Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jānis Saliņš

Kulta romāna "Ienirt" autors Kristofs Onodibio: "Kad esmu mazliet saskumis, dodos uz muzeju, un skumjas pāriet"

Cilvēki
25. novembrī 06:13 2018. gada 25. novembrī 06:13
Anda Spriņģe | Pastaiga
Pirms gada izdotais franču rakstnieka Kristofa Onodibio romāns "Ienirt" izraisīja cunami daudzu lasītāju prātos. Cēzara un Pasas mīlas stāsts laikmetā, kurā mīlēt kļūst arvien grūtāk, notvēra uz āķa ar savu precīzo situācijas tvērumu un saturisko ietilpību. Nesen izdevniecība Zvaigzne ABC laidusi klajā arī grāmatas turpinājumu "Ticēt brīnumainajam", tāpēc uz dažām dienām Latvijā bija ieradies abu romānu autors. 

Kristofs ir vācējs. Nē, viņš nevāc ne ogas, ne sēnes, jo viņš ir francūzis, ne latvietis! Kristofs vāc iespaidus. Dzīvi uzņem atplestām rokām, pat ļaujas tās virpulim, lai ievāktu bagātīgāku pieredzi, no kuras atlasīt būtisko – vielu stāstiem. Un stāstnieks viņš ir meistarīgs, tas baudāms gan viņa grāmatās, gan jaušams arī sarunā.

Šarmants, aizrautīgs un runātīgs, piemēriem pilnu galvu. Pārlaidis skatienu terases galdiņiem, izvēlas apsēsties pie tā, kurā jaušams grieķu stils. Viņš ir vienisprātis ar amerikāņu rakstnieku Džeimsu Solteru: par rakstnieku tevi padara ne tikai stāsts, kas tev ir stāstāms, un veids, kā raksti, bet arī attieksme pret dzīvi.

Satrauktais jeb nemierīgais sākums

Pieļauju, ka Francijā jums ar sevi īpaši nav jāiepazīstina. Bet mums gribētos saprast, kā jūs no 19. gadsimta literatūras pētnieka kļuvāt par blogeri, tad par reportieri un politikas žurnālistu, līdz nonācāt pie kultūras žurnālistikas?

Kad biju mazs, gribēju kļūt par arheologu. Jo man vienmēr ir paticis viss senais – priekšmeti, ko atrod izrakumos, antīkā Grieķija, mitoloģija... Otra mana vēlme bija ceļot. Kad pienāca laiks izvēlēties augstskolu, nolēmu studēt literatūru, lai kļūtu par augstskolas docētāju un varētu braukāt pa dažādiem starptautiskiem semināriem, piemēram, doties uz Grieķiju. Gluži kā Deivids Lodžs (Viens no ievērojamākajiem britu mūsdienu rakstniekiem un literatūras kritiķiem, Birmingemas Universitātes Goda profesors. – Red.).

Tā nu es mācījos, specializējos 19. gadsimta beigu literatūrā, bet man vajadzēja arī naudu. Pirmo darbu atradu angļu interneta portālā, vienā no pirmajiem, kas Francijā tika ieviesti. Tas bija 1995. gads, paši interneta aizsākumi mūsu valstī. Mans uzdevums bija portālā radīt dažādas aizraujošas lietas, kas francūžiem palīdzētu iepazīt pārsteidzošo interneta pasauli. Un mans darbs pat it kā bija saistīts ar 19. gadsimta literatūru. It kā.

Foto: Jānis Saliņš

Nu, piemēram, Francijā ir mirušo piemiņas diena, un katrs medijs ir ieinteresēts to kaut kā atspoguļot. Bet nav jau īsti nekā jauna, ko teikt, viss ir aprakstīts! Pateicoties internetam, mums tomēr radās ideja – nolēmām izveidot virtuālu mākslinieku kapsētu.

Safotografējām Parīzē apglabātu slavenu rakstnieku, dziedātāju, gleznotāju kapakmeņus – Serža Ginsbūra, Oskara Vailda, Alfrēda de Misē, Džima Morisona un citu – un salikām bildes internetā. Tad aicinājām portāla lietotājus veltīt slavenībām īsus vēstījumus. Kā tvītus, vienīgi tolaik Twitter vēl nebija. Viņu rakstītā vēsts parādījās uz virtuālā kapakmens, uzplauka digitālie ziedi.

Interaktīva kapsēta – izklausās visai rotaļīgi. Kura slavenība izpelnījās vislielāko uzmanību?

Džims Morisons. Un par to viņš no virtuālās interneta komūnas saņēma īstus ziedus uz sava reālā kapa. Akcijai tiešām bija milzu panākumi.

Bija arī citas lietas. Devāmies ielās ierakstīt ielu muzikantu spēli, lai internetā to varētu klausīties jebkurā vietā Francijā. Tagad tas būtu vienkārši – paņem diktofonu un ieraksti! Bet tolaik bija vajadzīga pavisam cita tehniskā bāze – nopietni mikrofoni un aparatūra. Tie bija vieni no pirmajiem ierakstiem, kas parādījās internetā.

Jau tolaik sapratu, ka man patīk rakstīt un gluži labi protu izdomāt dažādus stāstus. Kad man sāka trūkt ideju, ko darīt internetā, piedāvāju darba devējam, kuram tolaik bija 30, ka es varētu internetā rakstīt tādu kā dienasgrāmatu no savām divdesmitgadnieka pozīcijām. Par to, kā 20. gadsimta beigu Parīzē jūtas divdesmitgadīgs pilsētnieks, students ar interesi par 19. gadsimta literatūru.

Rakstīju par draugiem, mīlestību, priekiem, sāpēm, ceļojumiem, izlasīto utt. Kļuvu par pirmo blogeri un publicēju visu, ko sastapu savās ikdienas gaitās. Interesanti, ka Stendāla un Igo laikā dienasgrāmatas bija lieli un apjomīgi sējumi, kas iznāca reizi desmit gados, bet mūsdienās dienasgrāmatu internetā var publicēt katru dienu.

Protams, es mainīju cilvēku vārdus, piemēram, meitenēm devu ziedu vārdus:  Roze, Neļķe, Orhideja… Sev izdomāju pseidonīmu Selians Brinvāls, ko aizguvu no 19. gadsimta literatūras personāžiem. Ieliku arī savu fotogrāfiju, bet tādu, kurā mani nevar pazīt, jo biju iztaisījies par 19. gadsimta dendiju ar pagariem matiem. Tas viss saistījās ar jūgendstila laiku, un to rakstīja cilvēks, kas ir sevis meklējumos, izjūt zināmu nemieru, bet vienlaikus arī dzīvo līdzi laikam. Nodēvēju to par satrauktā jeb nemierīgā dienasgrāmatu. 

Kādudien par jaunieti, kurš ik dienu par savu dzīvi stāsta internetā, tika publicētst raksts avīzē. Pēc tam man zvanīja no televīzijas – gribot tikties ar Selianu Brinvālu. Sākumā mēģināju izlocīties, sakot, ka viņš gribētu palikt anonīms. Bet direktors teica, lai liekos mierā, ka nu jau ir laiks atklāties.

Mazajā jumta istabiņā, kur tolaik dzīvoju, ieradās televīzijas cilvēki ar kamerām. Projekts bija aizgājis uz urrā. Cilvēki pēc tam man sūtīja e-pastus, jo komentārus pie raksta tolaik vēl nevarēja ierakstīt, un aicināja braukt ciemos, ja būšu viņu reģionā. 

Un kā ar sapni kļūt par pasniedzēju?

Francijā ir jāiztur ļoti smags konkurss, lai kļūtu par augstskolas mācībspēku. Tas ir kā svētais Grāls, ko visi grib dabūt. Arī es. Studiju beigās šādā konkursā paliku pirmais aiz svītras, kas būtībā nozīmē – ja kāds no pasniedzējiem nomirtu, es tiktu viņa vietā. Toties manam labākajam draugam izdevās izturēt konkursu.

