Manu pusaudzi skolā apceļ un pazemo bijušās draudzenes

"Labdien. Vēršos pie Jums ar sarežģītu situāciju un vēlos lūgt Jums palīdzību un idejas tās risināšanā. Nesen uzzināju no bērna, ka viņu skolā apceļ, pazemo un visādi tamlīdzīgi neadekvāti un varmācīgi izturās, kas man ir ļoti sāpīgi un vēlos atrast pašu labāko ceļu, kā šo situāciju delikāti atrisināt tā, lai tas neietekmētu mana bērna attiecības skolā uz slikto pusi un vispār, lai būtu risinājums ar pēc iespējas mazākām sliktām blakus sekām. Mans bērns ir pirms pusaudža vecuma. Cik uzzināju no bērna, šīs meitenes kādreiz ir bijušās viņas draudzenes. Protams, pirmā doma bija vērsties skolā pie klases audzinātājas, lai ši situācija risinātos oficiāli, bet izdomāju, ka vispirms uzticēšos neatkarīga eksperta, Jūsu, viedoklim. Vai Jūs varētu, lūdzu, ieteikt kādus risinājumus un sniegt padomu? Būšu ļoti pateicīgs Jums! Ar cieņu, Sandijs".

"Labdien, tēti! Cik patīkami, ja par meitas dzīvi aktīvi interesējas tētis. Kad bērns piedzimst, viņš ilgu laiku dzīvo savas mammas enerģētiskajā laukā. Bet tad, kad pienāk pusaudža vecums, svarīgi ,lai audzināšanas procesā vairāk iekļautos tieši tētis. Tagad viņš pārņem šo stafeti vairāk. Tas nebūt nenozīmē, ka mamma paliek mazsvarīgāka un tomēr....

Tas, ka Jūsu meita dalījās ar savām skolas problēmām ir norādījums, ka Jums ir labs kontakts ar savu meitu. Tas ir pats svarīgākais, jo kur gan lai bērns rod drošības sajūtu, ja ne sava ģimenē un pie sava tēta, kuram var uzticēties un izrunāties. Meita pašreiz iet dzīves skolu, un tā mēdz būt arī nežēlīga. Īpaši bērni, savās attieksmēs ir nežēlīgi.

Vēstulītē ir maz informācijas, kā tas viss sākās, lai gan reizēm viss notiek, pat īsti nesaprotot kāpēc. Noteikti mēs paši šo situāciju kaut kādā mērā izraisām ar savām iekšējām sajūtām un sevis vērtējumu. Pavērojiet, vai Jūsu meitiņai ir labs pašvērtējums. Vai Jūs viņai sakāt labus vārdus un komplimentus, ja kaut kas labi izdevies. 

Lai viņa redz, kā Jūs viens par otru rūpējaties, kā mīlat viens otru. Cik atklāti varat būt savās ģimenes attiecībās. Kā varat izrunāties un viens otru atbalstīt. Arī bērnam tas ir jāredz. Protams, būs lietas, kuras ar bērnu nedalīsiet, un tomēr. Viss sākas un beidzas ar mūsu pašu piemēru.

Noteikti ieteiktu parunāties ar kādu speciālistu, kas labi pārzina šo vecumposmu un arī ar klases audzinātāju, bet ieteiktu, lai to neviens no klases biedriem neredz. Ja būs gudra klases audzinātāja un Jūs dosieties pēc viņas padoma bez pretenzijām, viss atrisināsies.

Sarunās ar meitu ieteiktu pavisam citu taktiku, kas ļautu viņai pašai rast risinājumu un izpratni, kāpēc tā ir noticis. Arī bērnam pašam ir jāiemācās iziet no situācijām, jo ne jau vienmēr viņai spēsiet piestāvēt klāt.

Sarunā par šo konkrēto tēmu, nevis mesties tajā visā iekšā ar savu vērtēšanu, šausmināšanos un padomiem, bet ļaut pašai meitenei izvērtēt, kas tajā visā ir tomēr labs, ko viņa no tā pati var mācīties, kā rīkoties. Kas tajā visā ir nepareizi, kā viņa pati varētu reaģēt citādi. Ko viņa sev pati varētu ieteikt citai reizei.

Kad savu vērtējumu izsakiet Jūs pats, noteikti sakāmo sakiet pagātnes formā un nevis par meitu pašu, bet par situāciju kā tādu. Tas ļaus viņai saglabāt pozitīvos resursus un nejusties mazvērtīgai.

Parādiet, ka arī šī situācija kaut ko māca, tātad, kas šajā atrodams labs un ko varētu mainīt. Kad pieslēgsieties pats, tad noteikti pasakiet ko pareizu meita ir darījusi, lai no tās izkļūtu, vai risinātu. Noteikti jāatrod tajā visā labais un vērtīgais. Kaut vai atbildes vietā prast klusēt, vai tieši otrādi pasakot ko šajā brīdī domā, vai par notikumu spēja izrunāties ar Jums.

Tad pajautājiet meitai, kā viņa domā, ko un kā darīs turpmāk, kādus ieteikumus pati sev varētu ieteikt. Tas mācis bērnu pašu izdarīt izvēles un savā ziņā uzņemties atbildību par notikušo.

Kad ieteiksiet Jūs savus ieteikumus, tad noteikti pozitīvā formā un parādiet tieši, kā Jūs pats dzīvē risinātu šādu, vai līdzīgu situāciju. Ieteikums celt bērna pašvērtējumu, protams, adekvātā līmenī. Mēs ar savu iekšējo "spoguli" piesaistām noteiktas situācijas un notikumus.

Par šo jautājumu parunājiet vēl ar kādu vecāku vai speciālistu, vai arī klases audzinātāju, kas, iespējams, zina daudz vairāk. Bet, protams, viss sākas ar mums pašiem. Lai jums labas sarunas un savstarpēja uzticēšanās arī turpmāk."

Mammamuntetiem.lv/ Foto: Edijs Pālens/ LETA