Goda valmierietis, katoļu prāvests Malnačs aicina sevī radīt gaidīšanas emocijas. VIDEO

Tuvojas gada nogale. Mirklis, kad varam pārskatīt gada laikā paveikto, pārdomāt savu rīcību un atcerēties par ģimeni un draugiem. 2013. gadā Valmierā tika īstenoti vai noslēdzās vairāki lieli projekti, un viens no tiem – Valmieras Romas katoļu baznīcas Stacijas ielā 20 celtniecība. Dievnama tapšanā nozīmīgu artavu ieguldīja draudzes prāvests Lauris Malnačs, kuram par svētīgo devumu ne tikai valmieriešu, bet arī apkārtējo novadu iedzīvotāju labā tika pasniegts Valmieras pilsētas augstākais apbalvojums „Goda valmierietis”.

Laikā, kad tuvojas pirmā Advente un Ziemassvētki, garīdznieks piekrita pastāstīt gan par savu ceļu uz ticību, gan par to, kā gada tumšākajā laikā saskatīt gaismu.

Laura izvēli kļūt par mācītāju varētu raksturot kā dabisku došanos pa sev ierādīto ceļu, jo jau kopš agras bērnības Laura dzīve bijusi saistīta ar ticību. Paldies jāsaka vecmāmiņai, kura, mazo puiku pieskatīdama, regulāri ņēma viņu līdzi uz dievkalpojumiem. „Citādāk, mājās palikdams, būtu dzīvojies ar sērkociņiem, atgrieztu ūdens krānu vaļā vai gāzes balonu,” nosmej Lauris.

Ilggadējam Valmieras prāvestam Voitiņam bija nepieciešama palīdzība, tādēļ pēc studijām bīskaps Lauri nozīmēja kalpošanai Valmierā. Nav zināms, uz cik ilgu laiku viņš būs Valmierā, taču nu jau Adventa pirmajā svētdienā apritēs pilni seši gadi, kuros pilsēta ir iepazīta un iemīlēta. Turklāt gados jaunā (33) prāvesta darbības laikā jau paveikts ievērojams darbs, kas negadās ikkatram mācītājam, – uzcelt jaunu, skaistu un plašu baznīcu. Par tās celtniecību Lauris gan pieticīgi nosaka, ka ne jau viņš baznīcu uzcēlis, tāpēc paldies esot jāsaka ikvienam būvniekam un ziedotājam, kas palīdzēja tapt dievnamam. Tomēr bez prāvesta apņēmības, dzīvesspara un ticības tas nebūtu noticis. Turklāt jāpiemin, ka šī ir vienīgā katoļu baznīca Valmierā un tās apkārtnē, un 2014. gada pavasarī, līdz ar dabas pamošanos gaidāma tās iesvētīšana.

Starp laicīgo un mūžīgo

Cilvēki bieži apmaldās, nospraužot nepareizus dzīves mērķus – kā Vinnijs Pūks starp trim priedēm. Lauris uzskata, ka Baznīca ir instruments, kas cilvēkam palīdz rast ceļu dzīvei, ja viņš jūtas noklīdis un apmaldījies. Prāvests atzīst, ka Dievs mums katram ir uzticējis šajā dzīvē kaut ko paveikt. Ja ir pareizais „kontakts”, tad ir arī enerģija un skaidrība, ko un kā. Svarīgi zināt gala mērķi, jo dzīvē ir ļoti daudz starpmērķu.

„Piemēram, nedrīkst uzskatīt izglītību, karjeru vai ģimeni par galveno dzīves mērķi, jo, kad tas tiks sasniegts, šķitīs, ka dzīvei zudusi jēga, nav vairs, uz ko tiekties. Tad bieži vien cilvēks apjūk,” stāsta Lauris.

Bieži vien cilvēkiem ir vēlme braukt uz kristīgām svētvietām, lai sevi piepildītu, atrastu. Cilvēki domā, ka tā viņi aizbēgs no problēmām. Tomēr Lauris uzskata, ka sevi var sakārtot mājās pie saviem tuvajiem.

„Piekrītu arhibīskapam Jānim Vanagam, kurš teicis, ka cilvēkam, aizbraucot atpūsties sakārtot domas, piemēram, uz Havaju salām, nesakārtotā sirds vienmēr brauks līdzi. Tu esi nesakārtots šeit un domā, ka tapsi sakārtots citur. Es, protams, nenopeļu tos, kas dodas ceļojumos uz Taizemi vai Indiju. Tas viss, iespējams, ir vajadzīgs, bet gribētu jautāt, vai tie, kuriem ir daudz naudas ceļošanai, ir garīgi sakārtotāki nekā tie, kuriem šīs iespējas nav. Uzskatu, ka vislabāk ir atrast vietu savā pilsētā, uz kuru doties, lai sevi sakārtotu, atgūtu, izrautos no ikdienas. Valmierā ir baznīca, teātris, muzejs, kultūras centrs, bibliotēka, skaisti dabas objekti. Tas viss palīdz apzināties savas dvēseles plašumu,” atzīst priesteris.

Tāpat Lauris atgādina – galvenais ir atcerēties, ja Tu gribi kaut ko panākt, Tev ir jāstrādā ar sevi, un tas nebūs viegli. Cilvēks nevar kā ūdens plūst visam līdzi, izvēloties vieglāko ceļu. Kas viegli nāk, tas viegli aiziet. Baznīca palīdz domāt, ieklausīties sevī.

Lauris ir emocionāls cilvēks. Viņš spēj skaļi smieties un priecāties kopā ar cilvēkiem par viņu veiksmi, bet tajā pašā laikā Lauris būs labs klausītājs skumjā vai smagā brīdī, kad gribas izrunāties. Sprediķu gatavošanā daudz kas atkarīgs no iedvesmas. Ir reizes, kad viņš jūtas tukšs, šķiet, nekas prātīgs nav sakāms. Var izlasīt vairākas grāmatas, bet nekas nelīmējas kopā saistošā stāstījumā. Tomēr mirklī, kad Lauris uzkāpj uz kanceles, ierauga cilvēku sejas, kuras gaida pēc padoma, un sajūt viņu enerģiju, viss sastājas pa plauktiņiem, un rodas īstie vārdi, kas iepriekš nav pat plānoti. „Cilvēki ir pateicīgi un to novērtē, reizēm pat pēc dievkalpojuma saņemu īsziņas ar pateicību par sprediķi, kas devis cerību, ticību un jaunas ierosmes,” stāsta Lauris.

Valsts svētkos un Adventā

Novembri mēdz dēvēt par gada tumšāko mēnesi. Lauris aicina ikvienu, kurš meklē veidu, kā saglabāt sevī gaišumu un dzīvesprieku, vērst domas uz ideju par augšāmcelšanos, ko sludina baznīca. Proti, pavasarī augšāmceļas jeb mostas daba un visa dzīvā radība. Tas ir laiks, kad piedzimt no jauna, rast jaunas cerības. Lauris no sirds novēl raudzīties dabas norisēs: „Nepieciešams sevī radīt gaidīšanas emocijas. Arī tad, kad gaidām ciemiņus, mēs sakopjam savu namu. Turklāt ne velti gada tumšais periods ir studiju laiks. Studentiem cerību un spēku dod apziņa par izlaidumu – pielikšu visas pūles, mācīšos un pavasarī saņemšu diplomu!”

Valsts svētkos Lauris novēl ikvienam atcerēties par Latvijas valsts pamatos ieliktajām vērtībām – neatkarība, brīvība un dzīvības upurēšana. Šobrīd tās, viņaprāt, tiek atstātas novārtā. Rodas iespaids, ka mēs no kaut kā kautrējamies.

Savukārt Adventa laikā Lauris novēl cilvēkiem sajust sevī mieru, atjaunot garīgo spēku un labo enerģiju un dalīties tajā ar apkārtējiem, jo tas ir atjaunošanās, radīšanas un citiem dāvāšanas laiks.