Viņa ir saulstariņš, bet ar lauvas spēku! Smaidīgā TV ziņu meitene Kristīne Garklāva

Mums katram ir pamats izbļauties pret vēju, sakliegties stihijā, nostiegrot muskuļus, lidot pa gaisu, gāzties un rādīt, ka varam piecelties. Pārsvarā to nedarām. Jo esam mācīti dzīvot uz iekšu. Un tad visas izbļaušanās tā arī notiek – introverti. Tāpēc arī smaidām mazāk par Kristīni. Nu – katram sava deva saules. Viņai – daudz.

Kristīnes enerģētika ir fantastiska – sēžot blakus Vērmanes dārzā uz sola, viņa ar katru teikumu kā ar otu no sevis izšvīkā zeltainas strēles. Brīnišķīgs spēks.

Draudzība ar stihijām

– Jā, esmu sapratusi, ka tie sporta veidi, kas mani pievelk kā magnēts, pie kuriem pieķeros un no kuriem neatlaižos jau gadiem, ir saistīti ar stihijām, saplūstot ar dabu. Man ir grūti sevi piespiest kaut ko darīt četrās sienās. Man vajag redzēt laukumu, sajust dabu sevī – arī fotografējot sportistus. Izdevusies bilde ir tikai tad, ja tajā ir arī skaista daba – kopā ar cilvēku kustībā. Kad ūdens līmenis ir augsts, viena no lapām, kurās ieeju ik dienu, ir udensturisms.lv. Viena no manām mīļākajām upēm ir Amata. Arī mazās upes, piemēram, Rendā Īvandes upīte, Raunis. Daba mostas, un ūdens ir kā jauns spēks, šķiet, pa ziemu sabriedis un tad kā pumpurs plaukst vaļā, plūst un laužas.

– Kā tāda zemes asinsrite.

– Jā! Kā dzīslās ieplūst tas ūdens pavasarī. Braucot ar laivām, bieži vien laiks ir drēgns un ir ļoti liela iespēja atrasties aukstā ūdenī.

– Daudzas reizes. Bet tad vienlaikus ieplūst arī enerģija. Un upju braukšana ir kļuvusi par tradīciju, kopš sevi atceros. Mani vecāki brauca kopš septiņdesmitajiem gadiem – gan ar piepūšamajām laivām, gan kajakiem, agrāk piedalījās arī sacensībās. Pirmā lielā asociācija ar pavasari man ir braukšana pa upēm.

– Tad tu ar dažādām jūtām skaties uz palu ūdeņiem.

– Protams, ir skumji, ja ir vietas, kur ūdens kļūst neprognozējams un apdraud cilvēkus, izposta mājas un iedzīvi. Bet ir upes, par kuru ūdens līmeņa celšanos pavasarī var priecāties. Savukārt Amatā nav tik daudz ūdens, lai applūdinātu, bet vienlaikus upe kļūst strauja, neprognozējama. Un emocijas arī ir diezgan spēcīgas, braucot pa to.

– Amata ir vieta, kur veidojusies Latvijas ūdens tūrisma vēsture – kopība, ugunskuri, sarunas. Arī tagad tur ierodas daudz tādu, kas braukuši jau no sešdesmitajiem gadiem, sirmi kungi ar dažādu veidu laivām, ļoti interesanta kontrastu pasaule. Fantastiska sajūta, ka pulcējas tik dažādas paaudzes un kopā veido tālāko vēsturi. Katrreiz ir vakars pie ugunskura pie Zvārtas ieža, cilvēki pārrunā jaunības dienas, visus trakumus, kā kurš gāzies, slīcis, izbraucis Čeremošas un citas upes Sibīrijā, Kamčatkā...

– Droši vien biedriskums, kas ikdienā nav redzams pilsētā, parādās braucienos.

– Tā ir. Tas ir pārbaudījums cilvēkiem – kā viņi reaģē, spēj turēties kopā. Ja priekšā ir akmens, tad jāizlemj – pa labo vai kreiso pusi. Tas ir pārbaudījums labām attiecībām – kā spējam sadzīvot. Kā dzīvē – kurš vilks pa labi, kurš pa kreisi, kurš būs tas, kurš padosies. Ir bijušas situācijas, ka upes vidū viens bļauj – uz vienu pusi, otrs – uz otru, un – laiva ir zem egles. Pagājušogad upei bija pārkritusi liela egle. Ļoti bīstami. Un tur jūt kopību – stāv cilvēks 30 metru pirms tās un brīdina. Bet tāpat notiek nelaimes, iet laivas zem eglēm, un otrā pusē laivotājs iznāk bez hidrotērpa – egle to norāvusi.

– Es pat nevaru saskatīt citu veidu, kā kļūt harmoniskai. Pat stipri vēji un sniegputeņi mani spēj uzlādēt, dod enerģiju. Dažkārt tā ir pārvarēšana – spēcīgs vējš vai brūni mutuļojošs ūdens jūrā rada ļoti lielu baiļu sajūtu. Tāpat kā Amata – tas man nemaz nav vienkārši, jo pirms kāda laika, braucot ar kajaku, biju pakļuvusi zem ūdens un netiku tik viegli ārā. Katru reizi daba parāda savu varenību, un tā ir iekšēja cīņa par to, cik tālu vispār drīkstu iet un cik tālu man vajag to darīt. Man patīk, ka spēju būt līdzsvarā, izmantot to, ko dod daba, bet nevienā brīdī nespļaut tai acī. Es ļoti, ļoti cenšos nepārkāpt tās robežas. Ikdienā varbūt cilvēki nenovērtē, cik daba spēj būt spēcīga un neparedzama.

– Bet kaut kādam riskam jābūt, lai tās bailes pārvarētu.

– Ja tas nāk ar negatīvu enerģiju, tad līdz galam piepildījumu nesniedz. Ir nepieciešams, lai pēc tam, kad cilvēks ar vilni ir samalts reizes trīs tā, ka gaiss izsists un sajūta kā lupatiņai jūrā starp viļņiem, tomēr ir priecīgi, lai ir vēlme doties turp atkal un mēģināt visu no jauna.

– Lai arī nav varenu upju un augstu kalnu, latvietis dvēselei vajadzīgo prieka devu atradīs un paņems – kaut pavasarī noķerot mirkli, kad ūdens drāžas pa upēm.

– Jā, citus pavasarus tā ir tikai viena nedēļas nogale. Un tad ir sajūta, ka Amata intensitātes ziņā ir kā Brīvības iela. Tikai tad saproti, cik ļoti latvietis tiešām, kā teici, gatavs uz daudz ko, īstenībā – viena brīža dēļ. Reizēm brauciens ir tikai pārdesmit minūtes ilgs, krāces – vispār divas minūtes. Un cilvēki nes laivas atpakaļ, brauc krāces vēlreiz. Arī mūsu kalnos – katru reizi aizbraucot ir sajūta kā Alpos. Sevišķi pavasarī – saule spīd, sniegs mirdz, visi brauc, sauļojas. Un tas ir fenomens. Tas ir tik brīnišķīgi, ka izmantojam to, ko daba mums dod.

– Vasarās daudz laika pavadu pie draugiem Sārnates pusē, Kurzemes piekrastē. Sēžam jūras krastā un atkal un atkal runājam par to, ka te ir tik skaisti un pat negribas nekur doties prom. Bet man tiešām ir svarīgi, lai nav daudz ļaužu. Katram, protams, savas prasības. Ir tādi, kam patīk Jūrmalas pludmale, kur ir daudz cilvēku, var nopirkt saldējumu. Bet ir tādi, kam vajag, lai, skatoties tālumā, neredzi gandrīz nevienu, ja nu kādu zvejnieku, kurš ar laivu stumjas vakara jūrā.

Ronja smalkās kurpītēs

– Ik pa laikam pienāk brīži, kad nākas pārvērtēt un pieņemt situāciju, kāda tā radusies. Un tā ir diezgan bieži. Ja tu to domā par mazumiņu naudas izteiksmē, ir tā, ka saproti – pēdējie pieci lati. Nu, ko es varu darīt? Aizbraukt uz laukiem, aiziet uz mežu, mēģināt dzīvot harmonijā ar dabu. Dažādos pārgājienos, vasarās dzīvojot teltīs, arī iemācās izmantot dabas resursus. Paši kaut ko stādīt un darīt  – tas vijās cauri visai bērnībai.

– Tavi vecāki aizgāja uz laukiem un iekopa saimniecību. Jūs, visi trīs bērni, bijāt…

– ... mazie ravētāji.

– Jā, mēs vēl tagad ar mammu par to daudz diskutējam.

– Vai vajadzēja?

– Jā. Mums, protams, šķiet, ka bērnībā tikām ļoti daudz nodarbināti. Bija jādzīvo starp kāpostu lapām, bet reizēm šķiet, ka tā tomēr bija ļoti laba skola. Izejot cauri tam, kā daba mostas, kā tajā viss rodas, saprotot, kā no sēkliņas var izaugt stādiņš, no cālīša – vistiņa... Pēc tam ir vieglāk izdzīvot – ja zini, kā iekurt ugunskuru no tā, ka sašķiļ divus akmeņus.

– Jā! Bērnībā man vienu reizi izdevās. Tā skola, kas izieta, man ir ļoti palīdzējusi saprast, ka vienmēr var ko izdomāt arī sarežģītās situācijās. Var izdzīvot.

– Būtībā jau tos likumus var piemērot jebkurai dzīves situācijai.

– Man šķiet, ka lauku dzīve mani ir ļoti norūdījusi. Ir situācijas, kad daudz nedomāju, esmu sieviete vai vīrietis. Ja man jānes laiva, tad nesīšu. Ja kaut kas jādara, darīšu. Tas mani neapgrūtina. Drīzāk smalkos burziņos jūtos... dīvaini.

– Jā. Ne savā komfortā. Es tur nevaru peldēt kā zivs. Mani pārņem kautrība, tāds iekšējs saspringums. Tad vislabāk nākamajā dienā pamosties teltī un saprast, ka atkal vari izbāzt galvu un ieelpot.

– Pasmelt no upes ūdeni, nomazgāt seju.

– Jā, tāpat kā šodien, kad runājām, kur tikties. Man šķiet, vislabāk ir ārā, lai nav četru sienu ierobežojuma. Man patīk, ka enerģija ir manī, tad tā palaižas gaisā, un no gaisa es to atkal saņemu atpakaļ.

– Nesen, kad vēl bija sniegs, devos pūķot, pa pļavām, pa lidlauku Cēsu pusē. Sēžu mašīnā, ārā pūš vējš, ir diezgan auksts, drēgns. Kādā brīdī parādās saule, pazūd, viss apmācies, drūms. Uz lidlauka sniegs ļerpato, iet pa gaisu lēveņiem. Un tad ir jautājums – palieku mašīnā vai pārkāpju savai komforta zonai un izeju tajā aukstumā. Tas ir stāsts – slinkums vai tā pārvarēšana. Un tad es cenšos ar to cīnīties. Jo katrreiz tas prasa piespiešanos – kā vējainā laikā uzvilkt hidrotērpu – viss ķermenis zosādā. Katru reizi tā ir cīņa ar sevi – likt sev darīt.

Nevis nedarīt. Jo pēc tam tas gandarījums, kad saprotu, cik forši, ka tomēr saņēmos, ir milzīgs. Kā todien – skatos, ar pūķi esmu nobraukusi 30 kilometru. Un pašai tāds prieks! Tā dažkārt arī dzīvē – lai pieņemtu kādu lēmumu, pietrūkst saņemšanās.

– Tieši tā. Es dzīvoju, man ir silti, labi, un tad it kā ir kaut kas, ko es varētu darīt, bet ir bailes iziet ārā no tās zonas, un tas it kā attur. Bet, tiklīdz to pārvari, sajūta ir lieliska. Un tā ir vienmēr.

– Bet vai vari būt pielaidīga pret savu tuvāko cilvēku slinkumu, kuri varbūt nav tik norūdījušies?

– Zini, tuvākie arī ir līdzīga tipa cilvēki. Bieži vien ir tā, ka pietiek vienam būt tam iedvesmas avotam, un pārējie pavelkas līdzi. Reizēm ir tā, ka trūkst pamudinājuma, spējas pierunāt.

– Jā. Mani pašu ir diezgan viegli pierunāt, tāpēc arī es bieži vien pavelku citus. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem savu nabaga kolēģi Ģirtu Timrotu pierunāju braukt pa Amatu. Viņš brauca pirmo reizi nevis ar pūsli, bet ar kajaku. Un tas bija diezgan traki! Viņš, nabags, bija apmeties reizes piecas noteikti. Un viņš jau tāds tolerants. Nu, ļoti dusmīgs uz mani nebija.

– Dziļdomīgi klusēja?

– Jā, tomēr viņš ir palicis pie močiem.

– Ir gribējis un uzsēdinājis uz ūdensmoča, kur stāvus viens pats brauc. Arī bija diezgan bailīgi. Tur jau tas, ka apkārt ir cilvēki, kas cits citu tā kā pavedina uz dažādām nodarbēm. Un tu, iekļūstot viņu vidū, nepārtraukti esi viens no viņiem, izdomā, ko atkal darīt. Tāpēc visas nedēļas nogales ir piepildītas ar kaut ko, ko var darīt dabā. Tā nogale, kurā nav būts, šķiet dīvaina. Neierasta.

Izaicinājums televīzijā

– Televīzijā ikdienas sarunas bieži vien ir komforta zonā. Bet dažkārt, piemēram, atnāk cilvēki, ar kuriem vairs tā nav, un tad ir mirklis, kad jāiet ārā.

– Uzdodot neērtus jautājumus?

– Jā, vai tiešajā ēterā runāt angliski, krieviski ar dažādu līmeņu augstām amatpersonām. Vai reportēšana par aktuāliem notikumiem, kad daudz jārunā pašai no sevis, jo visu jau nevar uzrakstīt. Piemēram, par notikumiem Bostonā. Iziešana no komforta zonas bija priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Tādas karstās sarunas no rīta – tiešraidē no Daugavpils, Rēzeknes, Liepājas, Ventspils. Un tieši tas man patīk šajā darbā, ka ir kāda zināma komforta zona, bet kā kardiogramma – paceļas uz augšu un krīt.

– Jā, ik pa brīdim iemirdzas. Un tu esi spiests, tevi izrauj ārā.

– Bet tu neesi cilvēks, kurš ies pie vadības un teiks – gribu jaunu projektu, raidījumu, esmu uzrakstījusi, iecerējusi, ja neņemsiet pretī, iešu uz blakus televīziju.

– Es neesmu tāds ļoti ultimatīvs cilvēks. Vai tāds, kurš ir ļoti...

– Nē, iniciatīva man ir ļoti liela. Regulāri rakstu, ko vajag uzlabot, izsaku domas, iesaistos jaunās lietās. Man pat ir blociņš, kurā pierakstu visu, kas man jāpasaka mūsu priekšniecei.

– Un viņa tevi ņem vērā?

– Jā. Bet es neesmu tāda, kas agresīva savos uzstādījumos. Taču, ka varētu uzrakstīt kādu savu projektu, tas gan. Un es varētu arī pie kāda ar to doties.

– Nē, televīzijā vēl neesmu, bet paralēli daudz izglītojos un strādāju ar fotogrāfiju. Varbūt nākotnē, tad redzēs. Jo ar tām agrajām rīta stundām ir interesanti. Par to nesen runāju ar bijušo kolēģi Ģirtu Timrotu. Viņš teica, ka tagad visu, kas jāizdara pa dienu, paveic daudz ātrāk nekā tad, kad strādāja 900 sekundēs. Tagad viņš novērtē, cik ļoti lielu enerģiju paņem ārkārtīgi aktīvais rīta cēliens. Un līdz ar to arī diena bieži vien ir grūtāka – tieši enerģijas ziņā.

– Jo tu jau esi izpumpējies.

– Stāsts nav tikai par to, ka ceļos piecos. Ja es varētu piecelties tik agri un lēnā garā sākt rītu ar vingrošanu, lēnu meditāciju, mūzikas klausīšanos, tad būtu citādi nekā...

– Jā, un skriet, sēdēt pasaules ziņu kanālos, skatīties, kas, kur, kā notiek, domāt, kā to pastāstīt. Viss sākas ar pamatīgu enerģijas izpumpējumu. Tāpēc arī tā diena bieži vien ir tāda, ka lielus projektus uzņemties būtu diezgan grūti. Man enerģija ir limitēta – kā katram cilvēkam.

Mamma uz pilnu slodzi

– Jā, turklāt manī ir arī ļoti liela ģimeniskuma apziņa. Esmu mamma savam dēliņam, bez auklēm. Mamma, kura pati ar visu tiek galā.

– Bet kas ar viņu paliek, kad esi, teiksim, Vērmanes dārzā uz soliņa? Bērniņa tētis?

– Kamēr esmu šeit, tētis. Tad tētis skrien uz darbu, un es atkal esmu pilna laika mamma. Un, ja godīgi, man patīk tā sajūta, ka spēju tikt galā, tas man dod prieku. Esmu galvenais cilvēks, kas ir ar viņu. Īstenībā nepārtraukti. Man šķiet, ka šādi spēju dot labāko, ko varu tajā brīdī. Tas aizņem laiku, bet ir viens no svarīgākajiem darbiem pasaulē. Tāpēc, līdz dēls sāks iet bērnudārzā, man svarīgākais darbs ir būt par mammu.

– Man ir blociņš ar šonedēļ darāmajiem darbiem. Parasti cenšos paveikt un tad skaisti izsvītroju. Ir, protams, reizes, kad tomēr gribētu būt praktiskāka, jo, teiksim tā, esmu tikai vidusmēra praktiķe.

– Centies, lai mājās būtu komforts?

– Jā, un es nejustos labi, ja zinātu, ka nav nomaksāti divu mēnešu rēķini vai kas tāds. Ar to man ir grūti sadzīvot.

– Protams.

– Reizēm vīrieši ir gatavi dot naudu, lai sauc meistaru spuldzīti ieskrūvēt.

– Nē, nauda ir nepieciešama benzīnam, lai aizbrauktu pie dabas! Tiktu ārpus Rīgas, mežos. Tur arī tas viss paliek.

– Jā, visu darām kopā ar dēlu. Pārsvarā. Ir reizes, kad viņš man līdz galam neļauj kaut ko, tad ejam pastaigāties. Tas man iemāca būt... elastīgai, pielāgoties.

– Jo var jau iecirsties, apvainoties uz visu pasauli.

– Jā, un var sarunāt aukli, atstāt mājās, bet manā uztverē – ja bērns jau kopš mazotnes redz, ko dara vecāki, ir forši. Protams, ka ir piepūle – iemācīt slēpot vai kaut ko, tas prasa laiku. Bet pēc tam ir tik viegli un labi. Jo nekas nesaliedē ģimeni tik ļoti kā kopā darītais.

– To iemīlēt. Jo tā vērtība, ko arī es bērnībā no vecākiem ieguvu, – ka nevar dabai darīt pāri, tautasdziesmas, kas tika skaitītas, – par pagalītes speršanu un par bērzu birzīm, kurās nevajag noraut zariņus, – tas viss manī ir ļoti dziļi iesēdies. Un tā nedarīšana pāri citiem vēlāk reducējas arī uz cilvēkiem. Tā ir pietāte pret dzīvām būtnēm vispār.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris