Mandarīnu ēšana gadumijas laikā - nemirstīga padomju tradīcija

Absolūta deficīta apstākļos uz Jaunā gada mielasta galda bija jāliek tas, ko varēja dabūt, bet vajadzēja arī kaut ko īpašu. Tad nu Padomju Savienībā šis īpašais kārums bija mandarīns. Pie tam ļoti prozaiska iemesla dēļ – pirms Ziemassvētkiem, vēlā rudenī vienīgajās padomju impērijas mandarīnu plantācijās - Gruzijā pie Melnās jūras ienācās jaunā raža, kuru novembrī un decembrī ar kuģiem, vilcieniem un kravas automašīnām izvadāja pa „brālīgās tautu saimes” republikām. Tā nu vienkārši tādēļ, ka pirms pusgadsimta mandarīns bija vienīgais nosacīti plaši pieejamais eksotiskais gardums PSRS, tas kļuva par Jaunā gada simbolu.

Un tā nu postpadomju telpā joprojām mandarīni Jaunā gada svinībās ir lielā cieņā. Un tagad mandarīnus lobām ne tikai nostalģisku atmiņu vadīti, bet arī tādēļ, ka tie gluži vienkārši ir garšīgi, tikko ienākušies siltzemju augļi.  

Mandarīnus ēdam tāpat kā agrāk, tikai to simboliskā nozīme ir mainījusies. Tagad pēc mandarīniem vairs nav jāstāv milzīgās rindās un vairs nedzirdēsim priecīgas čalas skolās, kādas bija padomjlaikā, kad centralizēti katram padomju oktobrēnam un pionierim skolas ēdnīcā pirms Jaunā gada atļāva nopirkt kādu kilogramu mandarīnu. Tagad pērc, cik gribi, protams, ja ir nauda un vēlēšanās. Arī paši mandarīni ir mainījuši izcelšanās vietu – ja padomjlaikos pārsvarā ēdām Abhāzijas mandarīnus, pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas – no Marokas ievestos, tad pašlaik – spāņu audzētos. Un, atšķirībā no padomju laikiem, tagad droši mandarīnus varam likt arī uz Ziemassvētku galda, jo nu Latvijā gan ziemas saulgriežu rituāli, gan Jēzus Kristus ir reabilitēti.

Lai arī kādu mandarīnu, bet to ēšanu Jaunajā gadā diez vai izskaudīsim. Un vai vajag – šī tik tiešām ir nekaitīga, pat veselīga padomju tradīcija. Tomēr aizmirstībā var aiziet padomju laiku stāsti un leģendas par Jaunā gada mandarīniem. Ja pie svinību galda aptrūkstas sarunu tēmas, varam viens otram atgādināt kādu stāstu par padomjlaika mandarīniem:

Tā īsti neviens vairs neatceras, kā sākās padomju pilsoņu masveidīgā mandarīnu lobīšana Jaunajā gadā. Viena no leģendām vēsta, ka šo tradīciju tieši pirms 50 gadiem aizsāka Krievijas ziemeļu galvaspilsētas – Sanktpēterburgas (toreiz – Ļeņingrada) proletariāts un inteliģences pārstāvji. 1963. gadā Ļeņingradas ostā decembra vidū esot ienācis milzīgs kravas kuģis ar mandarīnu kastēm no Marokas, kuras pirms Jaunā gada nonāca pilsētas veikalos. Tad nu pirmo reizi uz gandrīz visu ļeņingradiešu svētku galdiem parādījās mandarīni, un viņi šo tradīciju vēlējās turpināt arī nākamos gadus, vēl pie tam pie tās pieradinot arī līdzpilsoņus ne tikai varen plašajā Krievzemē, bet arī citās padomju republikās.

Jaunā gada mandarīni nebija paredzēti ēšanai, bet gan dekorācijai

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Jaunais gads Padomju Savienībā bija vienīgā nepolitiskā oficiālā brīvdiena un tad arī padomju vara prātoja, kā cilvēkiem arī gadu mijā likt pareizi domāt. Ar speciālu valdības rīkojumu tika noteikts, ka padomju dzērienu ražošanas uzņēmumiem jānodrošina viena pudele šampanieša uz katriem trim cilvēkiem. Vienlaikus varas gaiteņos arī izprātoja etiķeti, kā pareizi šis sakramentālais dzēriens baudāms. To pienācās darīt tieši pusnaktī pie ieslēgta televizora vai radioaparāta, klausoties Maskavas Kremļa kurantu dimdoņu. Šo tīri var reliģisko rituālu cilvēku apziņā centās iepotēt neskaitāmas kinofilmas, televīzijas pārraides, attēli presē un tamlīdzīgi propagandas triki. Interesanti, ka Kremļa kurantu skaņas un šampanieša glāze bieži vien bija „komplektā” ar fonā redzamo eglīti, kuras zaros karājās mandarīni. Bieži vien tas bija tikai viens mandarīns, jo vairāk jau padomijā nevarēja atļauties...

Līdz ar valdības rīkojumu par padomju cilvēku nodrošināšanu ar šampanieti, tika apstiprinātas mandarīnu piegādes kvotas padomju republikām, kam sekoja jauki padomi sieviešu un bērnu žurnālos, ka viens no labākajiem eglīšu rotājumiem ir mandarīns. Tas mazo izmēru ir ļoti piemērots iekarināšanai egļu zaros!

Bieži vien mandarīni tik tiešām bija dekorācija, jo tas, ka mandarīnus padomjlaiku Jaunā gada svinībās visi locīja iekšā līdz nelabumam, neatbilst patiesībai. Daudziem mandarīns bija neaizsniedzams brīnumauglis. Padomju laika statistika liecina, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ne tikai pašā Jaunajā gadā, bet apmēram divu nedēļu laikā, kad skolēniem ilga brīvlaiks, Krievijas padomju republikā apēda vien 100 miljonus kilogramu mandarīnu. Ja ņem vērā, ka tolaik Krievijā bija ap 120 miljoniem iedzīvotāju, tad jāteic, ka daudz jau nekas vienam neiznāca – statitstiski vidēji katram iznāca tikai pa dažiem mandarīniem.

Japāņi nonicina gruzīnu mandarīnus

Jau pāris padomju realitātes skartās paaudzes stāsta anekdotisku pastāstu par kādu Abhāzijas mandarīnu audzētavu. Nekā diži smieklīga tajā visā nav, tāpēc jādomā, ka tas tik tiešām ir reāls notikums no priekšzīmīga padomju mandarīnu kolhoza dzīves.

Tālajos Brežņeva laikos uz kādu mandarīnu kolhozu Gruzijā „pieredzes apmaiņā” bija aizdevusies japāņu delegācija. Nu padomju lauksaimniekiem un funkcionāriem vajadzēja darīt visu, lai kapitālisma saēstajiem japāņiem parādītu, cik pārticīga dzīve ir PSRS. Te jāpiebilst, ka savulaik mandarīnu stādus PSRS iepirka no Japānas. Vietējā kolhoza vadība izdomāja viltību – tā no visa apgabala mandarīnu plantācijām izlasīja vislielākos mandarīnus un sabēra kaudzē ceļa malā, kur garām vajadzēja doties japāņu delegācijai. Tad nu kādam padomju funkcionāram kaudzei vajadzēja iet garām un nejauši, tā lai japāņi dzirdētu, pateikt: „Lūk, šī ir mūsu šīgada raža... tikai šajā kaudzē tādi mazi mandarīni sabērti.”

Viss sākās pēc plāna. Japāņi iet, padomju kolhoznieks ver muti, lai pateiktu iemācīto frāzi, bet japāņi sāk rādīt ar pirkstiem uz ceļmalā sabērtajiem mandarīniem un skaļi sarunāties. Padomju gruzīns vairs nespēj viņu pārkliegt. Pēkšņi ierunājas japāņu tulks, kurš šokē padomju kolhozniekus: „Japāņu delegācija, saprot jūsu nelaimi. Laikam bijis ļoti liels negaiss, kas sakapāja visu ražu, un pie jums nogatavojās tikai vismazākie augļi. Pie mums Japānā mandarīni ir vismaz divreiz lielāki.”

Veco laiku mandarīnu ažiotāžu gluži negaidot pirms pieciem gadiem – dažas dienas pirms 2008. gada Ziemassvētkiem – varēja izjust veikalu tīkla „Nelda” pircēji. Tur pircējiem mandarīnus par akcijas cenu – 45 santīmi kilogramā neļāva pirkt vairāk par kilogramu. „Nelda” veikalā Rīgas centrā, Marijas ielā, bija noteikts ierobežojums Ziemassvētku svinībās tradicionālajam cienastam - un vienam pircējam par akcijas cenu 45 santīmiem kilogramā bija atļauts pirkt tikai kilogramu oranžo gardumu, ziņoja aģentūra LETA. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs bija spiests norādīt, ka nav tādu likumdošanas normu, kas aizliegtu tirgotājam pašam noteikt pārdodamās preces apjomu, jo brīvā tirgus apstākļos tirgotājs pats var izvēlēties, kam, ko un cik daudz preču pārdot. „Neldas” pārstāve teica, ka mandarīnu tirgošanas ierobežojums bija noteikts cēlu mērķu labad: „Šādu akciju mēs rīkojam, lai lētos akcijas mandarīnus varētu iegādāties arī cilvēki, kuriem ir ierobežoti līdzekļi, piemēram, pensionāri. Nosakot svara ierobežojumu, mūsu mērķis bija, lai mandarīnus varētu iegādāties pēc iespējas lielāks cilvēku loks.”

Tagad gan diez vai tik lētus mandarīnus veikalos izdosies atrast. Pašlaik par labu veikala akciju tiek uzskatīts tas, ja mandarīnus pārdod par 69 santīmiem kilogramā.

Žēl, ka tev nav mandarīna (kinožurnāls „Šrumburums”, 1975. gads)