Ja cilvēkam kādu laiku nav profesionālās darbības, viņš kļūst neaktīvs arī attiecībā uz visu, kas notiek viņam apkārt.
Attiecības
2016. gada 3. novembrī, 08:01
Zaudēts darbs. Kā šādā situācijā nekļūt apātiskam?
Darbam un profesionālajām izpausmēm mūsu dzīvē ir ārkārtīgi liela nozīme – tas ir ne tikai ienākumu gūšanas avots, bet arī veselīgas pašapziņas uzturēšanas veids. Būtībā – pamats, uz kā turas visa dzīve. Ko darīt, ja tas tiek pazaudēts?
Psiholoģijā pat ir termins “bezdarba neiroze”, kas ir viens no stāvokļa “esmu bez darba” simptomiem. Bezdarba ietekmi uz cilvēka psihi analizē ukraiņu psihologs un psihoterapeits Maksims Stefaņenko. Viņa domas publicē vietne psy-practice.com.
Izrādās, darbu zaudējuša cilvēka emocionālajā sfērā dominē apātijas sajūta.
Ja nav darba, iekšēji trūkst kaut kā ļoti svarīga
Ja cilvēkam kādu laiku nav profesionālās darbības, viņš kļūst neaktīvs arī attiecībā uz visu, kas notiek viņam apkārt. Faktu, ka viņa dzīvē nav darba, cilvēks vērtē kā situāciju, ka viņam iekšēji trūkst kaut kā ļoti svarīga. No apātijas rodas iekšējs tukšums, kas atņem visus mūsu dzīvības spēkus, dažbrīd radot pat sajūtu, ka īsti nav jēgas dzīvot.
Cilvēks, kuram nav darba un iespējas izpausties profesionālā ziņā, jūtas nekam nevajadzīgs un sāk domāt, ka viņa dzīvei nav jēgas. Bezdarba apātija izplatās un no prāta pārceļas uz ķermeni, padara to vārgu un bezspēcīgu, atņemot spēku un darbotiesgribu. Tāpēc speciālistiem, kuri konsultē pacientus, nereti ir grūti saprast, kur ir cēlonis un kur sekas, jo prāts un ķermenis savstarpēji ir ļoti saistīti.
Man ir attaisnojums: “Esmu bezdarbnieks”
Bezdarba neiroze var būt arī cēlonis tam, kāpēc cilvēks ir kļuvis par bezdarbnieku. Šādā gadījumā jārunā par to, ka cilvēkam jau bija parādījusies šī neiroze, kura kļuvusi par iemeslu darba zaudēšanai. Šeit ir darīšana ir situāciju, kad cilvēks bezdarbu pieņem kā likumsakarīgas savas neirozes sekas, viņš it kā grib “iejusties” bezdarbnieka stāvoklī un beigu beigās to “panāk”.
Nonācis šādā stāvoklī, cilvēks it kā saņem kāroto “attaisnojumu” visām savas dzīves neveiksmēm un zaudējumiem. Un šis attaisnojums ir – viņš ir bezdarbnieks, viņam nav profesionālās darbības.
Iekrituši apātijas stāvoklī, neirotiķi ar pilnu atbildību var apkārtējiem paziņot, ka tagad uz viņiem var vairs necerēt. Tātad - neko no viņiem negaidīt un neko nepieprasīt. Un, protams, viņi paši šajā situācijā ne pie kā nav vainīgi. Ir svarīgi saprast, kā sācies šīs stāvoklis, un meklēt risinājumu tieši tai neirozei, kura ir bijusi visa pirmsākumā.
Cilvēks faktiski tiek izstumts no dzīves procesa
Bezdarba neiroze, gluži kā jebkurš cits neirotiskais simptoms, izpaužas kā garīga vai pat eksistenciāla pozīcija. Pat ja piekrītam eksistenciālai loģikai, ir skaidrs, ka galu galā tomēr katram cilvēkam pašam jāpieņem lēmums, vai viņam pakļauties likteņa noteiktajai situācijai (bezdarbam) vai tomēr ne. Pakļauties un kļūt apātiskam vai arī aizpildīt uzradušos vakuumu ar citām darbībām un jēgu. Būt pa pusei tukšam vai arī - pa pusei pilnam.
“Ne reizi vien esmu saticis cilvēkus, kuri darba zaudējumu vērtē gan kā katastrofu, gan arī kā svētkus. Tik atšķirīgas ir attieksmes! Taču uzskatu, ka gan viena, gan otra reakcija ir absolūti normāla - tik milzīga stresa apstākļos. Jo darba zaudēšana – tā ir cilvēka atstumšana, izmešana no kāda procesa,” saka psihoterapeits.
Katram ir izvēle: pacelt ķepiņas vai grimt apātijā
Cilvēki, kuri priecājas, ka viņi ir atlaisti vai arī paši aizgājuši no darba, atļauj sev šīs emocijas, jo uzņemas atbildību par savu turpmāko dzīvi. Visticamāk, viņi to arī vēlējās. Gribēja aiziet, taču neapzinājās, cik ļoti to vēlējās, un zemapziņas līmenī to realizēja, pārtraucot savas attiecības ar darbavietu. Jebkurā gadījumā – bez darba palikušam cilvēkam ir visas iespējas pašrocīgi izlemt, ko darīt turpmāk. Doties uz priekšu vai pacelt ķepiņas, laisties dibenā un grimt apātijā. Tā ir tikai viņa personiskā izvēle un viņa personiskā atbildība.
Kāds cilvēks ir konkurētspējīgāks
Bezdarbs piespiež mūs ar citām acīm paraudzīties uz ierastajām lietām. Nākotnē ir jāieplāno arī vērtību pārvērtēšana un spēku veltīšana tam, lai tiktu atrasts jauns darbs. Cilvēks, kurš izdarījis secinājumus un uzņēmies atbildību par savu turpmāko dzīvi, ir konkurētspējīgāks nekā tas, kurš nav to izdarījis. Paturot prātā atbildību par sevi, ar šo procesu var dzīvi padarīt gan jēgpilnāku, gan pilnvērtīgāku. Atkal sajusties dzīvam – lūk, šis ir galvenais dzinējspēks, kas piespiež kustēties cilvēku, kurš ir darba meklējumos.
Pat zoodārza tīģerim zūd dzīves jēga
Bet kas notiks, ja cilvēks tā arī nespēs atrast darbu un pazaudēs šo dzīves garšu? Kas būs, ja neirotiskais stāvoklis noslāpēs tavu gribasspēku un tavu “es”? Tādā gadījumā vērts aiziet uz zooloģisko dārzu un pavērot dzīvniekus, kuri ir spiesti atrasties nebrīvē, ieslodzīti būros un sprostos, vidē, kurā viņiem nav “profesionālās darbības”. Tur var uzskatāmi redzēt un just, kā palēnām izplēn tīģera dzīvīgums, jo spēcīgajam un aktīvajam dzīvniekam vairs nav iespēju medīt un kustēties viņa ierastajā plašajā teritorijā. Un tad mēs ieraudzīsim sevi. Mēs sapratīsim, kā zūd dzīves jēga, kā tās katru dienu kļūst arvien mazāk. Taču mēs neesam zooloģiskajā dārzā un neesam piespiedu kārtā ieslodzīti būrī. Uzņemties atbildību par sevi un doties uz priekšu. Mēs tiešām varam to izdarīt!
Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock
Izrādās, darbu zaudējuša cilvēka emocionālajā sfērā dominē apātijas sajūta.
Ja nav darba, iekšēji trūkst kaut kā ļoti svarīga
Ja cilvēkam kādu laiku nav profesionālās darbības, viņš kļūst neaktīvs arī attiecībā uz visu, kas notiek viņam apkārt. Faktu, ka viņa dzīvē nav darba, cilvēks vērtē kā situāciju, ka viņam iekšēji trūkst kaut kā ļoti svarīga. No apātijas rodas iekšējs tukšums, kas atņem visus mūsu dzīvības spēkus, dažbrīd radot pat sajūtu, ka īsti nav jēgas dzīvot.
Cilvēks, kuram nav darba un iespējas izpausties profesionālā ziņā, jūtas nekam nevajadzīgs un sāk domāt, ka viņa dzīvei nav jēgas. Bezdarba apātija izplatās un no prāta pārceļas uz ķermeni, padara to vārgu un bezspēcīgu, atņemot spēku un darbotiesgribu. Tāpēc speciālistiem, kuri konsultē pacientus, nereti ir grūti saprast, kur ir cēlonis un kur sekas, jo prāts un ķermenis savstarpēji ir ļoti saistīti.
Man ir attaisnojums: “Esmu bezdarbnieks”
Bezdarba neiroze var būt arī cēlonis tam, kāpēc cilvēks ir kļuvis par bezdarbnieku. Šādā gadījumā jārunā par to, ka cilvēkam jau bija parādījusies šī neiroze, kura kļuvusi par iemeslu darba zaudēšanai. Šeit ir darīšana ir situāciju, kad cilvēks bezdarbu pieņem kā likumsakarīgas savas neirozes sekas, viņš it kā grib “iejusties” bezdarbnieka stāvoklī un beigu beigās to “panāk”.
Nonācis šādā stāvoklī, cilvēks it kā saņem kāroto “attaisnojumu” visām savas dzīves neveiksmēm un zaudējumiem. Un šis attaisnojums ir – viņš ir bezdarbnieks, viņam nav profesionālās darbības.
Iekrituši apātijas stāvoklī, neirotiķi ar pilnu atbildību var apkārtējiem paziņot, ka tagad uz viņiem var vairs necerēt. Tātad - neko no viņiem negaidīt un neko nepieprasīt. Un, protams, viņi paši šajā situācijā ne pie kā nav vainīgi. Ir svarīgi saprast, kā sācies šīs stāvoklis, un meklēt risinājumu tieši tai neirozei, kura ir bijusi visa pirmsākumā.
Cilvēks faktiski tiek izstumts no dzīves procesa
Bezdarba neiroze, gluži kā jebkurš cits neirotiskais simptoms, izpaužas kā garīga vai pat eksistenciāla pozīcija. Pat ja piekrītam eksistenciālai loģikai, ir skaidrs, ka galu galā tomēr katram cilvēkam pašam jāpieņem lēmums, vai viņam pakļauties likteņa noteiktajai situācijai (bezdarbam) vai tomēr ne. Pakļauties un kļūt apātiskam vai arī aizpildīt uzradušos vakuumu ar citām darbībām un jēgu. Būt pa pusei tukšam vai arī - pa pusei pilnam.
“Ne reizi vien esmu saticis cilvēkus, kuri darba zaudējumu vērtē gan kā katastrofu, gan arī kā svētkus. Tik atšķirīgas ir attieksmes! Taču uzskatu, ka gan viena, gan otra reakcija ir absolūti normāla - tik milzīga stresa apstākļos. Jo darba zaudēšana – tā ir cilvēka atstumšana, izmešana no kāda procesa,” saka psihoterapeits.
Katram ir izvēle: pacelt ķepiņas vai grimt apātijā
Cilvēki, kuri priecājas, ka viņi ir atlaisti vai arī paši aizgājuši no darba, atļauj sev šīs emocijas, jo uzņemas atbildību par savu turpmāko dzīvi. Visticamāk, viņi to arī vēlējās. Gribēja aiziet, taču neapzinājās, cik ļoti to vēlējās, un zemapziņas līmenī to realizēja, pārtraucot savas attiecības ar darbavietu. Jebkurā gadījumā – bez darba palikušam cilvēkam ir visas iespējas pašrocīgi izlemt, ko darīt turpmāk. Doties uz priekšu vai pacelt ķepiņas, laisties dibenā un grimt apātijā. Tā ir tikai viņa personiskā izvēle un viņa personiskā atbildība.
Kāds cilvēks ir konkurētspējīgāks
Bezdarbs piespiež mūs ar citām acīm paraudzīties uz ierastajām lietām. Nākotnē ir jāieplāno arī vērtību pārvērtēšana un spēku veltīšana tam, lai tiktu atrasts jauns darbs. Cilvēks, kurš izdarījis secinājumus un uzņēmies atbildību par savu turpmāko dzīvi, ir konkurētspējīgāks nekā tas, kurš nav to izdarījis. Paturot prātā atbildību par sevi, ar šo procesu var dzīvi padarīt gan jēgpilnāku, gan pilnvērtīgāku. Atkal sajusties dzīvam – lūk, šis ir galvenais dzinējspēks, kas piespiež kustēties cilvēku, kurš ir darba meklējumos.
Pat zoodārza tīģerim zūd dzīves jēga
Bet kas notiks, ja cilvēks tā arī nespēs atrast darbu un pazaudēs šo dzīves garšu? Kas būs, ja neirotiskais stāvoklis noslāpēs tavu gribasspēku un tavu “es”? Tādā gadījumā vērts aiziet uz zooloģisko dārzu un pavērot dzīvniekus, kuri ir spiesti atrasties nebrīvē, ieslodzīti būros un sprostos, vidē, kurā viņiem nav “profesionālās darbības”. Tur var uzskatāmi redzēt un just, kā palēnām izplēn tīģera dzīvīgums, jo spēcīgajam un aktīvajam dzīvniekam vairs nav iespēju medīt un kustēties viņa ierastajā plašajā teritorijā. Un tad mēs ieraudzīsim sevi. Mēs sapratīsim, kā zūd dzīves jēga, kā tās katru dienu kļūst arvien mazāk. Taču mēs neesam zooloģiskajā dārzā un neesam piespiedu kārtā ieslodzīti būrī. Uzņemties atbildību par sevi un doties uz priekšu. Mēs tiešām varam to izdarīt!
Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock
