Sievietes jūtas vainīgas principā par visu, secina psihologi

Psihologi secinājuši, ka sievietes jūtas vainīgas principā par visu:

- par to, ka ir sievietes

- par to, ka ir gudras

- par to, ka ir liekais svars

- par to, ka nav kārtīgas

- par to, ka nepatīk celties no rītiem

- par to, ka pārāk daudz laika velta sev

- par to, ka izšķīrās ar kādu, kas viņu mīlēja

- par to, ka nesazinās ar vecākiem pietiekami bieži

- par to, ka nav perfekts vecāks saviem bērniem

- par to, ka neziedo pietiekami daudz laika, naudas utt.

- par to, ka guļ pārāk ilgi

- par to, ka apēd desertu vai šokolādi pirms vakariņām

- par to, ka nopērk sev kaut ko

- par to, ka izbauda dzīvi

- par to, ka netaupa naudu

- par to, ka ir tā, kas viņa ir

Kritika veicina vainas sajūtu

Pārāk daudzi no mums iekrīt šajā slazdā. Ir grūti tikt vaļā no vainas apziņas, ja tiec kritizēts visu dzīvi, un šī kritika kā veca plate turpina griezties mūsu galvās. Bieži vien, kad beidzot sajūties labi par to, kur šobrīd esi un ko dari, tad būs kāds, kas kaut ko pateiks vai izdarīs, lai atgādinātu, ka neesi ideāls. Cilvēki spēlējas ar tavu nedrošību, sakot: "Es neticu, ka tu biji spējīgs kaut ko tādu izdarīt!" Tad tu, iespējams, domā: "Mana māte tā teica par mani, tad jau tā ir taisnība."

Mums ir tik ļoti bail, ka esam slikti, tādēļ mēs strādājam divtik smagi, lai apmierinātu šo cilvēku, kas spēlējusies ar mūsu nedrošību. Mūsu vainas apziņa, kas mums neliek mieru, ir tā, kas ļauj šādām lietām notikt, jo mēs domājam, ka mums vajadzētu būt labākiem, nekā mēs esam. Līdz brīdim kamēr mēs spēsim pieņemt, ka esam tikai cilvēki un kļūdīties ir normāli, mēs nevarēsim pielaist nevienu sev tuvu klāt. Cilvēkiem patīk teikt citiem, ko viņiem vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Jēdziens "patmīlis" tiek lietots, lai manipulētu ar mums un liktu justies vainīgiem. Katru reizi, kad neizvēlamies darīt kaut ko cita labā, liks mums justies kā patmīļiem un mēģinās pārliecināt darīt to, ko viņš vai viņa vēlas.

Vislabākā atbilde šādās manipulatīvās situācijās ir justies labi par sevi, sakot: "Dažreiz esmu patmīlis un esmu priecīgs, ka cīnos par to, ko es vēlos, nevis daru to, ko visi citi liek man darīt." Tas liks tavam apvainotājam atkāpties, redzot, ka esi lepns par savu patmīlību.

Vainas apziņa dažreiz var būt laba lieta, bet tiesa gan tikai uz kādām 15 minūtēm: kad tu domā par kādu problēmu, kāda no tās iegūta mācība un ko nākamreiz darīt citādi. Bieži vien vainas apziņa drīzāk ir sevis vainošana. Sevis vainošana, ka neesi perfekts vai ka ne vienmēr izdari visu perfekti.

Pārsvarā vainas apziņa ir emocija, kas liek tev justies slikti. Mēs visi pieļaujam kļūdas. Nav neviena cilvēka uz šīs pasaules, kas nav kādam nodarījis pāri  - vienalga tīšām vai netīšām. Mēs visi kļūdāmies, un šīs kļūdas ietekmē citus. Bet mūžīga jušanās vainīgam par šīm kļūdām nevienam nepalīdzēs. Ja tev šķiet, ka tavu kļūdu ir jālabo, tad dari to.

Kā tikt vaļā no vainas apziņas?

1) Ja tu tiešām izdarīji ko nepareizi -

atsaucoties uz tavu pašvērtējuma sistēmu, izlabo savu kļūdu un dzīvo tālāk. Kad jūties vainīgs, vari labo savu kļūdu, sakot: "Es jūtos šausmīgi par to, ko esmu nodarījis. Es to nedarīju speciāli un nevēlējos tev nodarīt pāri. Iemesls, kādēļ es tā izdarīju ir _____. Ko es varu darīt, lai to labotu un atgūtu tavu uzticību?" Ja šī otra persona nevēlas sadarboties, jautājiet, kas jums jādara, taču ja viņi neko nevēlas, tad aizmirstiet visu.

2) Saproti to, ka neviens nav ideāls,

tādēļ jautā citiem par viņu problēmām un uzklausi viņu stāstus par nepilnībām.

3) Ja pieļāvi kļūdu, pieņemi to kā mācību un dzīvo tālāk.

Ja nav bijusi nekāda mācība, apzinies to un pārtrauc justies vainīga, jo, ja situācija atkārtotos, tu noteikti rīkotos tāpat kā pirmajā reizē.

4) Jautā sev, kādēļ jūties vainīga.

Tad jautā, vai vēlies būt tāds cilvēks, kā tas, kas liek tev justies vainīgai. Tad jautā, vai šis cilvēks ir ideāls? Protams, atbilde ir nē, tādēļ uzskaiti visas šī cilvēka nepilnības. Tad padomā, vai šim cilvēkam ir tiesības tevi nosodīt un tad dzīvo tālāk. Ja šis cilvēks uzstājīgi liek tev jsuties vainīgai, izmanto kādu punktu no izveidotā saraksta un atgādini sev, ka šis cilvēks ir liekulis.

5) Ja vainas apziņa nāk no tevis pašas, tad tu esi uzlikusi sev nereālistiskus mērķus.

Taču šis jau sakņojas bērnībā, kad mums tika bieži atgādināts, ka neesam perfekti. Izvērtē sevi pēc saviem standartiem un pārtrauc izmantot vārdus "man vajadzētu".

6) Nepakļaujies manipulācijai, kad kāds cenšas likt tev justies vainīgai.

"Es zinu, ka neesmu tev tik svarīgs." "Vai tev tiešām vajag vēl vienu dzērienu?" "Vai tas tev nebūs par dārgu?" "Tev nešķiet, ka tev vajadzētu tagad doties mājās?" Neatbildi uz jautājumu, savādāk ar tevi manipulēs. Drīzāk novelc stingru robežu, "Mammu, kā jau teicu, es tagad nevaru runāt, bet es tev atzvanīšu, kad būšu mājās" vai "Es nolemšu, kad man doties mājās, vai man vajag vēl vienu dzērienu un kas ir un kas nav par dārgu." Tālāk vairs neiesaisties sarunā, citādi viņi zinās, ka ir ievilkuši tevi savos tīklos.

7) Nesaki savu vainu veicinošus apgalvojumus

: "Kā es varēju tik muļķīgi rīkoties?", "Ja vien es būtu bijis pietiekami gudra, lai...", "Es gan savārīju ziepes", "Es nespēju noticēt, ka es tā izdarīju". Tā vietā saki pozitīvus apgalvojumus "Tā iespējams bija kļūda, bet esmu guvusi mācību" "Mani pārsteidz, ka es šo nepareizi sapratu, jo parasti trāpu tieši mērķī".

Klusībā atgādini sev visas savas labās īpašības un to, cik tu esi lieliska citos aspektos.

Mums ir jāpieprasa, lai citi pieņem mūs tādus, kādi mēs esam. Mēs nedrīkstam atļaut, ka citi mums uzspiež savas vērtības. Mēs nedrīkstam ļaut citiem justies, kā Dievam. Un attiecīgi, mēs nevaram justies, kā Dievs pret citiem. Pārtrauc jautāt sev: Ko cilvēki padomās? Domas par "man vajadzētu" attur tevi no dzīves baudīšanas. Domas par "man vajadzētu" rada negatīvas emocijas, vainas apziņu un uzliek atbildību, kur tai nevajadzētu būt. Ko šis "man vajadzētu" jums ir nodarījis?

Kad mēs bijām mazi bērni, mēs ticējām savām domām un jūtām. Mēs zinājām, kad mēs jutāmies dusmīgi vai bēdīgi, un mēs izrādījām šīs emocijas dabīgi, nedomājot vai vajadzētu. Tad mums vecāki vai sabiedrība sacīja: Tev tā nevajadzētu justies; Ko tu domāji ar to, ka nemīli savu mammu?; Nerunā ar savu brāli tādā tonī. Mēs iemācījāmies uzticēties savu vecāku morālei: tev vienmēr ir jārespektē autoritāti, tev jāpakļaujas vīram, tev vienmēr jābūt pieklājīgiem pret citiem. Mēs bieži vien uzticamies citiem vairāk nekā sev.

Pārtrauc dzīvot dzīvi tā, kā to vēlas citi. Pārtrauc justies vainīga, jo tu neesi ideāla. Taču arī citi nav ideāli. Dzīvo pēc savām vērtībām un ticībām, nevis kāda cita sacītā.

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock