Māksliniece kājāmgājēja Vineta Kaulača gleznot var pat ar tēju

Teju pusi radošās dzīves pavadījusi braucienos uz darbnīcām un rezidencēm ārzemēs, iemācījusies koferos likt tikai svarīgo un izsvērt atbildības. Glezniecība nav darbs, bet ceļš, kur meklēt un atrast jaunas, arī nekomfortablas teritorijas, viņa saka. Un līdz ar atklājumiem nāk atbildes uz būtiskiem jautājumiem.

Tikko tev bija personālizstāde Briselē, šobrīd gatavojies nākamajai, kas maija beigās būs galerijā XO...

Un vismīļāk es šobrīd ne ar vienu nerunātu, tikai plosītos. Kad ieej tajā procesā iekšā, varētu pat nedēļām neiziet. Esmu tā darījusi, pirms man radās neatliekami pienākumi. (Vinetai ir astoņus gadus vecs dēls. – Red.) Manuprāt, tad var sasniegt visaugstāko koncentrācijas pakāpi. Lai pārvarētu savas robežas, ir jābūt ieskriešanās laukam. Nepietiek pieskriet un izskriet.

Glezniecība – tā tomēr ir cita telpa. Mani fascinē tas baltais audekls. Pasaule apkārt ir kustībā, atrodas telpiskā izvērsumā, bet statiskais, baltais četrstūris rada milzīgu spriedzes sajūtu, kas jāpārvar, lai tajā ieietu. Kad pārvari un ieej, negribas iet laukā, kamēr bilde uz tevi nesāk skatīties. Tā ir vienmēr – kamēr es skatos uz viņu, nevis viņa uz mani, saprotu, ka ceļš vēl ejams tāls.

Ar kādu domu tu ej pie tā baltā audekla? Tev ir pilnīgi skaidrs, ko gribi, kas tur būs?

No vienas puses ir jābūt iekšējai skaidrībai. Ja iekšēji neesi gatavs, sakārtojies, tas vienmēr ved uz pilnīgu neizdošanos. To gan nevar saukt par skaidru redzējumu par to, kas tur būs, jo glezniecība ir process. Laikā izvērsta. Tur notiek dažādas, arī neparedzamas lietas.

Tev jāpieņem lēmums, vai iesi to ceļu, ko esi iztēlojies, vai pieņemsi pagrieziena punktu, atļausi sev atrasties neparastā diskomforta teritorijā. Protams, ar laiku izveidojas savi paņēmieni, uz ko var paļauties, bet būtībā gleznošanas process intriģē tieši ar to, ka tev jānonāk pie kaut kā, kur tu vēl neesi bijis. Pats sev meklē svešās teritorijas.

Bet katrai izstādei taču ir savs koncepts?

Manuprāt, izstādei ir jābūt ar vēstījumu. Pat, ja nevari to formulēt vārdos. Glezniecība runā ārkārtīgi ietilpīgā valodā. Tur veidojas daudzi līmeņi. Jo uzgleznots krēsls nav krēsls. Tā vienlaikus ir krāsa, rāmis, tas ir laiks, tie ir kustības nospiedumi, horeogrāfija...

Tajā pašā laikā tas ir objekts un attēls. Tāpēc tulkot, verbalizēt glezniecību ir ļoti grūti. Slidenā virsma, kur var pazust vienā vai otrā galējībā, ir pietiekami plaša – vai nu formālo paņēmienu pusē, vai saturisko elementu apzīmēšanā. Bet ir viss kopā. Magnētisms, tas mani pievelk glezniecībā.

Kas tevi šobrīd interesē? Kādus jautājumus risini gleznojot?

Man vispār šķiet ļoti interesanta situācija ar attēlu plūsmu, kas notiek masu medijos, sociālajos tīklos. Tās attiecības, kas notiek ar attēlu vai to, ko mēs saucam par realitāti, kā mēs to formulējam. Tāda totāla attēla izsmelšana, tas kļūst arvien plakanāks un plakanāks.

Man domas formulēt palīdzēja Deivida Hoknija sarunas grāmatā Attēlu vēsture. Brīnišķīgi. Tas mani interesē: attēla izsmelšana – un savukārt attēla iegūšana caur procesu. Glezniecība ir laika un telpas māksla. Tas veido pilnīgi citas attiecības ar attēlu.

Fotogrāfija ir tas, ko mēs patiesībā neredzam, bet esam labprātīgi pieņēmuši kā realitāti. Mēs tai visvairāk uzticamies, vairāk nekā jebkam citam, bet tā ir vismānīgākā. Jā, mani interesē laika un telpas attiecības starp šiem medijiem. Un ko glezniecība kā medijs var šajā kontekstā šobrīd izdarīt. To arī risinu savos darbos.

Kā teica Deivids Hoknijs – tik maz ir to attēlu, ko mēs spējam atcerēties. Bet to plūsma visu laiku pieaug, gāžas pāri, pat aprok mūs. Skatīšanās pieredze ir ļoti svarīga katram, ne tikai māksliniekam. Tas, ko tu redzi, kā tu to uztver, ko tu pamani, veido tevi pašu. Jautājums – kā saglabāt skaidro redzējumu un pamanīt to, kas tev tiešām ir vajadzīgs. Meklēju konkrētākus paņēmienus un izpausmes veidus, kā par to runāt.

Kā tu iemācījies skatīties?

Sākums bija Rozentāla skolā, 11 gadu vecumā. Viņi ieliek milzīgus pamatus vērošanai no dabas, uz to ir balstīts viss mācību process. Vai tu to pēc tam izmanto, ir cits jautājums.

Bet vispār viss šis stāsts sākās ļoti agrā bērnībā – kādos četros piecos gados es pielipu mākslas grāmatām. Vecāki bija eksakti cilvēki, mākslas grāmatas mājās bija tikai dažas, bet tie bija mani vērtīgākie mirkļi. Varēju stundām skatīties flāmu glezniecību, Vermēru. Jutos pilnīgi suģestēta. Man likās, ka tā ir visiem.

Un biju pilnīgi šokēta skolā, saprotot, ka es kaut kā ārkārtīgi atšķiros. 1. klasē vajadzēja uzrakstīt, par ko vēlies kļūt. Tajā laikā man nebija skaidra apzīmējuma, kas tas ir gleznotājs, uzrakstīju “zīmētāja”. Klases audzinātāja teica, ka man jāpārraksta, jo tā neesot profesija. Tā bija 49. vidusskola, mācījos tur pirmos četrus gadus, un tie manā dzīvē bija visgrūtākie. Tas bija laiks, kad starpbrīdī vajadzēja pārvietoties gaitenī pa apli. Mākslas skola man bija kā izbēgšana no pilnīgi nepieņemamas realitātes.

Mākslas skolā mani ārkārtīgi interesēja viss. Mana pirmā izstādē bija tūlīt pēc 5. klases, jo biju pieskicējusi tik daudz, ka to visu vajadzēja kaut kur izlikt. Tas notika Dārziņskolas gaitenī. Jutu, ka pat mana zīmēšanas pasniedzēja Līga Bokaldere bija pārsteigta. Tolaik nevarēju saprast, par ko. Tikai vēlāk sapratu, ka tā vilkme, interešu noskaidrošanās katram veidojas pilnīgi citā laikā. Tas viss ir iracionāli, es to apzinos.

Vecāki kā eksakti cilvēki neiebilda, ka gribi mākslu?

Nejutu nekādus ierobežojumus. Man ļāva būt. Tas ir ļoti svarīgi. Nezinu, kā viņiem bija raudzīties uz to, kas mājās notika, un pieņemt manas izdarības. Man tā vilkmes sajūta bija tik ārkārtīgi spēcīga. Tikai vēlāk, kad saskāros arī ar grūtībām, neparedzamību, ko nes līdzi šī izvēle, saprotot, ka tev ir arī citas spējas, vēlreiz mēģināju saprast, vai tas bija prātīgi. Jā, ir bijuši šaubu mirkļi visā tajā ceļā. Bija jau arī ārkārtīgi grūti laiki, kad nesaproti, kā izdzīvot.

Algotu darbu nekad neesi strādājusi?

Šādus tādus līgumdarbus. Taisīju ilustrācijas grāmatām un žurnāliem, kaut kādus noformēšanas darbiņus. Esmu bijusi ārkārtīgi laimīga par tiem, jo tas palīdzēja noturēt līdzsvaru. Tūlīt pēc Rozīšu beigšanas 17 gadu vecumā biju māksliniece noformētāja kultūras namā vai tamlīdzīgā iestādījumā, kur saskāros ar visnotaļ savdabīgu dzīves realitāti. Šī gan bija īsa epizode, jo apvienot darbu ar studijām Mākslas akadēmijā īsti nevarēja.