Par šo dzīves periodu rakstīju savā pirmajā grāmatā, kas Francijā iznāca 2000. gadā. Stāsts ir par cilvēku, kurš nogalina savu draugu, tāpēc ka tas, atšķirībā no viņa paša, ir izturējis konkursu uz pasniedzēja vietu. Pareizāk sakot, grib nogalināt – viņš draugam uzdāvina ceļojumu uz Kubu, ar domu, ka gan jau viņu tur kādā dēkā noslaktēs. Jebkurā gadījumā – ja draugam tiks pasniedzēja darbs, drīz vien taču viņam kļūs garlaicīgi, viņš nogurs, labāk lai tad viņam tiek šāds gals…      

Foto: Jānis Saliņš

Bet dzīvē bija tā, ka pēc gada man tomēr izdevās izturēt konkursu pašam. Sāku strādāt par pasniedzēju. Mani aicināja rakstīt arī presei, un es pievērsos žurnālistikai. Dažkārt publicēju stāstus, bet galvenokārt veidoju ceļojumu reportāžas. Braucu uz Āziju, Afganistānu, Mjanmu, Ķīnu… Viens no maniem romāniem ir veltīts Birmai – kā tolaik sauca Mjanmu –, ko iepazinu savās žurnālista gaitās.

Tagad esat direktora vietnieks nopietnajā Francijas iknedēļas politikas un ziņu žurnālā Le Point.

Jā, bet sākumā veidoju reportāžas, līdz direkcija aicināja pāriet uz politikas nodaļu. Man šķita, ka tas mani neinteresē, ka tā nav mana joma. Redaktors argumentēja, ka tas dos iespēju tikties ar valstu prezidentiem, dažādiem politiķiem, ambicioziem un zināmā mērā trakiem cilvēkiem.

Viņš teica: izturies pret to kā pret romānu! Tas nostrādāja. Darbs žurnālistikā man devis iespēju tikties ar ļoti dažādiem cilvēkiem un piedalīties ļoti daudzos notikumos. Piemēram, kad prezidents Sarkozī viesojās Vašingtonā, biju viņa delegācijas sastāvā un mēs pārvietojāmies 13 bruņumašīnās ar signālugunīm.

Piedaloties zelta kontrabandistu ķeršanas operācijā, esmu lidojis ar helikopteru virs Amazones. Tas viss bija aizraujoši! Tomēr šie piedzīvojumi ir tikai nemierīgā ārējā čaula, jo man iekšā ir stabils gravitācijas centrs. Un tā ir literatūra, kas man vienmēr ir bijusi svarīgāka par visām citām izpausmes formām. Visā, ko daru un pieredzu, mēģinu saskatīt literatūrai noderīgo un to vēlāk izmantoju savos romānos.

Un kā ar jūsu televīzijas un radio pieredzi?

Kādu laiku franču televīzijas kanālā TF1 vadīju kultūrai veltītu raidījumu, taču šobrīd esmu no tā atteicies, jo esmu ļoti aizņemts žurnālā. Bet katru sestdienas pēcpusdienu radio France Culture tiekos ar rakstniekiem raidījumā Rakstnieku laiks, kur stundu garā sarunā diskutējam par literatūru, pasauli, būtībā par to, kāpēc viņiem ir svarīgi rakstīt. Pie manis bijuši Džons Ērvings, Salmans Rušdi, Umberto Eko, Džoisa Kerola Outsa, Mario Vargass Ljosa, Patriks Modiano, Orhans Pamuks, Pols Osters, Ians Makevans, Džeimss Elrojs…

Man patika just kā Pasai

Daudz nākas ceļot, arī prezentējot savas grāmatas. Vai tā joprojām ir patīkamā daļa vai jau pienākums?

Tā nekādā ziņā nav rutīna, jo ļoti ilgu laiku nebraukāju apkārt ar savām grāmatām – vienkārši nebija laika. Tagad situācija mazliet mainījusies, un, ja vien ir iespēja, labprāt pavadu ceļā savus gara bērnus.

Esmu bijis Itālijā, Krievijā, Vācijā, Libānā, jo grāmata ir tulkota arī arābu valodā. Ja tā nebūtu izdota latviski, visticamāk, es neatbrauktu uz Latviju. Tāpēc novērtēju šo brīnišķīgo iespēju un ceru, ka man starp intervijām būs laiks aiziet uz tirgu un apskatīt jūgendstila kvartālu. 

Kas vēl ir tās lietas, vietas un sajūtas, ko jūs mēģināt notvert, ierodoties citā valstī vai pilsētā?

Man patīk vienkārši apsēsties un vērot ielu. Krāju vizuālos iespaidus, taču esmu arī ļoti jutīgs pret aromātiem. Izkāpjot no lidmašīnas kaut kur Indijā vai Āfrikā, uzreiz sajūtu īpašo smaržu.

Man patīk doties arī uz tirgu un nogaršot dažādus augļus. Ir gan gadījies, ka saindējos ar vietējiem produktiem, jo, piemēram, Indonēzijā gribēju pagaršot, ko vietējie gatavo ceļmalā. Bet Latvijā gribētos pamēģināt lasi vai laša ikrus. Patiesībā esmu liels gardēdis.

Man vispār patīk pilsētas, īpaši naktīs. Ieiet kādā krodziņā, izdzert glāzīti un pavērot, kā pilsēta naktī dzīvo. Manos romānos ir epizodes, kas saistās ar taksometriem. Man ļoti patīk ar tiem braukt! Rangūnas pilsētā Mjanmā taksometra šoferim mēģināju nosaukt vietu, uz kuru jābrauc.

Vietējā valodā neesmu nekāds meistars, tāpēc nekad nevarēju būt drošs, ka nokļūšu tur, kur vēlos. Taču taksometrā skan mūzika, logi ir nolaisti, var sajust apkārtnes gaisu, kas ieplūst mašīnā. Tas ir piedzīvojums!

Tātad neesat sevi ierobežojis ar apņemšanos neizbraukt no Eiropas kā jūsu grāmatas varonis Cēzars, lai gan liela daļa no viņa skarbās pieredzes tālās zemēs esot jūsējā.

Cēzars man ir kā jaunākais brālis. Esat lasījusi par Pīteru Penu? Viņam bija ēna, kuru viņš varēja atdalīt no sevis, un tad ēna dzīvoja pati savu dzīvi. Cēzars ir kā mana ēna – ir lietas, kas mums ir kopīgas, bet ir brīži, kad viņš dzīvo savu dzīvi. Man nekad nav licies kā viņam – vairs nekad nevajag doties ārpus Eiropas. Arī man daudz kas ir atgadījies tālās zemēs, dažkārt ir licies, ka varbūt nevajag meklēt kaut ko, nezin ko tālumā, ka jāmēģina saskatīt skaisto tepat. Taču es joprojām ceļoju, mana zinātkāre nekur nezudīs.

Mans skatījums uz Eiropu līdzinās spāņu rakstnieka Havjera Serkas redzējumam – Eiropa nav pilnīga, bet tā ir saprātīga utopija. Es sevi apzinos kā eiropieti, pat ne tik daudz kā francūzi, un spēju saskatīt Eiropas skaistumu. Jūtos kā mājās jebkurā Eiropas vietā.

Un tas ir tiesa, ka ir arvien grūtāk saņemties doties uz tādām zemēm, kur jauniešiem nav tiesību izteikties, kur sievietēm nav tiesību staigāt pa ielām, kur mākslinieki tiek kontrolēti. Tās ir vērtības, par kurām mums, eiropiešiem, ir jācīnās, jo mūsdienu pasaule kopumā neiet šajā virzienā. Es saskatu draudus sieviešu tiesībām, jo vīrieši cenšas paturēt varu.

Turklāt ne tikai valstīs, kur ir sarežģīta politiskā situācija, bet arī Eiropā. Tāpēc ir labi, ka šobrīd ir vārda brīvība, sieviešu kustība Mee too, piemēram. Labi, ja arī es, būdams rakstnieks, varu kaut kā palīdzēt šajā jautājumā. Lielākoties rakstu no vīrieša skatupunkta, bet man ļoti patīk aprakstīt sieviešu tēlus, vērot sievietes, iztēloties, ko un kā viņas domā. Man patika just kā Pasai.

Cēzara skatījumam uz Eiropu zemtekstā ir politisks slānis. Arī Francijā, tāpat kā Itālijā un vēl dažās Eiropas valstīs, ir jūtams zināms Eiropas noliegums. Cēzars sludina un aizstāv Eiropu, bet Pasa to nenoliedz, viņas vēlme vienkārši ir paskatīties, kas notiek citur.

Cēzars piemin vairākas lietas, kas pasaulē iet šķērsām: dzīve kļūst arvien straujāka, tāpēc nekam vairs nav laika, nekam ilgstošam vairs nespējam koncentrēties, lasām un rakstām tikai īsas frāzes, tāpēc komunikācija klibo, viss kļuvis viegli zūdošs, mūs piespiež baidīties… Vai ir kādas pamatvērtības, kas mūs var noturēt uz pareizā ceļa?

