Zigmars Liepiņš audzē tomātus un jūtas tīri apmierināts ar dzīvi

– Nu, dabīgi! Vispirms – tā nav popdziesma, un tu neceri, ka to ļoti daudz spēlēs. Tu patērē ļoti daudz laika, kamēr to uzraksti, bet to nospēlēs vienreiz, varbūt divreiz... Tu riskē ar laiku, ar darbu. Un tie nav vienīgie riski. Risks ir arī to mūziku ielikt Doma baznīcā, kur ir ļoti sarežģīta akustika. Vajadzīgi ļoti augstas klases izpildītāji, labākie, ko Latvijā var dabūt. Taču – ja tu neriskē, nu, tad nav jēgas tavai dzīvei.

– Rakstījāt, ka ap oratorijas tapšanu ir daudz mistikas.

– Neesmu pārāk liels ezoteriķis, bet tas, ka ar šo oratoriju ir bijušas visādas sakritības un dīvainības, ir nenoliedzami. Mistiski ir tas, kā šī tēma pie manis atnāca, – caur internetu. Izlasīju, ka pēc zemestrīces Japānā, glābēji, nonākot pie kādas jaunas sievietes mājas drupām, viņas pussadragāto ķermeni atraduši caur plaisām mājas sienā. Sievietes poza bijusi ļoti dīvaina – viņa tupējusi uz ceļiem, kā lūdzot, kaut ko apķērusi ar rokām. Bija skaidrs, ka sieviete ir mirusi. Glābšanas komandas vadītājs kopā ar komandu devies tālāk, lai izpētītu nākamo sabrukušo ēku. Bet nezināms spēks saucis viņu atpakaļ. Notupies uz ceļiem, viņš pa šauru spraugu drupās iebāzis galvu, lai vēlreiz izpētītu vietu zem sievietes ķermeņa. Un ieraudzījis aizmigušu bērnu. Zem mirušās, ietīts krāsainā segā, gulējis dažus mēnešus vecs zēns. Bijis acīm redzams, ka sieviete ziedojusi sevi, lai glābtu dēlu. Kad glābēji atrakuši drupas un izvilkuši zīdaini, zēns turpinājis mierīgi gulēt. Paverot bērna sedziņu, viņi ieraudzījuši mobilo telefonu. Uz ekrāna bijusi īsziņa: “Ja tu izdzīvosi, atceries – es tevi mīlu.”

To izlasot, bija tā, it kā kāds pa pieri iesistu: jāraksta oratorija. Tā arī ir mistika, jo oratorijas man saistās ar Bahu, Hendeli, klasikas meistariem, man nebija pat prātā ienācis, ka es varētu jelkad dzīvē rakstīt oratoriju. Oratorija tapa ļoti viegli. Mēs ar Mirdzu aizbraucām trīs mēnešus ilgā ceļojumā. Man bija līdzi viss, kas vajadzīgs, lai rakstītu mūziku. Neko daudz man nevajag – vienu klaviatūru un laptopu ar nošu rakstīšanas programmu. Protams, skaņdarbs vēl tagad tiek labots, taisīts un pārtaisīts, tas turpināsies vēl ilgu laiku. Darbs ir ļoti apjomīgs – tas uzrakstīts orķestrim, korim, diviem solistiem, Doma ērģelēm. Partitūrā ir kādas 1000 lappuses.

Vēl viss nav beidzies, bet šķiet, ka labie uzvarēs. Ļoti iespējams, ka divi pasaules klases latviešu operdziedātāji piekritīs piedalīties, un, ja ir divi šādi solisti, tad darbs JAU ir noticis.

– Kāda ir sajūta, kad dzirdat savas dziesmas dziedam Dziesmu svētkos? Jūs jau gan droši vien esat pieradis...

– Pie tā nevar pierast. Neviens komponists nekad mūžā nepieradīs pie tā, ka viņa skaņdarbu dzied 16 tūkstoši dziedātāju. Tā ir vesela armija, kas dzied tavu gabalu, tas ir satriecoši. Es gan sevi neuzskatu par koru komponistu, neesmu īpaši specializējies kora mūzikā. Bet, kad nu tas notiek un tavu dziesmu dzied, tas ir vilinoši un aizraujoši, sevišķi, ja tā dziesma dziedātājiem neriebjas. Visādi jau gadās. Komponista uzdevums ir mēģināt rakstīt mūziku, kas vajadzīga arī citiem. Visu izšķir tas, vai tavu mūziku kāds brīvprātīgi grib dziedāt.

– Man kā profesionālim ir nelaime visu vērtēt pēc profesionāliem kritērijiem, bet Dziesmu svētki jāvērtē pēc sajūtām, nevis pēc kaut kādiem kritērijiem. Citādi pazaudēsim to, kāpēc cilvēki vispār dzied. Tas nav dziesmu konkurss, tas nav koru konkurss, tas vispār nav konkurss. Tomēr es nevaru aiziet pats no sevis un, ja man sešas stundas jāsēž koncertā, noteikti sāku vērtēt. Tā nav laba pieeja Dziesmu svētkiem, tāpēc distancējos, līdz ar to skudriņas parasti nesanāk – tikko sākšu klausīties, atradīšu kļūdas, kas, protams, ir dabiski. Es vispār ļoti maz klausos mūziku – tikai nepieciešamības gadījumā un tikai to, kas man profesionāli vajadzīga. Esmu konstatējis: ja man kaut kas ļoti patīk, 80 procentiem publikas tas arī patīk. Bet tas nekādi nenozīmē, ka man patiks tas, kas patīk 80 procentiem publikas. Ne viss, kas aizskar daudzus, aizskar mani.

– Kuros dzīves brīžos skrien tirpas?

– Saku uzreiz: esmu raudātājs, asarainais tips. Ķinīšos, teātros – ja trāpa tajā, kas mani aizkustina. Esmu sentimentāls, un ar gadiem tas pastiprinās. Dzīvē varbūt tāds neizskatos, bet piederu pie tiem, kas knapi valda emocijas, faktiski nevaru tās novaldīt. Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kam neveicas, kam ir veselības problēmas un nelaimes, tas aizskar. Un, ja vēl pašam liekas, ka dzīvē viss ir okei, ar laiku nāk atklāsme, ka īsti godīgi tā pasaule tomēr nav iekārtota un liela prieka no tās dzīvošanas nav. Reizēm sāku piekrist uzskatam, ka mūsu dzīve ir sods starp divām citām dzīvēm.

– Jūsu mīļākie komponisti ir Rahmaņinovs, Verdi, Pučīni. Tās ir kaislības mūzikā.

– Jā, kaislības ir pareizais vārds. Man patīk stāsts ar kaislībām, kaut tumšām, bet kaislībām. Un, kad tu spēj to ielikt mūzikā, tie ir tavi vinnesti. Tu vinnē tad, kad cilvēks to izlaiž caur sevi.

– Sešdesmit gados cilvēks no šādām tādām baudām sāk lēnām atteikties: ierobežoju alkohola daudzumu, smēķēt vispār esmu pārtraucis. Virtuve, protams, arī ir bauda. Izklausās vienkārši un mietpilsoniski, bet mana lielākā bauda ir redzēt veselu savu ģimeni – kad redzu, ka mani bērni ir pie veselības, ka valda saticība, ka viņi dzīvo labu dzīvi... Mūsu meitai nesen piedzima meita, kas, paldies Dievam, ir veselīgs un foršs bērniņš. Man jau ir viens mazbērns no pirmās laulības, tagad mums abiem ir arī mazmeitiņa Emīlija. Bauda ir vērot, kā mans dēls attīstās kā diriģents. Par to visu man ir prieks. Miesiskās baudas – tās ir foršas, bet tas vairs nav galvenais.

Es, piemēram, pats audzēju gurķus un tomātus. Nu, par audzēšanu gluži nevarētu runāt, bet kaut kas zemē ir iebakstīts. Baigā bauda ir noplūkt gurķi no savas dobes, ar cēlu žestu nolikt ģimenei uz galda, un teikt: “Tagad pagaršojiet, kā garšo pareizs, garšīgs gurķis!” Tomāti arī jau sāk veidoties. Protams, tā ņemšanās izmaksā tikpat, cik maksātu visu vasaru ēst gurķus un tomātus no dārgākajiem veikaliem, bet bauda ir procesā! Aptuveni tā: izaudzēt savu gurķi ir tāpat kā uzrakstīt simfoniju.

– Pie jums bieži notiek ģimeniski pasākumi? Nesteidzīgas brokastis dārzā, jūs galda galā kā patriarhs...

– Diezgan precīzi, tikai es nesēžu galā, mums ir apaļš galds. Bet garās un vēlās ģimenes brokastis ir svarīgākais pasākums. Tas nav tā, ka apēd divas sviestmaizes un pa durvīm ārā. Gandrīz kauns, nevar jau latviešu tautai stāstīt, ka bieži vien mums tās brokastis notiek ap divpadsmitiem pusvieniem dienā, kad citi jau ēd pusdienas. Mums iet ilgi, kamēr visi sanāk, tad sataisa biezpienu, oliņu, liek galdā kādu kūpinātu zivtiņu un tādā garā.

– Esam mēģinājuši visu darīt tā, lai mums nebūtu ievainojamības ne no vienas puses. Un acīmredzot esam pietiekami trenēti un ilgi bijuši uz skatuves, lai saprastu, ka privātā dzīve ir jāsargā. Tā ir viena puse. Otra puse ir tā, ka nav jau ko daudz slēpt, esam dzīvojuši saticīgi. Varam aizbraukt trīs mēnešus ilgā ceļojumā, un man nevajag, lai tur būtu vēl četri cilvēki. Mēs braucam divatā. Mums tikpat kā nav strīdu, jo viens otram piekrītam, tā mums tā dzīvīte iet. Kādam var izklausīties garlaicīgi. Kruīza ceļojumā sāniņu pie sāniņa nodzīvojām vienā kajītē 56 dienas. Man prasa: ko tur var sadarīt? Bet, ak, Dievs, cik tas bija labi! Es rakstīju savu oratoriju, Mirdza gāja savās sieviešu manikīra pedikīra darīšanās, ik pa laikam nokāpām krastā, tad atpakaļ uz kuģa... Ja apstākļi un veselība ļautu, nedomādams piekristu darīt to atkal! Bet jābūt kaut kam, ar ko nodarboties. Ja tāpat vien sēdēsi un skatīsies uz horizontu, protams, vari sajukt prātā.

Slava starp Roju un Kolku

– Nemaz. Par radio savu viedokli esmu pateicis – ka mediju apvienošanu uzskatu par absurdu un ka tā ir valsts naudas izšķērdēšana. Mans viedoklis ir tik atšķirīgs, ka mani kā ekspertu ar 15 gadu stāžu neuzaicināja ne uz kādām apspriešanām. Dievs ar viņiem. Es par šiem jautājumiem varu uzvilkties – tas, protams, arī ir skaidrs. Galu galā radio un mediju vide bija viena no manām blakus dzīvēm ilgus gadus. Tas ir beidzies, taču es to vidi zinu un, ja esmu no rīta izkāpis no gultas ar kreiso kāju, varu pateikt arī kaut ko tādu, kas akurāt visiem nav pieņemams. Esmu brīvs cilvēks un, ko domāju, to saku, tā viņš ir. Bet atgriezties mediju vidē es vairs negribētu nekad.

– Jums ir bijis viss – slava, vara, nauda. Esat ticis galā ar šiem pārbaudījumiem?

– Varas man nav bijis – nekad arī neesmu pēc tās rāvies.

– Radio ir bizness. Kādu brīdi gan mēģinājām realizēties kā ceturtā vara, bet tad sapratu, ka Latvijas apstākļos tas nestrādā. Visi noklausās, nospļaujas un laiž tik uz priekšu. Ja medijiem būtu kaut kāda teikšana, tad jau nez cik demisijām būtu bijis jābūt! Un tik nelielā vidē tev katrs otrais ir pazīstams... Nu, kā tu šodien kādu lamāsi, ja rīt viņš nāk pie tevis ar reklāmas kontraktu! Tas pats Parex – mēs jau sākām nojaust, kā tur ir, bet Parex bija viens no lielākajiem reklāmdevējiem. Ko darīt – laist ziņās, ka Parex ir tāds un šitāds, un pēc tam laist reklāmu, ka Parex ir baigi labais? Ar šādu problēmu saskaras daudzi mediji.

