulātajiem es iesaku neslēpties un nekrāpt vienam otru. Ja ir sānsolis, lai tas kļūst par abu kopīgu piedzīvojumu. Ja tiešām esat saskanīgs pāris, lai kopīgs kļūst arī sānsolis. Tad katra piedzīvojums būs abu piedzīvojums. No tā iegūs abi.
– Tādu pāri, kas būtu savstarpēji vienojušies par sānsoļiem, es tomēr nepazīstu. Tā nav bijis ne manā ginekoloģes, ne seksopatoloģes, ne psihoterapeites praksē. Zinu sievietes, kuras pašām bijuši sānsoļi, taču viņas jutušās bezgalīgi aizvainotas, kad uzzinājušas par vīra sānsoli. Tas laikam ir tas, ko mēs saucam pašaizsargāšanās instinktu.
Valdis Felsbergs: – Ja runājam par mani, es laikam dzīvoju pavisam citā pasaulē. Tas, par ko jūs šobrīd runājat, man nešķiet normāli. Man grūti noticēt, ka kaut kas tāds iespējams 21. gadsimtā.
Valdis Felsbergs: – Kāds te sakars ar svingošanu? Starp citu, es vēl nevienā svinga pasākumā neesmu aktīvi piedalījies. Turklāt es nesaprotu, kāpēc tie parasti tiek organizēti piesmakušās pirtīs vai pagrabos. Tur apmeklētāji lielākoties ir iereibuši un nosvīduši. Neesmu trāpījies nevienā svinga pasākumā, kas šķistu patīkams. Tāpēc ilgi tur neesmu uzturējies. Vārdu sakot, svingā man ir erekcijas problēmas, esmu impotents, bet tāpēc es neeju pie psihoterpeita – es vienkārši neeju uz svingu.
Valdis Felsbergs: – Var arī piedalīties. Tad tas būs piedzīvojums trijatā. Iedomājamies situāciju. Piemēram, jums ir noteikts paziņu loks. Ja jums ir tāds laulības modelis, ka jūs neakceptējat dzīvesbiedres sānsoli, tad varu garantēt, ka jūs šajā kompānijā būsiet vienīgais, kas nezinās par jūsu sievas sānsoli. Citi to zinās, viņas draudzenes būs palīdzējušas viņai rīkot tikšanos un slēps to no jums. Un tas visiem sagādās neērtības. Visiem draugiem un paziņām jūsu klātbūtnē būs jāfiltrē, ko jums drīkst un ko nedrīkst teikt.
Valdis Felsbergs: – Sānsolis prasa zināmu uzņēmību. Protams, ir tādi nelaimīgi un nepieprasīti cilvēki, kam nekad nav bijis sānsoļu. Un ne jau tāpēc, ka viņi to nav gribējuši. Viņiem vienkārši nav bijis iespējas vai trūcis uzņēmības. Varbūt no tā atturējušas bailes. Es neticu, ka vispār ir tādi cilvēki, kas visu savu dzīvi nodzīvojuši vienā laulībā un nekad nav gribējuši seksuālas attiecības ar citu partneri.
Valdis Felsbergs: – Vēlos vērst uzmanību uz kādu aplamu un greizu stereotipu. Proti, ja vīram ir seksuālas attiecības ar kādu sievieti, tad viņš vairs negrib savu sievu. Tādā gadījumā mēdz uzskatīt, ka viņam sieva ir noriebusies un ka laulībā kaut kas nav kārtībā. Diezgan idiotisks stereotips, jo ikviens normāls vīrietis, kam laulībā viss ir kārtībā, vēlas arī citas sievietes. Tas nepavisam neliecina, ka viņam vairs nepatīk sieva. Piemērs, kad vīrs aiziet no ģimenes un pēc tam nāk atpakaļ, ir tikai tāds neveikls stereotipu diktēts izpildījums. Normālam cilvēkam taču nevajag aiziet no ģimenes, lai pārgulētu ar citu sievieti. Ir gan mums tādi kadri, kas ar katru sievieti, ar ko sagrib seksu, uzreiz precas un iepriekšējo vairs negrib. Viņiem ir sieva pēc sievas, ik brīdi cita vienīgā, paralēli nevar – to es saucu par monogāmiju, bet tādu ir maz.
Tas ne vienmēr ir saistīts tikai ar seksu. Reizēm uzrodas nogurums no kopdzīves. Zinu pietiekami daudz sieviešu, no kurām aizgājuši vīri, taču vēlāk viņi atgriezušies ģimenē. Tā gadās visai bieži.
Līga Birzniece: – Visādi. Mēdz būt arī pozitīvi pavērsieni. Nekas šajā dzīvē nav viennozīmīgs. Katrs cilvēks ir citādāks, katras attiecības ir citādākas. Piemēram, vīrs atgriežas ģimenē, bet sieva nespēj piedot un regulāri zāģē vīru. Laulība izjūk. Tomēr gadās, kad abi rod saskaņu un turpina dzīvot kopā. Katrs gadījums ir unikāls.
Parasti pie ārsta vēršas ar problēmām. Bet – vai ieteicams apmeklēt psihoterapeitu profilakses nolūkos?
Protams. Uzzināt kaut ko jaunu par sevi vienmēr ir interesanti.
Valdis Felsbergs: – Arī man bija attiecības, kuras devos lāpīt pie psihoterapeita – piespiedu kārtā, jo skuķis inscenēja pašnāvību. Aizdzina mūs pie ārsta, kas aicināja atklāti izstāstīt, kas ir tas otrā, kas katram rada problēmas. Turklāt ne atsevišķi, bet abiem kopā. Es uzreiz teicu – ja es visu atklāti izstāstīšu, draudzene tak man sados pa galvu! Nē, ārsts saka, jūs neko nedrīkstat otram pārmest. Nu, labi – es visu izstāstīju. Kā izgājām ārā no kabineta, meitene man tūlīt uzbruka. Tas ir tikai viens gadījums, kas precīzi raksturo manu viedokli, cik labi psihoterapeiti pārzina cilvēku psihi un cik vērtīgas ir viņu konsultācijas.
Līga Birzniece: – Es domāju, ka tā tiešām ir.
Savukārt es uzskatu, ka tas ir aplams stereotips. Balstoties uz šo kļūdaino atziņu, daudzi vīrieši laiž pa kreisi, bet negrib pieļaut, ka to dara sievietes. Tas ir vīriešu stulbumu raksturojošs stereotips. Ja es palasu sieviešu žurnālus, kur smalki aprakstīts, kādi patiesībā ir vīrieši, esmu spiests secināt, ka vispār neesmu vīrietis un negribu būt. Reizēm pēc tādām atmaskojošām publikācijām man prieks, ka neesmu sieviete, jo tad man ar tiem riebekļiem būtu jāguļ.
Tātad – sieviete ir tikpat poligāma kā vīrietis?
Sievietēm poligāmija izpaužas nedaudz citādāk. Normāls vīrietis praktizē aktīvu, sieviete – pasīvu poligāmiju. Sieviete izvēlas no tiem, kas izvēlas viņu. Skaidrs, ka daudzām sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem ir grūtāk realizēt savu poligāmiju, jo vienkārši piedāvājuma loks ir mazāks. Tāpēc viņas ir izdomājušas melus, ka ir monogāmas, taču patiesībā tā nemaz nav. Ja vīriešu piedāvājums būtu pietiekami plašs un kvalitatīvs, situācija būtu pavisam cita. Jūtot šo ierobežojumu, sievietes rīkojas pēc principa: ja nevaru, ko gribu, tad gribu, ko varu. Bet ir gana daudz sieviešu, kas dzīvo vētrainu, daudzveidīgu un interesantu dzimumdzīvi ar vīriešiem, kas ir tā vērti, nevis ar tiem, kas pagadās. Vīrietis galu galā var vienkārši nopirkt prostitūtu: viņam pietiek ar smuku rumpi. Normālai sievietei ir pilnīgi bezjēdzīgi pirkt žigolo: viņai vajag vīrieti, kas cienīgs, lai tam atdotos.
Līga Birzniece: – Varbūt viņas tā dzīvo, jo nevar atrast piemērotu partneri?
Arī tas ir stereotips. Ir uzskats, ja vecis maina sievietes, viņš ir īsts mačo, taču – ja to dara sieviete, viņai, nabadzītei, ir kaut kādas problēmas. Tās ir muļķības.
Līga Birzniece: – Mēs to varam saukt, kā gribam, taču ir skaidrs, ka sievietei ir daudz izteiktāka tieksme pēc ģimenes un stabilitātes nekā vīrietim. Turklāt mūsu atšķirības ieliktas jau pašos pamatprincipos. Piemēram, vīrietis var apaugļot neskaitāmas sievietes, bet sieviete nevar iznēsāt neskaitāmus bērnus.
Tas ir vērā ņemams arguments, taču vienalga uzskatu, ka sievietes – tāpat kā vīrieši – ir poligāmas būtnes. Ja būtu vienādas iespējas, situācija būtu pavisam cita.