Neesmu drošs, ka varam nosargāt kādas pamatvērtības. Svarīgi būtu saglabāt dzīves jēgu. Ceru, ka man ar romānu izdodas lasītājam nodot savu pieredzi, savu sapni. Tāpat ir svarīgi saglabāt izpratni par skaistumu. Kas vēl dzīvē ir svarīgs? Bērni, spēja komunicēt ar otru, atvērties otram, nenorobežoties. Tāpēc mani ļoti uztrauc procesi, kas saistās ierobežojumiem brīvi izteikties un brīvi radīt. Jo bez iespējas radīt sabiedrība mirst.

Mani uztrauc tas, ka zaudējam saikni ar vēsturi, ar to, kas bijis pirms mums, iepriekšējo, seno. Bieži vien cilvēki uzskata, ka pasaule sākusies tieši ar viņu ierašanos. Bet saikne ar vēsturi ir svarīga, lai nezaudētu laika izjūtu.

Foto: Jānis Saliņš

Mēs neradāmies tukšā vietā, cilvēki ir bijuši arī pirms mums, un sabiedrība te radījusi vērtības jau krietni sen. Ir mitoloģija, grāmatas, notikumi. Zaudējot saikni ar pagātni, mēs zaudējam šīs atmiņas. Arī Latvijai ir sava vēsture, kas bijusi visai sarežģīta. Bet tik un tā – šo vēsturisko apziņu nevajag pazaudēt.

Stāstīt un klausīties – tas ir skaisti

Bet visa jūsu dzīve taču nav saistīta tikai ar burtiem un rakstīšanu! Ko jūs labprāt darāt ārpus šī lauciņa?

To burtu tomēr ir ļoti daudz! (Gardi smejas.)

Diez vai jūs tik detalizēti varētu aprakstīt niršanas pieredzi, ja pats nebūtu mēģinājis.

Jā, mani tiešām aizrauj niršana un zemūdens peldēšana, laika izjūta, kas ir zem ūdens. Vienu no skaistākajiem brīžiem pieredzēju starp Filipīnām un Malaiziju, kopā ar profesionāli nirstot 35 – 40 metru dziļumā. Mēs redzējām milzīgu āmurhaizivju baru ar visām mazajām haizivīm. Apmēram 300 haizivis! Tas bija kā vesternos, kur rāda bezgalīgus ganāmpulkus līdz apvārsnim. Fantastiski!

Tā ir, bez peldēšanas es nudien nevarētu. Pilsētās, uz kurām dodos, parasti mēģinu atrast kādu senāku peldbaseinu. Rīgā laikam nesanāks, bet rīt došos uz Ventspili – ceru, ka nopeldēšos vismaz tur.

Zināt, man patīk muzeji. Kad esmu mazliet saskumis, dodos uz muzeju, un skumjas pāriet. Vispār muzejam un dabai ir liela līdzība – to pamatā ir radošums, cilvēka un dabas radīti objekti. Piemēram, korallis – lai tas izaugtu vienu centimetru, vajadzīgi gadu desmiti. Arī muzejos ir uzkrāti darbi, kas tapuši gadu desmitu un simtu laikā. Abos gadījumos ļoti skaidri vari izjust laika jēdzienu. Tas palīdz aizgaiņāt skumjas.

 Vēl man patīk vērot cilvēku sejas. Ar interesi skatos, kā spēlējas mani bērni (Kristofa dēlam ir desmit gadu, bet meitiņai – četri. – Red.). No ceļojumiem mēdzu viņiem atvest dažādas lietiņas. Un, protams, man patīk ceļot un stāstīt stāstus, tāpēc jau arī rakstu grāmatas.

Vakar atradu grāmatu, kurā bija pieminēta Rīga, un rādīju dēlam. Atgriežoties man noteikti būs viņam jāstāsta, ko te redzēju. Stāstīt stāstus un klausīties citu stāstos – tas ir skaisti. Cilvēks, iespējams, ir vienīgā dzīvā būtne, kas kaut ko stāsta sugas brāļiem. Bet var jau būt, ka arī lāči ir stāstnieki, tikai mēs to nezinām.

Par ko stāstīsiet nākamajā grāmatā?

Šobrīd strādāju vienlaikus pie trim grāmatām. Vienu veidoju kopā ar mūsdienu mākslinieku, bet lai vēl paliek noslēpums, ar kuru. Tā būs māksliniecisks žests. Rakstu arī eseju par grieķu un latīņu antīko pasauli. Bet man pašam svarīgākais noteikti būs romāns, kas prasīs trīs četrus gadus.

Jo romāni ir kā enciklopēdijas – tajos ir apkopots ļoti daudz kas. Tā ir pasaule pati par sevi. Tāda ir arī grāmata Ticēt brīnumainajam – tur ir Dievs, ir bērns, skumjas un cilvēks, kura uzdevums ir iemācīties būt tēvam. Manuprāt, romāns ir kā kanibāls, kas pārtiek no visa kā, lai rezultātā taptu viena pasaule.

Foto: Jānis Saliņš

 ***

Sarunas noslēgumā lūdzu Kristofu pēc atgriešanās mājās izpildīt nelielu mājasdarbu: līdzīgi tam, kā viņa varoņi Cēzars un Pasa mēģināja uzrakstīt Grāmatu par to, kas izzudīs, izveidot sarakstu ar lietām, kuras, cerams, Latvijā neizzudīs nekad.

Lūk, ko viņš atzīmējis!

  • Balkons Mihaila Eizenšteina projektētā jūgendstila nama augšstāvā Elizabetes ielā 10, Rīgā. Jo es vēlos tur rakstīt, kādudien, kad šeit atgriezīšos.
     
  • Skaistā, enerģiskā un poētiskā 3 pavāru restorāna ideja: pirms pasūtītās maltītes uz sviestpapīra šķīvja vietā uzzīmēt Džeksona Polloka stila glezniņu ar dažādu mērcīšu pilieniem, ko var ēst ar pirkstiem vai maizi. Es izvēlos ar pirkstiem. 
     
  • Citplanētiešu kuģim līdzīga kabīne, kur apģērbties pēc tonizējošas peldes Baltijas jūrā Ventspilī. 
     
  • Nelieli dzintara gabaliņi, ko pludmalē var salasīt pēc vētras, lai no tiem pagatavotu kaklarotu kādam, kurš tev rūp.
     
  • Kaņepes Kultūras centra zilā istaba. Miermīlīgāka nekā sarkanā istaba Stenlija Kubrika filmā Mirdzums. Man patīk šī vieta, ko vakarnakt atklāju kopā ar latviešu draugu, – mūzikas, labu sajūtu un radošuma piepildīta. 
     
  • Jaņa Rozentāla 1916. gadā radītā glezna Arkādija, ko var apbrīnot Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pilna pagāniska prieka, dabas, ādas, zāles, koku un jūras, gluži kā neoklasicisma Vudstoka… Mīlu to! Jo varbūt Latvija ir Arkādija?
     
  • Iespēja agri no rīta doties uz Centrāltirgu, lai brīnišķīgajos cepelīnu angāros nopirktu kūpinātu lasi.
     
  • Iespēja bārā Čomskis iedzert vienu, divas vai trīs glāzītes Melnā balzama pat tad, ja nesāp kakls, jo man uzreiz ir iepatikusies biezā un saldā šķidruma augļainā garša.
     
  • Koki, tūkstošiem un tūkstošiem koku, šīs brīnišķīgās priedes, kas kā miermīlīgi kareivji lūkojas uz Baltijas jūras krastu un aug līdz pat jūrai. Necērtiet tās!
     
  • Espresso, ko pasniedz mana izdevēja Zvaigzne ABC grāmatkafejnīcā – stipra un aromātiska kafija, labākā Rīgā!

Vēl portālā

Laura Groza-Ķibere: "Sieviete vadošā amatā diemžēl nedrīkst atļauties to, ko atļaujas vīrieši"
Tas jāzina katrai sevi cienošai sievietei: kā atšķirt dizainera somiņu no viltojuma? 6
2019. gads - jau pavisam drīz. Kura nākamgad būs modīgākā krāsa interjerā? 2
Tēmas: Francija
Pievienot komentāru

27-летний актер сериала "Возвращение Мухтара" умер от рака

"Я сама отказалась от матери": за что на Федосееву-Шукшину ополчились родные дочери