Viņa nepareģo nākotni. Dziedniece Rota atbrīvo ceļu mīlestības enerģijai

Lai sastaptu dziednieci Rotu Bērzkalni, dodamies uz Tukumu. Ceļš kā čūska izlokās cauri gādīgu roku apčubinātiem privātmāju puduriem. Izšķērdīgi, sulīgi vasaras ziedi piepilda gaisu ar saldenu medus aromātu. Nelielais namiņš pieticīgi ietupies profesionāli iekoptu košumkrūmu ielokā. Dīķī aiz mājas vējš saveļ sidraba vilnīšus, iekurkstas vardes. Ek, dzīve kā Dieva azotē!

Rota smaidot nāk pretim un uzreiz iesāk: “Es tūlīt par jums šo to zināšu. Mans suns ir šamanis, viņš parādīs.” No šķūnīša stūra izlien liels, plušķains zvērs, groza dibenu un luncinās kā kucēns. Nodomāju, ka šamanis ar vareno vārdu Šarans ir smieklīgs, lai gan ko mēs daudz zinām...

Bildes, dziesmas, gaišredzība

Rota aicina iekšā, bet man nekur negribas iet, kamēr neesmu apskatījusi burvīgo dārzu, ko iekopusi saimnieces meita – dārzniece. “Viņa audzē, es gleznoju,” iesmejas Rota. Laiski ap māju izgāzušās, ziedlapu brunčus izpletušas baltas, koķeti rozā un asinssarkanas peonijas, zālienā iebēgušas oranžas, kā zīdpapīrs trauslas magones, prātu apskurbina vīteņsausserdis Saldā mīla. Uz molberta stāv nepabeigta glezna ar peoniju pušķi.

“Gleznošana man nāk līdzi no bērnu dienām, krāsas bundžās nekad nav sakaltušas. Gleznojot es atrodos ārpus laika un telpas, pilnīgi citā pasaulē. Tas man ir intensīvs apmaiņas process – vienlaikus relaksējos, ieliekot bildē uzkrājušos enerģiju, un saņemu pretim dabas spēku. Kad manā gleznā ir ienākuši ziedi, koki, upe, es dabai vienmēr pasaku paldies,” stāsta Rota.

Ilgu laiku viņas maizes darbs bija saistīts ar medicīniskā inventāra pārbaudi Tukuma poliklīnikā. Rota reģistrēja donorus, pārbaudīja svarus, skaitīja un mērīja skalpeļus. Taču visu mūžu Rotu pavada trīs nodarbes – gleznošana, dziedāšana un interese par dziedināšanu. Trīspadsmit gadus viņa dziedājusi folkloras kopā Slampes pūrs, bet tagad kopā ar vīru Tukuma kultūras nama jauktajā korī piedalās Dziesmu svētkos.

“Eh, man jau sešdesmit pieci gadi, bet vecumu nejūtu. Tomēr laiks rit tā, kā dzīvē paredzēts,” viņa nosaka, apsēžoties pie liela galda un virpinot pirkstos mazu svārstiņu – palīgu dziedniecībā. “Strādājot poliklīnikā, klausījos visas ārstiem paredzētās lekcijas un mudināju meitu pievērsties medicīnai. Viņa izmācījās par medicīnas māsu, sāka strādāt kardioloģijas nodaļā, bet nespēja aizvest bērnu uz operāciju zāli, raudāja divas dienas. Tāds emocionāls cilvēks nevar strādāt par mediķi, tāpēc viņa pievērsās savai otrai kaislībai – dārzam – un iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā.”

Tagad meita Evija ar vīru un diviem dēliem dzīvo blakus mājā ar debeszilu jumtu. Divas Rotas mazmeitas jau pieaugušas un aizgājušas savā dzīvē. “Es jau esmu o-oma,” palielās dziedniece. Otra meita esot izmācījusies par psiholoģi un dzīvojot Vācijā. “Man ir gaišredzība, viņām – zināšanas,” Rota ir pieticīga.

Maģiskais paldies

Gadījums, kas Rotai ļāva skaidri apzināties savas neparastās spējas, notika pirms gadiem divdesmit. “Mazmeitai bija septiņi gadi, roka sapampusi kā bluķis, ātrie teica – stafilokoku infekcija. Piemiedzu acis un ar skatienu pieplaku bērna rokai. Manas acis strauji mirkšķināja, un es sapratu, ka no rokas kaut kas virzās ārā. Pēc dažām stundām roka kļuva tieva, es biju izārstējusi mazmeitu. Izdzinu laukā lielo enerģiju. Kas tur ko brīnīties!? Padomājiet, man ir vairāk nekā trīs tūkstoši gleznu, tas taču ir redzes spēks!”

Rota neslēpj, ka reizēm klientēm jāsniedz psiholoģisks atbalsts: “Es daudz kam esmu gājusi cauri, daudz ko pārcietusi un ar visu tikusi galā, tāpēc redzu problēmu būtību, sakni un zinu, kā ar labiem vārdiem uzmundrināt cilvēku.” Tiesa, dzīve Rotu nav lutinājusi. 1986. gadā Rotas vīrs atgriezās no Černobiļas, kur bija piedalījies atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā. Tad beidzās arī abu kopdzīve, jo vīrs strikti pateicis: “Man dzīvot atlikuši seši gadi, nedomā, ka es sēdēšu mājās.” Tā nu Rotai nekas cits neatlika, kā paņemt meitas un aiziet.

Dziedniece lepojas, ka iztikusi bez mantojuma un īpašiem sakariem – pati nokārtojusi savu dzīvi. “Mana biostrāva ir nopelnīta, ejot cauri dzīves grūtībām un nepārtraukti gleznojot. Dabai esmu bezgala pateicīga par skaistumu, ko tā man tik dāsni dod. Mīlestības enerģija ir aizejoša caur acīm, domām un vārdiem, bet jauna mīlestība nāk, pateicoties Dievam. Kad tiekam sveikā cauri kādā negadījumā, mēs sakām: “Paldies Dievam!” Mēs to darām nedomājot, automātiski, jo šāda programma mūsos ir ielikta un caur to saņemam jaunu mīlestības devu.”

Litrs ogu tukšā dūšā

Ja cilvēks ir nomākts, redzu, ka sirds čakra ir aizvērta un enerģija no augšas neieplūst cilvēkā. Es atveru čakru, lai cilvēks var saņemt spēku no Dieva un dabas. Nesen kāda kliente man teica: “Es varēju nebraukt pie jums, man kļuva labi jau pēc sarunas pa telefonu.” Es nezinu, ko mana balss viņai nozīmēja, galvenais, ka spēju palīdzēt. Daudzi tikai piezvana, parunājās, un viss. Tad reizēm ir sajūta, ka mani nenovērtē, jo pēc sarunas sevi esmu iztērējusi, man ir grūti gleznot.”

Dziedniece atzīst, ka dažas problēmas nespēj atrisināt, piemēram, pagarināt mūžu – cik katram nomērīts, tik jādzīvo. Bet gadās arī brīnumaini. Rota stāsta: “Reiz man izdevās cilvēkam no smadzenēm izņemt rozi, ko pat ārsti neredzēja. Četrdesmit piecus gadus vecs vīrietis bija pieslēgts pie aparātiem, nevienu nepazina. Vakarā pie manis atbrauca viņa sieva un sacīja: “Viss, rīt viņam atslēgs sistēmas, bet diagnozes nav, pasakiet vismaz, kas viņam kaiš.” Vīrietis gulēja kādā Rīgas slimnīcā, bet es biju te – Tukumā. Redzēju, ka viņam galvā ir roze, un izņēmu to. Pēc trim dienām viņš jau pazina tuviniekus, pēc kāda laika viņu izlaida no slimnīcas. Viņš pie manis atbrauca ar milzīgām rozēm un jautāja, vai viņam bija jāmirst. Teicu: nē, tavs laiks vēl nebija pienācis.”

Dziedniece uzskata, ka roze veidojas no liekas, nepareizas enerģijas. Viņa skaidro, ka elpojot katrs cilvēks sevī veido aizsardzības sistēmu. Sportistiem un dziedātājiem elpošana ir vispareizākā. Ja sēžam pie datora, uztraucamies, gaisa cirkulācija ir nepareiza, un sākas problēmas. Ja cilvēks mīl sevi un neatlaidīgi strādā pie savām problēmām, viņš var izkļūt no bezizejas situācijas. Rotai atkal prātā ir kāds gadījums: “Bērni pie manis atveda tēvu, kam bija vēzis. Ārsti bezspēcībā plāta rokas, dzīvot atlicis mēnesis. Es rājos, teicu, ka sevi ir jāmīl, un liku ēst sarkanās jāņogas, kuras kā slota no kuņģa izslauka ārā lieko skābi, kas veidojas, kad cilvēks ir stresā. Tas ir apburtais loks: jo nervozāks cilvēks, jo skābes vairāk, jo vairāk skābes, jo vieglāk cilvēku aizkaitināt.”

Dziedniece ir pārliecināta, ka ar jāņogām var ārstēt gastrītu, čūlu, iekaisumus, locītavu slimības. Recepte pavisam vienkārša: divdesmit četras stundas neko nedrīkst ēst, atļauts dzert tikai tīru ūdeni. Pēc tam tukšā dūšā jāapēd litrs sarkano jāņogu. Pēc divām stundām var atgriezties ierastā ēšanas ritmā. “Pēc šīs kūres būsiet nevainojamā formā, jo zarnas būs iztīrījušās no konservantiem, sārņiem. Jūs būsiet mierīgā, lieliskā noskaņojumā. Situācijās, kas iepriekš spēja izvest no pacietības, jūs tagad atmetīsiet ar roku un teiksiet: “Nu un tad?” Liekā skābe, kas rada nervozitāti, būs pazudusi. Kad zarnas ir tīras un asins sastāvs uzlabojies, atgūstat sirdsmieru un mundrumu. Tas vīrietis, kam bija vēzis, sāka atveseļoties,” stāsta dziedniece.

Izdzeniet indes!

Rota spriež, ka daudzas kaites rodas no tā, ka mūsu ķermenis ir piesārņots ar ķīmiju, līdz ar to organisms pienācīgi nedarbojas, neuzsūcas vitamīni, dzelzs, kalcijs un citi derīgi elementi. Te talkā nāk parastā melnā ogle, kas par dažiem santīmiem nopērkama aptiekās. Rotas ogļu brīnumrecepte ir tikpat vienkārša kā jāņogu tīrīšanas diena: divas reizes dienā jāiedzer pa astoņām aktīvās ogles ripiņām divas stundas pirms vai pēc ēšanas. Jāatceras, ka ogli nevajag lietot kopā ar ēdienu. Tā jāturpina vienu nedēļu.

“Kāds jauns puisis – olimpietis – man stāstīja, ka pirms starta viņam sākušās sāpes pakrūtē. Ārsts ieteicis apēst simt tablešu ogles. Es brīnījos, bet puisis attrauca, ka sāpes pazudušas un arī aizcietējumu neesot bijis.” Tas ir kārtējais piemērs no Rotas ikdienas. Viņa rāda burtnīcu, kurā uzskaitīts vairāk nekā sešdesmit ķīmisko vielu, ko no organisma izvelk ogle.

Diemžēl ogle no organisma iztīra arī derīgās vielas, tāpēc, kad ogles kūre beigusies, jādzer selēns un jods pa tabletei reizi dienā. Ogle ir unikāla! Ja iekodusi čūska un nekā cita pie rokas nav, var izmantot ogli. Koduma vieta nekavējoties jānomazgā ar ziepēm un ūdeni, jāņem pusglāze ogles uz astoņiem litriem ūdens, komprese jāmaina ik pēc 10–15 minūtēm, līdz pāriet sāpes. Ja cilvēks, iedzēris tabletes, grasoties šķirties no dzīves, viņam jādod ogles pulveris, kas indi velk ārā. Indīgu vielu neitralizēšanai ogli izmantoja jau senos laikos, kad vēl indēja karaļus. Tās ir elementāras lietas, kas neko nemaksā, bet atbrīvo no visādām kaitēm.

“Pie manis atnāca divi jaunieši, kam bija HIV vīruss. Es viņiem ieteicu attīrīt organismu ar jāņogām un lietot blīgznas mizu. Pēc trim mēnešiem viņi no prieka raudāja, jo bija noņemti no uzskaites. Kāda veca kundze man stāstīja, ka kara laikā vācieši blīgznas mizu pirkuši maisiem, pretim dodot cukuru, jo tā palīdzēja gan ievainotiem cilvēkiem, gan zirgiem. Cilvēkam, kam bija trofiskā čūla, ieteicu sterilizēt blīgznas mizu, sasist ar āmuru un uzlikt uz kājas. Senā recepte palīdzēja,” Rota uzteic vēl vienu senču ārstniecības līdzekli.

Tāda pati slavas dziesma piedienas arī selēnam: “Kāda sieviete nespēja panest savu mazuli, rokas burtiski neklausīja, tajās nebija spēka. Viņa padzēra selēnu un jodu, un muskuļu spēks atgriezās. Kāpēc meksikāņi un spāņi ir enerģiski, strauji? Tāpēc, ka viņu lietotajos produktos ir vairāk selēna. Turpretī mēs esam lēni, līgani, jo neuzņemam selēnu. Veterinārārste smējās: “Es jau sen zināju: ja sivēntiņam kājas iet greizi, jādod selēns.” Kad mans organisms ir attīrīts un uzņēmis visu nepieciešamo, tostarp selēnu, varu visu dienu strādāt kartupeļu laukā un vakarā gleznot – nekāda noguruma. Pagrabu tīrīt man ir tikpat viegli kā no rīta kafiju dzert.”

Jautāju dziedniecei, kāpēc viņas svārstiņam tik dīvaina forma. Viņa smejas: “Tāpēc, ka tā ir detaļa. Īstais, āderes meklējot, pazuda, bet šim neviens dziednieks nevar kaitēt, jo tam ir caurulītes forma – abi gali vaļā.”

Dievs mūs pazīst pēc kodiem

Viedajās zinībās Rotu ievadījis nu jau aizsaulē aizgājušais šamanis limbažnieks Andrejs Bite. “Viņa tēvs un vectēvs arī bija šamaņi. Kad Andrejs Bite atgriezās no Krievijas, viņš pēdējā brīdī atpirka un no saskaldīšanas izglāba milzu senču akmeņus, kas viņam deva spēku. Andrejs bija reti spēcīgs šamanis. Viņš strādāja ar gaišo sirds uguni, kas sadedzina visu melnumu, un arī es strādāju ar gaišo.”

Rota domīgi palūkojas pa logu un stāsta, ka redz radiāciju, kura kā metāliski pūdera graudiņi birst no debesīm un mirdz saulē. “Radiācijas migla paliek aurā, es aizvedu cilvēku uz vietu, kur ir ādere, un noņemu. Cilvēkam kļūst viegli, uzlabojas atmiņa, domāšanas un koncentrēšanās spējas.”

Rota neslēpj, ka viņai ir zvanījuši dziednieki un žēlojušies: “Kāpēc pie tevis nāk cilvēki, bet pie manis ne.” Es par to nekad nedomāju – kad man nav klientu, es gleznoju. Nekad nevienu santīmu neesmu cilvēkiem prasījusi, skaidrs, ka viens otrs kaut ko izdomā un noliek oliņas, marinētus gurķus atnes. Ja redzu, ka varu palīdzēt cilvēkam, man tas vienkārši ir jādara. Es strādāju ar mīlestības, nevis ego čakru “es gribu, man pieder”, kā to dara daži citi dziednieki.”

Rota uzskaita: “Aizvainojums rada žultsakmeņus, nespēja izrunāties – vairogdziedzera problēmas, dusmas bojā zobus, alkatība – mugurkaulu.” Tomēr man gribas zināt, kā viņa tiek pie informācijas par saviem klientiem. Dziedniece sāk stāstīt: “Putna lidojuma augstumā ir informatīvais režģis, kam varu pieslēgties un saņemt informāciju par pagātni un nākotni. Tajā ir viss – labie darbi un grēki, viss, ko cilvēki domā, uzskatot, ka to neviens nevar uzzināt. Tie, kam ir atļauja, spēj piekļūt informācijai, kas izpaužas kā kods. Arī Dievs mūs tur augšā, atpazīst pēc kodiem. Tomēr es nepareģoju nākotni. Bērnībā zināju kāršu nozīmi, bet kārtis iemetu ugunī, jo sapratu, ka tās ir ļaunā vēstītājas. Zīlniekiem informāciju priekšā pasaka ne savā nāvē mirušo gari. Tagadnes nav, jo katra nodzīvotā minūte pārvēršas pagātnē, bet nākotne mums nav jāzina. Es varu pieslēgties kosmosam un pajautāt, vai cilvēkam ir tīra sirdsapziņa, vai viņš mīl otru cilvēku. Ja atbilde ir: “Kāpēc man kāds jāmīl, lai mīl mani”, tad nu lai sieviete pati izdara secinājumus. Cilvēki baidās, tāpēc viņos ir noliegums, neticība dziedniekiem, kas nav nekas vairāk kā aizsardzība.”

Nepērciet zāles kā mēteļa pogas

Rota skaidro, ka avota ūdens iedarbojas uz šūnu struktūru, bet jāņem vērā, ka tas ir stiprs. “Kad cilvēks gūst satricinājumu kādā negadījumā, viņš pasauli pēkšņi ierauga spilgtāk, tiešāk, citādāk. Līdzīga iedarbība ir avota ūdenim, kas satricina šūnas, kad tās sakaras ar savādu enerģiju. Krāna ūdeni var attīrīt, uzliekot uz trauka krustiņu vai ieliekot tajā sudraba karoti.”

Rota stāsta, ka diennakts ritmā ir tā sauktā tumšā robeža, kad dziednieks nedrīkst strādāt, jo notiek pieslēgšanās kosmosam un enerģija ir nāvējoša. “Diennaktī ir tāds laiks, kad nevajag iesākt neko nopietnu – ne biznesa sarunas, ne ķirurģisku operāciju. Man ir viena glezna, ko sāku tumšajā laikā, to neviens nepērk – pienāk, papriecājas un aiziet.”

Ja cilvēki nepirktu kaudzēm medikamentu, bet izmantotu dabiskas, sen zināmas metodes, viņi būtu veselāki. Lūk, vilkābele iztīra holesterīnu, strutene paplašina asinsvadus, pazemina asinsspiedienu. “Gadu dzerot strutenes, cilvēks tika vaļā no vēža. Znots apēda jāņogas un atbrīvojās no astmas, kas bija viņu mocījusi desmit gadus. Strādājot poliklīnikā, ar visiem dakteriem biju uz tu un redzēju, ka viņi nepērk zāles kā mēteļa pogas un kaudzēm nerij, bet meklē dabas līdzekļus. Zāļu kalnus pērk tikai nabagi, kas neaizdomājas par citām iespējām un netic dziedniekiem. Ir taču jāsaprot, ka farmakoloģija ir milzīgs bizness,” vērtē Rota. Protams, viņa atzīst, ka ir arī tādas zāles, kas vajadzīgas, bet bez lielas daļas var iztikt.

“Darot labu šodien, mēs sev nopelnām laimīgu rītdienu. Ja dziednieks lietus laikā pabrauks garām uz ceļa stāvošai grūtniecei, mašīna plīsīs un dziednieks gauži raudās. Jā, man patīk spilgti piemēri,” iesmejas Rota un turpina: “Visu mūžu cilvēkam jādara labi darbi, un tā katru dienu pa druskai jāvirzās uz priekšu. Bez mērķa pa dzīvi nedrīkst iet, jo – kas ir vēzis? Šūna, kas iet uz nekurieni. Ja tev ir labi nodomi, saņemsi palīdzību no augšas. Mīlestībai ir blīva frekvence, ja to dāsni dodam, labais mūs apstaro no visām pusēm. Arī piedošanas enerģija ir stipra.”

Vēl uzkavējamies pie dziednieces ekspresīvajām gleznām, ko viņa citu pie citas kārto pie saimniecības namiņa sienas. Puķes un dabas skati sajaucas raibā, prieka pilnā dzīves mozaīkā. “Pasaule ir tāda, kādu to gribam redzēt,” nosaka Rota.

Šamanis Šarans, kas momentāni atkodējot cilvēku nolūkus, laiski izlaidies saulē, vēro mūs skumjas gudrības pilnām acīm. Ko gan mēs zinām, visādi var būt...

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris