Dzīve blakus "Likteņa līdumnieku" Nārbuļiem. REPORTĀŽA no Liezēres
“Cik tad mums Latvijā to eposu – Nārbuļi un Lāčplēsis!” Šovasar izsaukusies kāda ekskursante, stāvot Nārbuļu māju pagalmā. Lai kā ar tiem eposiem, bet Virdžīnijas Lejiņas režisētais televīzijas seriāls Likteņa līdumnieki par Nārbuļu dzimtas likteņgaitām patiesi aizskāra nācijas sirdi.
Spožums un posts
Spožums un posts
Arī mums laiks ekskursijā uz Nārbuļiem – tepat pāri ceļam. Pirmā acu priekšā nostājas pamatīgā Nārbuļu kūts. Klīst mīts, ka šīs kūts atklāšanā 1937. gadā piedalījies Kārlis Ulmanis, atbalstot jaunos lauksaimniekus. Ja vien kāds būtu zinājis, cik īsu laiku šajā kūtī slauks pašu gotiņas... Ja kāds te gribētu turēt lopus tagad, būtu pamatīgi jāremontējas.
Un tas pa labi, zālēs ieaugušais – tas tiešām ir lepnais Nārbuļu nams?! Tā ir gan. Verandas krāsainie glāžu logi, kaut noputējuši, tomēr stāsta par bijušo godību. Durvis ir vaļā, un kā nelūgti viesi bijīgi iezogamies iekšā. Jā – tepat jau ir lielā istaba, virtuve... Pustumsā iezīmējas dažas butaforijas vēl no filmēšanas laikiem. Izejot rūpīgi aiztaisām durvis. Šī māja ir pārcietusi gan spožumu, gan postu un pelnījusi cieņu.
Vismazāk mainījies no seriālā redzētā, šķiet, Nārbuļu kalns, kurš milzu pļavas malā lepni slejas debesīs. Šobrīd, saulainas rudens dienas skaistā pusdienlaikā, te viss šķiet gandrīz majestātisks – tomēr visam cauri vīd pamestība un tāda kā bezcerība.
Ak, kino spēks! Sandra stāsta, ka kāds no Nārbuļu ekskursantiem pavisam nesen atkal jautājis: “Bet vai tad tā ģimene, ko filmā rādīja, te vairs nedzīvo?”
Sandra smejas: “Daži brīnās, kad saku: mīļie – arī šīs mājas nesauc par Nārbuļiem! Bet – arī vietējie tās mājas vairs citādi nemaz nesauc. Daļa vietējo un viņu bērni te ir filmējušies. Kad filmēja seriālu, viss pagasts esot bijis iesaistīts – kas paši piedalījās, kas aizlienēja zirgus, kādus priekšmetus, kas vienkārši nāca skatīties, kā taisa kino. Mēs jau paši arī sakām – Nārbuļu mājas, Nārbuļu puse, Nārbuļu kalns...”
Sociālajos tīklos publicētās Nārbuļu fotogrāfijas sacēla trauksmi. Nacionālais īpašums tiek laists postā! Daži uzskatīja, ka te vajadzētu ierīkot muzeju, daži bija dusmīgi – ko dara īpašnieks, kur skatās pagasts, ka tā nolaiž mūsu Nārbuļus!
Sandrai un Jānim ir cita attieksme. Īpašnieks var darīt ar savu īpašumu, ko grib – un ko var... Starp citu, tagadējais Nārbuļu īpašnieks nemaz nav piedzīvojis filmēšanas laikus. Jānim nav nekāda sentimenta – vienīgi praksē pārbaudīta skarba patiesība: “Lai te kaut ko izdarītu, jāiegulda nauda – ļoti liela nauda. Var jau pārmest īpašniekam, bet – katram naudas ir tik, cik ir, un katram ir savi plāni! ”
Sandra saka – reizēm viņai esot sajūta, ka atbraucēji Nārbuļus tiešām uzskata par nacionālo – tātad mūsu visu! – īpašumu. Mājas īrnieki, kas dzīvojuši Nārbuļos, kādu laiku pēc seriāla uzņemšanas ar mājas popularitāti neesot bijuši laimīgi nu nemaz. Ieraugot kārtējo ekskursantu autobusu, bēguši mājā iekšā. “Nu iedomājies,” saka Sandra. “Tā ir tava dzīve – te tavi bērni spēlējas, tavi lopi pļavā ganās, te tava veļa žāvējas. Un ne lūgts, ne aicināts iebrauc autobuss tieši pagalmā, visi izgāžas ārā, fotografē, staigā gar logiem, gandrīz pa durvīm nāk iekšā...”
Patlaban Nārbuļos nedzīvo neviens. Sandra atzīstas – tagad viņi sākuši šķirot ekskursantus. “Ir cilvēki, kas apstājas pie mūsu mājas un prasa – vai drīkst iet tur paskatīties. Tad mēs nākam pastāstīt.” Bet ir arī tādi, kas bramanīgi iestūrē Nārbuļu pagalma vidū un izložņā visas maliņas – kā pa savu kabatu.
Var jau saprast – daudzi te jūtas kā tādā Brīvdabas muzejā. Un Nārbuļu dzimtas liktenis ir tik tuvs un saprotams – katrs latvietis tajā var atrast arī kādu daļu no savas dzimtas likteņgaitām. Taču reizēm gribētos vairāk... pietātes? Tā domā Sandra. Sveša māja un sveša sēta tak’!
