Skaudrs stāsts par azartspēļu atkarību: dzenoties pēc lielās lozes, Renārs nospēlēja pat savu ģimeni
Azartspēļu legālā statusa dēļ jebkuras Latvijas pilsētas centrā slejas viena vai vairākas tā dēvētās laimētavas. Spožie uzraksti un spēļu automātu reklāmas cenšas pārliecināt, ka, ieejot pa durvīm, nonāksi īstā dārgumu alā, taču patiesība visbiežāk ir cita: lielam skaitam jauno apmeklētāju pirmā likme izrādās liktenīga.
Bieži tiek runāts par postu, ko cilvēkam spēj nodarīt narkotikas un alkohols. Par otro pat jokojam un smejamies uz velna paraušanu. Savukārt narkotikas biežāk uztveram kā kaut ko nopietnu – ir cilvēks, un ir komplicētas ķīmiskas vielas, kuru iespaidā viņš izmainās, pieprasa papildu devas, urda cilvēku uz lietošanu, kā rezultātā izveidojas atkarība.
Taču ko domāt par cilvēku, kurš dzīvi zaudējis azartspēļu iestādēs? Tās bieži vien vilina cilvēkus pat pilsētu centros. Jēdziens “azarts” ir arī liriski abstrakts – vai šajā gadījumā varam runāt par procesiem organismā, kuru dēļ ir neiespējami atrauties no spēļu automātiem? Ja ne, tad tā ir vienkārši izlaidība, - tā nereti mēdz teikt.
Runājot par šīm trim postošajām lietām, ir kāda būtiska nianse. Narkotikas aizliedz likums, taču legālās azartspēles – līdzīgi kā alkohols – tiek reklamētas ar veiksmes un seksa auru. Kazino un spēļu zāļu reklāmas plakātos nereti gozējas izskatīgi un turīgi kungi ar dārga dzēriena glāzēm rokās. Pie sāniem - slaidas, seksapilas, jaunas daiļavas.
Kā ir realitātē? Par to portālam Kasjauns.lv piekrita pastāstīt sadraudzības “Anonīmie Spēlmaņi” loceklis Renārs (37, vārds mainīts). Viņš spēlei ziedoja savu ģimeni, pretī nedabūjot itin neko no laimētavu plakātos solītā.
Pirmo reizi uzspēlēts 15 gadu vecumā
“Atmiņā aust, ka pirmo reizi azartspēļu iestādē nonācu aptuveni 15 gadu vecumā. Tad tur neprasīja ne vecumu, ne ko citu – vienkārši gāju līdzi vecākiem,” stāsta Renārs. Šīs ir viņa pirmās atmiņas par savas dzīves destruktīvāko posmu.
“Kad mācījos 9.klasē, uz azartspēļu zālēm gājām kopā ar draugiem. Parasti nedēļas nogalēs. Blakus bija arī alkohols – uztvērām to visu kā tādu izklaidi, relaksācijas veidu,” piebilst Renārs. Atšķirībā no draugiem, viņš pats spēles procesam pieķēries daudz ciešāk. Vēlāk Renārs uz laimētavu sācis iet viens pats un ne tikai pa sestdienām, svētdienām.
“Viens sāku spēlēt aptuveni 19 gadu vecumā. Tad arī sāku to no visiem slēpt. Sākās pirmie meli naudas līdzekļu iegūšanai, tika melots gan vecākiem, gan paziņām, gan draugiem. Principā tas bija tas brīdis, kad sākās intensīvā spēle. Visas domas bija tikai un vienīgi par naudu un kā dabūt tik daudz, lai varētu uzspēlēt. Sāka pazust hobiji – sports, makšķerēšana, grāmatas. Tas viss kļuva mazsvarīgs, pazuda pat interese par pretējo dzimumu. 25 gados mani vairs neinteresēja nekas cits. Šajā laikā sāku arī strādāt, kļuva daudz smagāk,” atklāti stāsta Renārs.