Akadēmijas laiks bija 90. gadu vidus, juku laiki, un lielākā daļa kursa aizgāja strādāt. Es sapratu, ka – nē, es gleznošu vienalga ar ko, kam tik ir pigments, kaut vai ar tēju. Neiešu strādāt, man tas laiks ir vajadzīgs gleznošanai. Domāju, ka tikai tāpēc tiku studēt Amerikā. Atbrauca profesors Māris Bensons un izdarīja izvēli no tā, kas tur bija. Ja tev nav bijis laika gleznot, tu neko nevari uzgleznot.

Tā bija unikāla programma – profesors Bensons, pēc tautības latvietis, bet dzimis Amerikā, sāka braukt uz Latviju un katru gadu izvēlējās četrus piecus studentus no dažādām nodaļām. Viņš bija sameklējis fondu Amerikā, kas apmaksā mūsu studijas. Esmu viņam ārkārtīgi pateicīga. Kalifornijā, Humbolta universitātē pabiju veselu gadu.

Cita pasaule, vai ne?

Pat neiespējami salīdzināt Ameriku ar to ārkārtīgi komplicēto realitāti, kas tolaik bija Latvijā, kad alga bija kādi pārdesmit dolāri. Tā bija ļoti vērtīga pieredze, iedeva pilnīgi citas attiecības pašai ar sevi un savu varēšanu. Pārliecību, ka varēsi, izdarīsi. Pēc atgriešanās bija grūts laiks. Pārvarēt materiāla pretestību, kas saistīta ar pilnīgi citā sabiedrības attīstībā esošu posmu.

Naudas nav, darbus nepērk...

Bija jādomā, kā vispār veidot savu mākslinieka dzīvi. Kādā brīdī sapratu, ka man jāturpina ceļš ārpus Latvijas, jāmeklē iespējas pieteikties starptautiskās mākslinieku programmās, darbnīcās, rezidencēs. Protams, konkursi ir milzīgi. Biju ļoti pārsteigta, kad mani sāka aicināt. Pieteicos darbnīcai Londonā, saņēmu rakstisku uzaicinājumu, atradu vienu Holandes fondu, kas atbalsta jaunos māksliniekus apmaiņas projektos. Sākums bija apmēram tāds.

Pēc tam viss brīnumainā kārtā attīstījās, un ir sasniegts noteikts brīvības izpausmes līmenis, bet sākums tiešām bija tāds, ka tā ticība sevī bija kaut kā jāatrod. Reālie apstākļi nebūt neliecināja, ka izdosies...

Ka ar mākslu varēs izdzīvot?

Jā. Es gan vienmēr esmu piegājusi no ļoti ideālistiska skatu punkta. Nekad neesmu raudzījusies uz mākslu kā uz izdzīvošanas avotu, bet kā uz ceļu. Lai pa to ietu, bija jāatrod veids. Tā es meklēju visādas iespējas.

Posmi ir bijuši ļoti dažādi, bet tā iekšējā vilkme mani nekad nav pametusi. Varbūt tas ir arī spītības jautājums.

Disciplīnai jābūt

Dēls tev piedzima salīdzinoši vēlu. Tas bija apzināti, iepriekš biji pārņemta ar mākslu?

Viss notiek tieši tad, kad tam jānotiek. Vēl īsi pirms šī notikuma man bija periods, kad iebraucu Rīgā burtiski nomainīt kofera saturu. Vasaras vidū aizbraucu, ziemas sākumā atgriezos. Bija tāds ļoti intensīvs un ļoti vajadzīgs laiks, lai pēc tam es varētu paņemt šo nosacīti mierīgo un lēno, klusināto posmu.

Kur pabiji?

Viena lieta paver nākamo. Drīz pēc darbnīcām Londonā man piezvanīja no Īru modernās mākslas muzeja. Tad nebija nekādu ēpastu, WhatsApp, nebija tās sajūtas kā šodien, kad esi saziņā ar visu pasauli. Tā bija telefona saruna angļu valodā ar īru akcentu, tiku apsveikta, ka esmu izvēlēta rezidenču programmai Īru modernās mākslas muzejā. Man tas šķita tik neiespējami, man nebija neviena papīra, neviena pierādījuma, ka šī saruna tiešām ir notikusi. Nekas nesekoja.

Paiet viena nedēļa, otra, nav nekādas vēstules, bet man pēc kāda mēneša būtu jākravā koferis. Kā es tā tur ieradīšos? Vēstule galu galā pienāca. Iespēja pusgadu dzīvot un strādāt Īru modernās mākslas muzeja darbnīcās jaunam māksliniekam bija neticama iespēja. Rīgā tolaik īrēju visādas dīvainas telpiņas darbnīcai, Alberta ielā bija komunālais dzīvoklis, kurā ielavījos savā darba telpā... Bet te – iespēja strādāt brīnišķīgā, lielā, labi apgaismotā darbnīcā. Man par to laiku ir siltas atmiņas.

Sekoja rezidence Anglijā, darbnīcas Ņujorkā. Viss iegriezās ar tādu jaudu, ka knapi paguvu Rīgā nomainīt drēbes un sakārtot domas. Katram māksliniekam ir ļoti svarīgi kādu laiku distancēties no savas ierastās vides, komforta zonas, arī no vietējās situācijas. Tikai tad, kad izbrauc starptautiskajā arēnā, vari apzināties savus spēkus. Latvijā tomēr ir zināmā mērā greizo spoguļu valstība. Var ļoti viegli gan gūt panākumus, gan eksistēt maldīgās domās par savu nozīmību. Man ir svarīgi redzēt to spoguļattēlu. Kas ir, kas nav. Tie ir profesionāli izaicinājumi. Nevarēju to nedarīt.

Pēdējie gadi bijuši mierīgāki?

Tas bija absolūti apzināts lēmums. Manuprāt, bērna augšanas posmā ir jābūt klāt, jāvelta sava uzmanība. Izstādes notiek nemitīgi visu laiku, es tikai vairs neatļaujos kaut kur aizbraukt uz pusgadu.

Palēnām esmu atjaunojusi savu trajektoriju. Mani pārliecināja. Kad kuratore zvanīja, aicinot uz rezidenci Abū Dabī, teicu – es taču nevaru uz mēnesi aizbraukt, man ir mazs bērns. Viņa atbildēja: bet bērnam jau ir pieci gadi, tu vari. Tas bija pirmais solis uz izraušanos no pašas uzliktajiem atbildības rāmjiem. Līdz pēdējam neticēju, ka to izdarīšu. Bet izdarīju, un viss beidzās veiksmīgi. Domāju, ka arī man tā distance bija vajadzīga. Pēc tam bija arī uzaicinājums mēnesi pavadīt Londonā... Tas ir jautājums par svarīgo.

Es katru dienu cenšos izdarīt izvēli par labu vienam vai otram, jo nav iespējams būt ideālai un paspēt visu. Ja izdodas pieņemt, ka visu nevari, tas dod lielāku spēku un brīvību. Bet man ir pazīstamas iekšējās pretrunas un vainas apziņa starp atrašanos darbnīcā un neatrašanos. Tāda nemitīga balansēšana starp diviem dzirnakmeņiem. Beigās – kur tad es pati esmu?

Cik tev šobrīd sanāk laika gleznošanai?

Man ir jāiekļaujas rīta cēlienā. Tas ir grūtākais, jo pēc dabas esmu pūce un vislabprātāk strādātu līdz diviem naktī, bet realitātē divos trijos dienā jāiet pakaļ dēlam un sākas pilnīgi cita dzīve.

Mākslinieka iedvesma, tas, protams, ir mīts… Vienkārši ej un dari, kad ir laiks?

Iedvesma ir vajadzīga amatierim. Jābūt disciplīnai. Un ļoti striktai. Īpaši, ja tuvojas izstāde. Katru dienu mosties un mēģini saprast, kas dienā ir svarīgākais.

Kas ir būtiskais. Reizēm virpulis tā iegriežas, ka patiesībā nesvarīgais uzdodas par svarīgo un ļoti viegli pazust. Tāpēc laiku pa laikam šis jautājums sev jāuzdod.

Kas ir tas, kam tev galīgi pietrūkst laika, bet ko gribētos?

Kino, grāmatas... Man ļoti patīk ieiet tajā pasaulē. Pamazām esmu to atjaunojusi. Kopš rudens jau esmu pieveikusi vienu grāmatu kaudzīti, kas bija iekrājusies diezgan ilgā laikā. Man ir vajadzīgs laiks sarunai, ko sevī veicu, lasot grāmatu. Tas ir tāds ceļojums, kas nav tikai mana pasaule, un tas arī ir ļoti svarīgi. Laiks man ir liela vērtība. Šobrīd visvērtīgākais.

Bet es arī ļaujos. Zinu, ka upe plūst. Ir viens posms un otrs, un tie viens no otra izriet. Man ir jāizdara tikai tas, kas man jāizdara. Es nevaru paņemt uz sevi to atbildības daļu, ko nevaru. Es esmu cilvēks.

Kas tev ir būtisks ārpus mākslas?

Cilvēku savstarpējās attiecības. Man ir svarīgi pieredzēt domu apmaiņu ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga šābrīža dzīves izjūta. Es to ļoti novērtēju. Saskaros ar nelielu cilvēku loku. Ļoti novērtēju tos, kuri ir manā dzīvē. Tās ir pamatīgas un ilglaicīgas attiecības, nav nejaušu ienācēju un aizgājēju. Man ir svarīgs dziļums.

Paļaušanās. Viņi ir tādi ceļabiedri. Man ir svarīgas sarunas, kuru laikā varam kaut ko atklāt. Small talk mani ārkārtīgi nogurdina, es varbūt pat pārlieku neiesaistos sabiedriskajā dzīvē. Protams, eju uz draugu izstāžu atklāšanām, jo tas ir nozīmīgs notikums. Es svinu līdzi. Bet sabiedrības dzīves personāžus nepazīstu. Reizēm ir tā kā neērti, kad kādu, kuru it kā vajadzētu zināt, nespēju tā uzlūkot.

Īstenībā jau māksla un dzīve nav tik nodalītas. Viena puse no otras puses barojas un viena otrai dod papildu enerģiju. Tāpat kā jau sen nenošķiru garīgo un praktisko. Man liekas, ka tas ir saistīts.

Kā tu to domā?

Jaunības ideālismā šķiet, ka attīstība prasa kādu garīgu praksi, kas ir atšķirīga no praktiskās, reālās dzīves, kurā jau nu nekā garīga nav... Tad saproti, ka – nē, ka tieši tur arī ir, ka tajā ikdienas kalpošanā arī ir tas moments, jo tā vairāk nekā jebkas cits māca pazemību. Bet tas, ko postulē kā garīgu praktizēšanu, bieži vien ir pat kaut kādā ziņā augstprātība. Kurš tad darīs to praktisko?

Man vienmēr ir šķitis svarīgi analizēt lielos dzīves jautājumus. Katrā dzīves posmā esmu centusies meklēt atbildes.

Pati esi kaut ko praktizējusi?

Diezgan ātri sapratu, ka glezniecība kaut kādā ziņā arī ietver šo. Varbūt pat vairāk nekā smalki aprakstītās mācības. Šī iracionālā vilkme mani ir gan glābusi, gan ļāvusi pazaudēties.

Dieva dāvana.

Ļoti to novērtēju. Esmu iepazinusi jau pietiekami daudz cilvēku, lai saprastu, ka tas nav vienkārši tāpat, tāpēc esmu ļoti pateicīga. Un tā vienlaikus ir arī atbildība. Jebkurai tavai rīcībai vienmēr būs sekas. It īpaši kaut kam tādam. Skaties uz to Vermēra gleznu – ir pagājuši gadsimti, bet viņa to ielikto nes. Tā ir milzīga koncentrācija. Viena no koncentrētākajām eksistences formām. Un tas pieprasa vienlaikus brīvību un atbildību.

Neliels bardaciņš ir nomierinošs

Kādas lietas tev ir svarīgas?

Pirmkārt, man vajag gaismu un telpu. Man patīk milzīgas, tukšas telpas un pēc iespējas mazāk lietu. Bet reālā dzīve ir tāda, ka telpā uzrodas vairāk lietu, nekā es vēlētos. Tad es tām ļauju brīvi riņķot. Redzi, mana darbnīca arī ir diezgan aizkrāmēta. Tas liekais rāpjas iekšā, uzrodas, pat nesaprotu, kā. Šķirošana notiek vai katru dienu, taču liekais ir ierāpies. Tam ir zināmas kādas slepenās durvis, pa kurām ielīst. Bet, kad biju Frensisa Bēkona muzejā Dublinā, pārliecinājos, ka var būt vēl trakāk. Viņš kā virsmu, kur uzjaukt īsto krāsas toni, ir izmantojis, piemēram, spoguli, arī griestus. Apbrīnoju, kā bija iespējams pārnest no Londonas uz Dublinu un rekonstruēt visu to haosu. Neliels bardaciņš ir nomierinošs. Man drīzāk taisnā leņķa kārtība, kas kādam šķiet kā veiksmes formula, var radīt satraukumu.

Protams, katru dienu ir nepieciešams kaut kāds lietu kopums. Kafijas tasīte...

Tava tasīte?

Nē, man nav pieķeršanās vienai konkrētai krūzītei. Telefons saziņai, kas ir arī kā skiču blociņš. Papīrs, zīmulis.

Lietas, kas glabā atmiņas?

Šis ir manas vecmāmiņas galds. Tēvs bērnībā esot zem tā rāpojis. Galds cieta ugunsgrēkā, restaurējām, un tas nonāca manā darbnīcā. Atvilktnē vecmāmiņa glabāja savu ārsta zīmogu. Viņa bija tiem laikiem neraksturīgi ļoti aizņemta persona, medicīnas zinātņu doktore, kas apvienoja ārsta praksi Rīgas 1.slimnīcā ar pasniedzējas darbu Rīgas Medicīnas institūtā. Mani pieskatīja auklīte, kamēr vecāki mācījās. Es vecmāmiņas klātbūtni pieredzēju tikai līdz septiņu gadu vecumam, bet viņa ir palikusi ļoti spilgtā atmiņā un stāstiem apvīta. Viņa mēdza ierasties vasarnīcā kā astes zvaigzne uz kādu mirkli, dzeltenās kļoša biksēs un platformenēs. Ātri sastrukturēja mūsu dzīvi – tam jādara tas, tam šis, tas ir tā, un tad ātri bija prom. Spilgta parādība. Viņa atstāja būtisku nospiedumu par to, cik būtiski ir darīt to, ko tev patīk darīt. Piemēram, 30 gadu pēc viņas nāves man izstādes atklāšanā pienāca klāt cilvēki un pateicās par viņas darbu. Tad saproti, ka tas, ko tu dari, ir milzīga atbildība. Ir svarīgi darīt kaut ko, kas vismaz pašam šķiet svarīgs.

Vecmāmiņa man uzdāvināja balto rakstāmgaldu. Kad man bija kādi seši gadi, jāsāk iet skolā, tika pieņemts lēmums, ka man ir nepieciešams rakstāmgalds. Tajā laikā mēs dzīvojām Dzirnavu un Antonijas ielas krustojumā, vecmāmiņa mazliet tālāk, un pa Antonijas ielu baltais rakstāmgalds tika atnests pie mums. Galds brīnišķīgs, tagad pavisam aizkrāmēts, viss svarīgais man ir tā atvilktnēs. Jūtos mazliet vainīga, ka tik nobružāts, vajadzētu restaurēt.

Par to, kādas lietas ir svarīgas, daudz domāju savā ceļošanas periodā, kad nācās ietilpināties vienā koferītī. Piemēram, braucot uz Ameriku uz gadu, puskoferis man bija piekrāmēts ar lina audeklu, ko es pati gruntēju; zināju, ka man būs materiāls, ko pazīstu, varēšu gleznot. Nu, tādas izvēles. Vai, piemēram, pēc semestra studijām Berlīnē braucu uz Rīgu, man bija divi koferi. Viens piebāzts pilns ar grāmatām. Es vienkārši nevarēju atturēties, Savignyplatz ir brīnišķīgs grāmatu veikals, pie katras izdevības centos sev kaut ko būtisku atrast un iegādāties. Otrs koferis bija pilns ar drēbēm, pa semestri bija uzkrājies. Lidostā laipna darbiniece man saka, ka varu ņemt tikai vienu koferi vai jāpiemaksā tiem laikiem man neiespējama summa. Bija jāizdara izvēle. Stāvu un saprotu, ka nevaru izvēlēties. Visa mana mantība. Laimīgi gadījās, ka tur bija kāds cilvēks no vēstniecības, kurš pienāca klāt un atbalstīja mani, studenti, piedāvājot iespēju vienu koferi nogādāt uz Rīgu ar vēstniecības transportu.

Labs jautājums – cik vari bez kā iztikt. Tagad cenšos ņemt līdzi pēc iespējas mazāk. Ja braucu iekārtot izstādi, paņemu absolūtu minimumu: viens tērps atklāšanai, otrs – darbam.

Tātad tu jau bērnībā dzīvoji Klusajā centrā...

Visu mūžu šajā rajonā esmu dzīvojusi. Pa Antonijas ielu ar auklīti gājām uz parku. Tur, kur Kongresu nams, bija tāds kalns ar karuseļiem, rotaļu laukums, kur pavadījām garas stundas. Tīri labi atceros to laiku, kad šis stūris, kur atradās kafejnīca DoReMi, bija diezgan riskants vakaros. Te bija dīvains rajons, bija daudz komunālo dzīvokļu, visādi aizdomīgi iestādījumi. Vakarā pēc skolas ballēm bija labi, ja vecāki varēja iznākt pretī. Tad visas tās jukas un pārmaiņas – un tagad ir šis prestižais rajons. Mani pat zināmā mērā atgrūž tas uzpūstais šābrīža greznums. Bet, ja esmu Rīgā, esmu šeit. Nespēju tā īsti izjust nevienu citu Rīgas daļu.

Esmu domājusi par to, ka diemžēl nekad šo vietu vairs neieraudzīšu kā pirmo reizi. Man ļoti patīk vienai doties uz vietu, kur nekad neesmu bijusi, un piedzīvot pirmā skatiena kontaktu. Un tajā, ko atklāju, atklāt arī kaut ko sev. Bet Rīgu nekad pirmo reizi neieraudzīšu. Katrs stūris jau ir apaudzis un aptīts ar visdažādākajām atmiņām un cilvēkiem.

Vēl man ļoti svarīgas ir fotogrāfijas. Neuzticos digitālajai atmiņai. Tā ir ļoti neparedzama lieta. Tie nemitīgi pieaugošie faili ar fotogrāfijām būtu jāizdrukā materiālā, ja ir kaut kas, ko vēlies saglabāt. Fotogrāfijas ir būtiska lieta. Man ļoti svarīgas ir tās, ko varu atrast vecāku albumos. Tās dažas liecības, kas saglabājušās no bērnības laikiem. Protams, nevari iekāpt atpakaļ laika upē, bet tā liecības un atmiņa iemiesojas objektā. Nevis mākonī.

Beidz gleznot, jācep kartupeļi

Pēc sajūtas esi pilsētas meitene?

Vispār, jā. Bet man ir vajadzīgs balanss un pabūt dabā. Piemēram, staigāt pa mežu. Iet gar jūru ir ļoti meditatīvs process. Jo pilsēta gan dod, gan ņem. Līdz ar to ik pa laikam nepieciešams uzlādēties.

Man patīk vērot mākoņus. Varu skatīties stundām, ja ir tāda iespēja. Vispār – debesis. Par kaut kādiem dzīves grūtākajiem brīžiem es pat neatceros, kas īsti notika, bet atceros debesis. Esmu pie loga, vēroju debesis, kā tādu filmu. Aizeju tajās ar skatienu.

Mūzika tev ir būtiska?

Arī mūzika ir īpaša telpa. Mūzika labi palīdz savākt enerģiju reizēs, kad ir limitēts laiks, jāstrādā, jāieiet darbā, bet tu vēl neesi pamodies.

Ko tu klausies?

Dažādas pasenas lietas. Man joprojām ir mīļi Cocteau Twins, Lorija Andersone. Arī tādas džezīgas. Dažkārt labprāt klausos Nīmanu vai Filipu Glāsu, vai Dead Can Dance. Bet reizēm, it īpaši pēdējā posmā, izbaudu klusumu. Tā ir liela vērtība.

Kas tev ir vislabākais atpūtas veids?

Pagulēt. Nedarīt neko.

Mūžīgais miega bads?

Tā ir. Vēl neesmu no tā posma izgājusi laukā. Tas ir fundamentāli. Lai varētu strādāt, ir jābūt formā, gan fiziski, gan garīgi. Un tajā kā pamatpriekšnoteikums ietilptu arī laba izgulēšanās. Tas gan ne vienmēr izdodas. Tad ir daudz kafijas.

Mode tevi interesē?

Es novērtēju skulpturālas, krāšņas modes mākslinieku darinātas drēbes, bet drīzāk kā vērotāja. Man nepatīk veltīt drēbēm daudz laika, uzmanības un finanšu, bet patīk labi izskatīties. To var izdarīt dažādi. Ja ar cilvēkiem man nav gadījuma rakstura attiecības, tad ar drēbēm gan. Visbiežāk nejauši uzskrienu tām virsū.

Un mākslinieču iecienītais melnais...

Jā, tā tas ir izveidojies. Ielien gan arī pa kaut kam baltam vai sarkanam. Bet melnais ir krāsa, ar kuru es labi jūtos. Skatos laukā no sevis. Nevaru iedomāties, ka es ģērbtos savu gleznu krāsās. Tādi dekoratīvi gājieni mani neinteresē.

Kas tev pilnīgi neinteresē?

Kā jau teicu, – pilnīga sīkumainība. Cenšos būt no tās pēc iespējas tālāk.

Bet, piemēram, sports? Briedi skatījies?

Atvainojos, nē.

Atceros, ka bērnībā skatījos daiļslidošanu. Man pašai bija daiļslidošanas slidas, gāju uz Dinamo stadionu slidot, mēģināju atkārtot. Bet principā man ir grūti saprotams, kur ir bauda skatīties, kā cits spēlē, iet, uzvar, zaudē. Tu taču neesi uz laukuma.

Pati ar kaut ko nodarbojies?

Man šķiet, ka ļoti veselīgi ir iet. Un jāiet pēc iespējas vairāk. Man patīk tas ritms, kā atklājas pilsēta, kā kārtojas domas. Kājāmgājēja ātrums ir cilvēkam vispiemērotākais formāts – domāšanai, būšanai, arī savas eksistences apziņai. Man ļoti patīk staigāt. Es visur eju, cenšos nekur nebraukt. Dzīve tā ir sakārtojusies, ka pārsvarā viss, kas man ir būtisks, kur man jābūt, ir kājām noejamā attālumā. Ja pēkšņi jābūt kaut kur tālāk, man ir mērena panika.

Kad biju trīs mēnešus rezidencē Losandželosā, man bija pilnīgs šoks, jo tur kājām nekur nevari aiziet. Man vienmēr pamatu pamats tam, ko es darīšu savā izvirzītajā uzstādījumā, ir atnācis caur kājāmiešanas procesu. Caur vietvidi. Bet tur tu izej un esi vienīgais, kas iet kājām, tāda neomulīga sajūta.

Tiešām gāji tur kājām?

Jā, gāju. Tiesa, ātri sapratu, ka tas nav veids, kā tur būtu jāpārvietojas. Losandželosa vispār ir tāda dīvaina vieta, kas reizē ir un nav pilsēta, kaut kāda nemitīga plūsma, ļoti spēcīga, un vienlaikus tā ir arī laiks, laiks kā telpa, kā kustība telpā. Par attālumu viņi nesaka: tas ir piecu kilometru attālumā, viņi saka: tas ir desmit minūtes vai pusstundu. Man tā šķita tik spēcīga metafora, ka attālums tiek mērīts laika vienībās. Tas man pavēra to, ko es tur darīju. Jā, ir tādas it kā nekomfortablas situācijas, kas tevi aizvedina uz kaut kādām citādām domām.

Vai Abū Dabī, kur mūs visus, Latvijas mākslinieku grupu, vispār visur veda organizēti ar šeiha gādātu autobusiņu un stingrā vadībā. Paši nemaz savas trajektorijas neveidojām. Tā bija ļoti savdabīga, ļoti autoritāra situācija. Ar visu šābrīža eiropeisko pieredzi gandrīz nepieņemami.

Tev kā radošam cilvēkam ikdiena sagādā problēmas? Vai tomēr patīk sievišķīgi ņemties ar sadzīviskām lietām?

Man trūkst šā instinkta. Bet spēju atrast arī prieku tajā, kas man ir jāizdara. Nav tā, ka es instinktīvi rautos uz virtuvi, jābeidz gleznot, jācep kartupeļi. Es ļoti labprāt samazinātu sadzīvisko procentu, bet apzinos, ka dzīvē ir dažādi periodi. Šobrīd vienkārši citādāk nevar. Esmu līdz pat kurioziem ļoti nepraktisks cilvēks. Varbūt tas ir uzdevums, pat garīgs uzdevums – pieņemt šo praktisko dzīves realitāti un ar pazemību izdarīt to, kas jāizdara.

Nekad nespirinies pretī?

Kā nu ne. Bet man šķiet ļoti svarīgi nodalīt to, ko spēju ietekmēt, no tā, ko nespēju. Ārkārtīgi daudz laika un pūļu aiziet, mēģinot ietekmēt to, ko patiesībā ietekmēt nespēj. Tas paņem milzīgu enerģiju un nopumpē resursus, kas būtu jāvērš citā virzienā. Tā man šķiet viena no gudrības pazīmēm – spēt atšķirt savus ietekmju laukus.