Dimanta: "Ne visiem cietējiem paveicas ar mediju uzmanību." Kā nonācām līdz tam, ka nevis valsts, bet ziedojumi glābj cilvēkus
Labdarības organizācija Ziedot.lv spēlējusi liktenīgu lomu vairāku smagi slimu cilvēku dzīvēs, kuri bez ziedošanas kampaņām, visticamāk vairs nebūtu starp dzīvajiem. Līdzcilvēku saziedotais jau tiek dēvēts par tādu kā alternatīvu veselības aprūpes sistēmu, taču Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta norāda, ka tautas saliedētība nekādā gadījumā nav risinājums, – pie varas esošajiem ir jāsakārto veselības joma.
„Nodibinājāmies, lai izmantotu internetu labdarībai. Tas šķita ētāks un ērtāks veids, kā mobilizēt sabiedrību nepieciešamo līdzekļu un palīdzības vākšanai. Vēlējāmies būt kā tilts starp tiem, kuriem vajadzīga palīdzība, un tiem, kuri vēlas palīdzēt,” īsumā skaidro Rūta. Sākumā Ziedot.lv darbojusies kā platforma un palīginstruments citām labdarības organizācijām un ziedotājiem, taču laika gaitā kļuvusi par lielāko ziedojumu vākšanas organizāciju valstī, lai palīdzētu tiem, kuri netiek galā paši un nespēj iegūt pašvaldību vai valsts palīdzību.
Ziedošanai internetā sākumā neuzticējās
Rūta atklāj, ka iemesls Ziedot.lv izveidei bijis tīri pragmatisks: „Tūkstošgades mijā bija tāda nevalstisko organizāciju atbalsta programma. Tur darbojās Dānijas valdība, kopā ar ANO un ASV. Mērķis bija veidot Latvijā pilsoniskāku sabiedrību. Viena no programmām paredzēja mācīt uzņēmējiem, kā nodarboties ar labdarību. Izmantoju iespēju, gāju uz „Hansabank” (tagad "Swedbank"), lai runātu par sadarbību un viņi piekrita.”
Bankas pienesums – palīdzība ar interneta norēķinu platformas ieviešanu, kura tolaik Latvijai vēl bija kas jauns un neierasts. „Nebija tradīcijas ziedot internetā. Toreiz norēķini internetā bija kaut kas diezgan apšaubāms – internetā neko nepirkām. Tajos laikos pierasta bija „kontakta ziedošana” – kastīte veikalā, kurā iemest naudu. Sadarbība ar banku gan piešķīra šim visam leģitimitāti, taču ieradumi mainījās lēnām. Labdarības organizācijas spēks slēpjas uzticībā – ja pierādi sevi ar darbiem un godīgumu, cilvēki tev uzticēsies,” skaidro Rūta. Viņai pašai Ziedot.lv ir arī personīgi nozīmīgs projekts: „Pēc izglītības esmu psiholoģe. Jau kopš studiju laikiem nodarbojos ar sociālām tēmām, palīdzību cilvēkiem. Tā ir daļa no manas identitātes, tas ir darbs, kas man patīk.” Starp citu, "Swedbank" ir arī algu maksātājs Ziedot.lv darbiniekiem.
„Saprotu, kādēļ valdība līdz galam neizprot sabiedrību”
No divu cilvēku projekta 13 gadu laikā Ziedot.lv kļuvis par lielāko „spēlētāju” labdarības jomā. Šobrīd organizācijā darbojās septiņi cilvēki, un Rūta uzņēmusies menedžeres pienākumus. „Nezaudēt saikni ar ļaudīm, kuriem palīdzam, ir ļoti svarīgi. Šī visa pamatā taču ir cilvēcība! Arī pati personīgi cenšos šad un tad personīgi pieņemt atnācējus,” skaidro Rūta, „es saprotu, kāpēc valdībā cilvēki tā īsti varbūt neizprot sabiedrībā notiekošo – viņi nebrauc ar tramvaju, viņi neredz cilvēkus uz ielas, viņi pieder pavisam citam ienākumu līmenim. Neesot tajā vidē, kurā cilvēkiem nepieciešama apkārtējo palīdzība, ir grūti izprast patieso situāciju un vajadzības.”
Taču saikne ar problēmās un ciešanās nonākušajiem nebūt nenozīmē dzīvi ar skatu uz negatīvo. Rūtai ir iespēja būt klāt arī brīžos, kad izdodas savākt naudu trūkstošās pajumtes gādāšanai, smagu slimību ārstēšanai un dzīvību glābšanai. „Ja redzam bērnu, kuram nepieciešama operācija, redzam arī bērnu, kurš pēc tam ceļas kājās un staigā. Esam klāt gan nelaimes brīdī, gan priekos,” teic Rūta.
Latviešiem ziedošanā ziemeļnieku paradumi
Veltot vairāk kā 10 gadus labdarībai, Rūta zina, cik sirsnīga un vienota ir Latvijas sabiedrība. Pagātnē piedzīvotās grūtības mūs izveidojušas par valsti, kurā, par spīti gan faktiskajai, gan arī bieži vien politiķu pārspīlētai sabiedrības šķelšanai palīdzības sauciens netiks ignorēts. Neatkarīgi no valodas vai cilvēka etniskās piederības. „Mēs esam maza tauta. Domāju, ka vēsturiskā atmiņa par to, ka izdzīvot var vien tad, ja palīdzam sev paši, ir pamatīgi nostiprinājusies. Maza valsts, bet liela ģimene – viens otru pazīst, tā teikt. Bieži vien palīdzības lūgums skar kaimiņu, paziņu vai kā citādi tuvu personu,” pauž Rūta.
Interesanti, ka, saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem, Latvijā populārākie ziedošanas un palīdzības sniegšanas veidi atbilst ziemeļvalstīs novērotajiem paradumiem: „Dienvidu valstīs cilvēki vairāk tiecas palīdzēt tiešā kontaktā, piemēram, ja kāds nokrīt uz ielas, aculiecinieki steigšus pasniegs roku. Ziemeļu valstīs kontakta palīdzība nav izplatīts fenomens – cilvēki daudz labprātāk noziedo naudu, ja izlasa, ka kādam tā ir galēji nepieciešama. Nu neesam tik atvērti, lai savā mājā vai personiskajā telpā laistu svešiniekus, taču tas nebūt nenozīmē to, ka nepalīdzam līdzcilvēkiem,” atklāj Rūta.
Ar labdarību veselības budžetu neaizlāpīt
Latvijā ziedojumu kampaņu popularitātes celšanās notiek vienlaicīgi ar veselības aprūpes sistēmas stagnāciju. Medijos regulāri tiek izgaismoti gadījumi, kuros valsts apliecina nespēju palīdzēt smagi slimajam, kamēr sabiedrības organizētas sociālo tīklu un ziedojumu portālu kampaņas dažu dienu laikā savās sešciparu summas astronomiski dārgās operācijas apmaksāšanai. Sāpīgāka anti-reklāma Veselības ministrijai, šķiet, nav iedomājama. Turklāt, redzot, kā nāvējoši slims cilvēks tiek izglābts pašu spēkiem, rodas vēlme pasludināt ziedojumu akcijas par tādu kā veselības budžeta aizvietotāju.
Lai arī katrs izdzīvojušais ir brīnišķīgs notikums, pat veiksmes stāsts, cilvēku ziedojumi nekad neaizstās visaptverošu spēcīgu veselības aprūpes sistēmu. Ziedojumu kampaņas, neskatoties uz to rezultātiem, nav risinājums veselības nozares problemātikai.
Dzīvības un nāves konkurss
Ir arī vēl kāda visnotaļ skarba patiesība. Līdzšinējā pieredze skaidri demonstrē, ka neticami ātro un veiksmīgo ziedošanas kampaņu neatņemams faktors bieži vien ir cietēja harizma. Perspektīviem jauniešiem, kuru izaugsmi aizšķērsojusi pēkšņa smaga slimība, tiek ziedots daudz aktīvāk un vairāk nekā pusmūža sievietei, kuru dzīves otrajā pusē piemeklējusi, piemēram, onkoloģiska kaite.
Ziedojumu kampaņas kā smagi slimo atbalstīšanas risinājums ir ne vien resursos diezgan ierobežots, bet savā ziņā arī nedaudz necilvēcīgs risinājums. Kopējā aina atgādina tādu kā dzīvības un nāves konkursu, kurā veiksmi lielā mērā nosaka slimnieka sociālā piederība, vecums un citi mūsdienu rietumu kultūrai pakārtoti faktori. Būtiska ir arī mediju uzmanības piesaistīšana. Kampaņām, ko translē televīzijā vai izplata ziņu portālos, veicas labāk, taču mediju kapacitāte vienkārši neļauj atbalstīt visas valstī notiekošās labdarības kampaņas.
„Neviena valsts nekad nenosponsorēs visiem nepieciešamās dārgās operācijas, tāpēc to ļoti mierīgi atsaka. Tādējādi publiskajā telpā parādās ļoti skaļa vēsts: valsts nespēj glābt mirstošu iedzīvotāju. Bet labdarības būtība ir censties nodrošināt cilvēkam vairāk, nekā spēj dot nodokļu bāze. Jā, cilvēkiem veicas dažādi – ja gadās nonākt mediju starmetī, tad saziedo pāris dienu laikā, taču reizēm nākas gaidīt pat pusgadu, lai savāktu vajadzīgo summu,” par realitāti atklāti stāsta Rūta Dimanta. „Jā, piekrītu, ka daudzsološiem jauniešiem bieži tiek ziedots vairāk nekā pusmūža sievietēm. Tā ir tāda nežēlīga lieta, kas sasaucas ar mūsu patērētājsabiedrības vērtībām. Kāpēc lai cilvēks, kurš neredz pusmūža sievietes vērtību darba tirgū, ziedotu viņai naudu?”
Nav ticības varasvīru prasmei saimniekot
Tas gan nenozīmē, ka Latvijas veselības nozare savas attīstības spējas un potenciālu ir izsmēlusi. Rūta apgalvo, ka nemitīga sūkstēšanās par „valsti, kas neko nespēj” nav produktīva. Arī Ziedot.lv, pirms uzsākt kampaņu, apzina valsts spējas palīdzēt grūtībās nonākušajam cilvēkam. „Nopelt valsti ir pats vieglākais. Taču vai mēs paši pietiekami maksājam nodokļus un vai spējam pārraudzīt, kā tie tiek iztērēti? Atklāti sakot, neesmu sajūsmā, ka veselības nozarē plāno piešķirt daudz līdzekļus, jo es personīgi neticu, ka situācija uzlabosies vien no tā, ka tur vienkārši iegrūdīs daudz naudas,” izsakās Rūta.
Vajadzīgas „sāpīgas” reformas
„Es, protams, nevaru balstīties uz pilnvērtīgu statistiku, taču ir sajūta, ka mēs spējam izremontēt slimnīcas un iepirkt dārgus aparātus, taču tajā pašā laikā slimnīcu māsām ir mazas algas. Svarīgākais tomēr ir cilvēks. Sistēmā ir tik dziļas problēmas, ka katram jaunajam ministram divos trīs gados to nav iespējams labot. Reformām ir jābūt sāpīgām, taču šo procesu bieži vien bremzē dažādas intereses,” apgalvo Rūta.
Viņasprāt, Latvija ir par mazu, lai šeit būtu tik daudz slimnīcu. Tā vietā viņa atbalsta slimnīcu kartējuma korekcijas un infrastruktūras pielāgošanu ātrākai slimnieku transportēšanai.