– Bet vara pār darbiniekiem vadītājam tomēr ir?

– Kāda tur vara! Mani darbinieki to bija iesaukuši par maigo diktatūru.

– Jā, es pieņēmu lēmumus, bet klausījos, ko saka cilvēki. Es arī tagad ieklausos. Bet vara varas dēļ vai vara, lai ietekmētu procesus, mani nekad nav interesējusi. Nevienu arī neesmu aizskāris. Viens no maniem principiem, ko cenšos ievērot, ir – nemelot. Bet pilnīgi bez meliem jau neviens nevar iztikt. Ir baltie meli, ir brīži, kad tu vienkārši nevari teikt patiesību, jo tas cilvēku ļoti aizskars. Piemēram, esmu aizgājis uz teātra izrādi, ko taisījis kāds man pazīstams cilvēks, un jūtu – nav labi, būs baigās ziepes. Es viņu pēc izrādes noteikti satikšu, un viņš prasīs, kā bija. Un man būs jāsaka – tā nekas, jāmelo sev un viņam. Lai no tādām situācijām izvairītos, es vienkārši laižos. Ja nevaru aizmukt, ir jāmelo. Tādos brīžos pats sevi īsti nevaru ciest, bet neko darīt.

– Ko jums nozīmē nauda?

– Ar naudu ir vienkārši: zārkam kabatu nav. Kas ir nauda? Instruments tavas brīvības paplašināšanai, ne vairāk, ne mazāk. Pati par sevi nauda nevar radīt neko citu kā problēmas. Man nav nekādu īpašu prasību pret dzīvi, varbūt izklausās muļķīgi vai liekulīgi, bet tā tiešām ir. Man ir laba tā desa, ko pārdod veikalā, labs tas benzīns, ko lej katrā benzīntankā, un mājās mēs ēdam to pašu maizi, ko citi cilvēki. Man varbūt ir vairāk iespēju apskatīt pasauli. Tas ir vienīgais, kur redzu jēgu naudai.

– Tā ir tāda jocīga lieta. Starp Roju un Kolku tevi pazīst, bet, ja tu aizbrauc nemaz ne tik tālu uz Turciju, tevi neviens nepazīst. Vai tad tā ir slava? Tas arī ir ceļojumu pluss – neviens tevi nepazīst, neskatās, ko tu dari, kas tev mugurā, kur tu staigā. Bet tas, ka mani pazīst tepat... Es tik sen esmu uz skatuves, ka esmu pieradis. Ieeju Matīsa tirgū, un visas mūsu pārdevējas jau zina, ko ņemsim, kas garšo, tas man patīk.

Ja paskaita, esmu uz skatuves kopš aizvēsturiskiem laikiem – kopš kāda 1969. gada, bet mani pazīst kopš kāda 1976. – kopš Zvaigznītes laikiem. Tāds mums tas darbs.

– Nesen televīzijā rādīja filmu Vajadzīga soliste. Kā ir skatīties uz sevi jaunībā?

– Kāds es tur esmu – tas ir ļoti smieklīgi! Jo laiks iet uz priekšu, jo veco laiku filmas kļūst interesantāk skatīties. Ar šo konkrēto filmu biju ļoti neapmierināts, lēcu pa gaisu, kā man nepatika ākstīšanās ar ģitāru spēlēšanām un citām padarīšanām. Tagad skatos un smejos, tomēr ar sevi arhīvos neaizraujos. Ja mani jaunieši vai viņu draugi grib zināt, protams, varu šo to parādīt, pakomentēt, jo visus tos cilvēkus pazīstu. Bet vispār vairāk skatos uz priekšu, nevis atpakaļ.

– Jūsu dzīvi tagad varētu raksturot kā pilnīgu brīvību?

– Tas tāds riskants jēdziens. Tādas pilnīgas brīvības jau nemaz nav – vienmēr kaut kas ietekmē tavu radošo procesu, sadzīvi, tev ir personiskie kompleksi, domas. Es nezinu, ko nozīmē pilnīga brīvība. Bet ir ļoti maz lietu, no kurām esmu atkarīgs, tas gan ir fakts.

– Es izvairos no šā vārda lietošanas. Mēģinu teikt, ka esmu tīri apmierināts ar dzīvi. Ar laimi ir tā, ka šodien tā tev ir un rīt tu vairs nezini, kas ir tava laime. Tādas karmiskas lietas. Tas, kā mums ar Mirdzu ir, ir labi. Man visa kā pietiek, reizēm pat varu padalīties.

– Katram ir brīži, kad nāk prātā visādas domas. Par ko jūs domājat, vakarā izejot uz savas lauku mājas lievenīša?

– Man paveicies, ka māja ir ļoti skaitā vietā pie jūras. Ja neko īpašu negribu domāt, tad vienkārši skatos, kā mainās jūra, kas ik pa 20 minūtēm ir citā krāsā. Ja tomēr domāju un ja pieņemam, ka ģimenē viss kārtībā, tad brīdī, kad nerakstu, domāju par to, ko vajadzētu rakstīt. Par to domāju ļoti daudz, ļoti mokoši meklēju tēmas. Oratorija radās, laimīgā kārtā atrodot sižetu. 21. gadsimta otrajā gadu desmitā ir grūti atrast jaunu sižetu, kas aizskartu cilvēkus un neizklausītos muļķīgi. Modernā mūzika ir dīvaina ar to, ka daudziem var krist uz nerviem. Tāpēc ļoti jādomā, par ko mūzikā runāt, kā runāt, lai tevi saprot.

– Es, protams, gaidu vēl mazbērnus, gaidu, ka mēs ar Mirdzu vēl nodzīvosim kādus gadus kopā tāpat, kā esam dzīvojuši līdz šim. Bet lielās līnijās – skaistu tēmu, kas kādu rītu pie manis spoži atnāks, lai es varētu ar to nodarboties.

– Mūzu gaidāt?

– Nē, tai mūzu padarīšanai diez ko neticu, domāju, ka jautājums ir par metodisku strādāšanu. Bet, sākot strādāt pie oratorijas, trīs dienas gaidīju gan... Ne jau mūzu, bet pirmo noti. Sēdēju trīs dienas, zināju, ko gribu, bet nevarēju uzrakstīt pirmo noti. Grūti bija. Joprojām man nav skaidrības par to, kā rodas pirmā nots. Es nesaprotu, kā romānisti uzliek pirmo vārdu uz papīra, es labprāt to uzzinātu. Tālāk man viss ir skaidrs, bet par to pirmo vārdu un pirmo noti gan ne. Kad tā atnāk, tu sāc, un tevi vienkārši ved uz priekšu.

Gadiem ejot, iekšējā skala mainās. Agrāk varēja laist tā vieglāk – ak, izdevās, neizdevās, nekas traks. Tagad iekšējie kritēriji mainījušies, tu kļūsti pret sevi arvien prasīgāks un kritiskāks. Visriebīgākais brīdis ir apmēram darba pusē... Nē, vissliktāk ir uzreiz pēc tam, kad tu pabeidz rakstīt. Ir tas īsais katarses brīdis, un pēc tam – bladāc! Līkne iet uz leju, un tu domā: diezin vai tas vispār kādam ir vajadzīgs? Un mokies. Un tad tas darbs aiziet. Un tad jau par to vairs nelem ne tu, ne kāds cits. Tad tauta lemj. Cilvēki.

– Viņš nevis ņem, bet prasa – strādāt. Tu nevari sēdēt un kūkot, jāstrādā – nav variantu. Zinu, ka tikmēr, kamēr man rokas kustēsies un smadzenes būs skaidras, man būs jāraksta.

Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Rojs Maizītis