Šis drausmīgais vedējmātes gods. Pieredze
Man ļoti patīk kāzas. Jaunas ģimenes apvienošanās, visi radi un draugi vienkopus līksmo un priecājas. Ar īpašu nepacietību gaidīju savas draudzenes kāzas, kurās biju uzaicināta par vedējmāti. Biju dzirdējusi daudz stāstu, cik tas ir liels pagodinājums, viens liels piedzīvojums, kam naivi arī ticēju. Pēc visa piedzīvotā manī ir raisījušās dažas atziņas un ieteikumi tām, kas tuvākajā laikā stūrēs laulības ostā.
1. Visa pasaule NEGRIEŽAS ap tavām kāzām!
Nezinu, vai tiešām visas līgavas ir iedomājušās, ka nu visu draugu un ģimenes dzīve rotē tikai ap laimīgo pāri un viņu LIELO dienu. Jau apmēram 4 mēnešus ar topošo sievu ne par ko citu nerunāju kā tikai par kleitām, puķēm, matu sakārtojumiem, maniem pienākumiem, kas tikai auga augumā, neraugoties uz to, ka man pašai ir divi darbi un vēl skolas eksāmeni bija jākārto. Un pamēģini tik ieminēties, ka kaut kam laika nepietiek - tad saņēmu pārmetumus, cik slikta vedējmāte esmu, jo man nemaz viņas lielā diena neinteresē.
2. Organizēt vecmeitu ballīti nav izprieca.
Vecmeitu ballīte ir domāta kā dāvana līgavai. Viss jau būtu skaisti, ja vien tas nebūtu kā ārprātīgs slogs organizētājai, tātad vedējmātei. Atceros, kā pilnīgi līdz asarām gatavojos šai ballītei, jo no pārējām dalībniecēm nesagaidīju nekādu atsaucību - ne finansiāli, ne morāli. Beigās kaut kā ballīti saorganizēju, bet vienalga no pārējām līgavas māsām saņēmu vāji slēptus pārmetumus par saorganizētu ballīti ne pa viņu prātam. Es beigās ballītes dienā priecājos nevis par līgavas „īpašo” dienu, bet par to, ka tā nolādētā organizēšana ir beigusies.
3. Padomā par saviem kāzu viesiem!
Kāzās, kurās biju vedējmāte, līgava bija tik aizņemta ar savām lietām un naudas ietaupīšanu, ka nemaz nesagādāja saldēdienu viesiem ar alerģijām. Galds bija pilns ar dažādiem gardumiem un kafiju, bet draugiem, kuriem ir celiakija, atlika vien noskatīties, kā pārējie ēd gardo kāzu kūku un cepumiņus. Dīvaini un nepieklājīgi, ņemot vērā to, ka jaunais pāris no katra uzaicinātā viesa gaida dāsnu un pārdomātu dāvanu, vai ne? Tieši tas pats attiecas uz sēdvietām - padomā un parēķini, lai visiem viesiem sanāktu sēdēt svinību zālē, nevis jāmeklē sēdvieta viesu nama virtuvē.
4. Tev ir jāpieņem lēmumi par kāzu rīkošanu pašai nevis citiem!
Puķu sarūpēšana bija viens jestrs un šausminošs pasākums vienkopus. Es biju vienojusies ar līgavu, ka mana brāļasieva, floriste, par lētākām naudiņām sagatavos viņai puķu dekorācijas. Ja būtu zinājusi, ka līgava ir tik nezinoša par absolūti visu, nemaz nebūtu viņai piedāvājusi manas brāļasievas pakalpojumus jau pašā sākumā. Kāzas tuvojas, pasūtījumu termiņi deg, un vienīgais, ko līgava bija spējīga atbildēt uz jebkuru manu jautājumu, bija: „nezinu”. „Kādas krāsas puķes gribi?” „Nezinu, man vienalga, kaut ko smuku”. „Cik esi gatava par puķēm samaksāt?” „Nezinu, man nav ne jausmas, cik vispār puķes maksā, bet gribētu pēc iespējas lētāk”. Debestiņ, kā gribējās viņu reizēm sakratīt, lai kaut kādu jēdzīgu atbildi no viņas izdabūtu!
5. Kāzas nav attaisnojums, lai kliegtu uz apkārtējiem!
Jā, saprotu, stress un viss pārējais īpašajā kāzu dienā, bet tas nedod tiesības tev kliegt uz saviem tuvajiem. Cik daudz reižu netiku apsaukta ar vienkāršu „APKLUSTI!”, kad vien līgavai kaut kas nepatika. Kad stresa situācijā, kur līgava vienkārši panikā sāka kliegt, mēģināju viņu nomierināt, jo viesi jau skatījās un vīpsnāja par „trako līgavu”, tika arī uzkliegts man „NEKUŠINI MANI!”. Jā, pēc baznīcas un šī incindenta mīļi apskāvāmies un novēlēju viņai mūžīgu saticību un mīlestību, bet sirdī vienalga rūgtums bija un ir vēl joprojām.
Taisnības labad jāatzīst, ka ieguvu kaut ko arī no šīs pieredzes. Vismaz esmu ieguvusi skaidrāku bildi par to, ko es darīšu un nedarīšu, kad pati precēšos. Vedēji būtībā ir kā lētais darbaspēks, jo viņi dara tik daudz jaunā pāra kāzu rīkošanai - būtībā viņi ir kā kāzu plānotāji, un citās valstīs kāzu plānotāji par savu darbu saņem algu, un ne to mazāko. Savās kāzās es gribēšu, lai mani vistuvākie draugi izklaidējas ar mani kopā, nevis cīnās ar viesmīļiem par to, kad jāsāk pasniegt ēdieni vai meklē tualetes papīra ruļļus, kas izbeigušies. Es gribu, lai mani draugi ar prieku gaida manu kāzu dienu un vakarā iet gulēt apmierināti par izdevušos pasākumu, nevis pārguruši iekrīt gultā un atviegloti nopūšas, ka „nu šis murgs ir beidzot galā”. Ir viena lieta, ko jaunajam pārim, it sevišķi līgavām, ir grūti pieņemt - kāzu diena ir patiešām īpaša tikai jaunajam pārim, pārējiem, lai cik tuvi un mīļi draugi/radinieki nebūtu, tā ir tikai ballīte.
Arī vecmeitu ballīti, kad mans laiks pienāks, palīdzēšu organizēt un pati arī finansiāli piedalīšos. Jo maniem draugiem nav jāapmaksā mans „dzerstiņš” bārā, un negribu, lai manas draudzenes streso par šo dienu, jo, redz’ „jāuztaisa līgavai kas īpašs”. Man šī diena ir iespēja pavadīt laiku ar savām foršajām draudzenēm un māsām, nevis gaidīt nez kādu maģisko dienu, kur man pašai nav ne mazākās pūles jāiegulda.
Nekad nevarēju saprast, kā labākās draudzenes var sastrīdēties kāzu dēļ. Likās, ka nu mana draudzene un es būsim tas ideālais paraugs visiem. Skumīgi jāatzīst, ka pēc kāzām ar jauno sievu neesmu pat sazvanījusies, un nemaz negribas - kādu laiku gribas vienkārši atvilkt elpu no viņas klātbūtnes.
Iesūtījusi: portāla mammamuntetiem.lv reģistrētā lietotāja ar segvārdu Vika Pika / Foto: Shutterstock
