
Iedzer alkoholu, un roka pati stiepjas pēc čipsiem vai picas? Zinātniekiem ir skaidrojums, kāpēc tā notiek

Pēc pāris glāzēm vīna vai alus pēkšņi sakārojas čipsus, picu vai frī kartupeļus? Izrādās, tā var nebūt tikai ieraduma vai izsalkuma izraisīta vēlme.
Sidnejas Universitātes zinātnieki piedāvā bioloģiska rakstura skaidrojumu, kāpēc alkohols var mainīt apetīti un likt priekšroku dot tieši sāļam un pikantam ēdienam.
Pie vainas varētu būt hormons FGF21
2026. gada maijā zinātniskajā žurnālā Obesity Reviews publicētajā pētījumā Sidnejas Universitātes zinātnieki analizēja alkohola lietošanas saistību ar ēdiena izvēli un fibroblastu augšanas faktoru 21 jeb FGF21 – galvenokārt aknās ražotu hormonu, kas iesaistīts vielmaiņas un ēšanas uzvedības regulēšanā.
Iepriekšējos pētījumos konstatēts, ka alkohola lietošana paaugstina FGF21 līmeni. Savukārt šis hormons ir saistīts ar pastiprinātu vēlmi pēc olbaltumvielām un sāļa, pikanta jeb umami garšas ēdiena, vienlaikus mazinot vēlmi pēc saldumiem.
Umami ir viena no piecām pamatgaršām, ko mēdz raksturot kā piesātinātu un “gaļīgu”. Dabā šāda garša bieži sastopama produktos, kuros ir daudz olbaltumvielu, piemēram, gaļā un zivīs.
Tādēļ pētnieki pieļauj, ka organisma tieksme pēc umami garšas savulaik palīdzējusi atrast olbaltumvielām bagātu pārtiku. Mūsdienās šis mehānisms var mūs pievilt.
Čipsi var kļūt par “olbaltumvielu mānekli”
Problēma rodas tādēļ, ka ļoti izteikta sāļa un umami garša mūsdienās piemīt arī daudziem īpaši pārstrādātiem produktiem, kuros olbaltumvielu patiesībā nav daudz. Pētnieki tos dēvē par “protein decoys” jeb olbaltumvielu mānekļiem. Pie tādiem var piederēt čipsi, dažādas sāļās uzkodas, pica un citi īpaši pārstrādāti produkti. To garša organismam it kā signalizē par olbaltumvielām bagātu pārtiku, taču realitātē cilvēks var uzņemt daudz tauku, ogļhidrātu, sāls un kaloriju, nesaņemot gaidīto olbaltumvielu daudzumu. Rezultātā sāta sajūta var nebūt tik izteikta un rodas vēlme turpināt ēst.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Izpētīti vairāk nekā 9000 cilvēku uztura dati
Lai pārbaudītu savu teoriju reālos apstākļos, zinātnieki analizēja 9337 pieaugušo Austrālijas iedzīvotāju uztura datus no nacionāla mēroga uztura un fizisko aktivitāšu apsekojuma.
Analīze parādīja saistību starp alkohola lietošanu un lielāku sāļa un umami garšas ēdiena patēriņu, savukārt saldu produktu patēriņš bija mazāks.
Pētnieki secināja, ka īpaši problemātiska kombinācija varētu būt alkohols kopā ar īpaši pārstrādātiem, pikantiem produktiem, kuros ir daudz tauku vai ogļhidrātu, bet salīdzinoši maz olbaltumvielu. Tas sasaucas ar tā dēvēto “protein leverage” jeb olbaltumvielu sviras hipotēzi.
Vienkāršoti sakot – ja uzturā olbaltumvielu īpatsvars ir pārāk mazs, organisms var mudināt ēst vairāk, cenšoties sasniegt tam nepieciešamo olbaltumvielu daudzumu. Līdz ar tām gan tiek uzņemtas arī papildu kalorijas.
Tas nenozīmē, ka visu izraisa viens hormons
Pētnieki vienlaikus uzsver būtisku ierobežojumu – jaunajā pētījumā FGF21 līmenis pašiem 9337 pētījuma dalībniekiem netika mērīts. Pētījumā izmantoti iedzīvotāju uztura dati un tie salīdzināti ar iepriekš eksperimentāli konstatētiem FGF21 darbības mehānismiem. Tādēļ pagaidām nevar apgalvot, ka tieši FGF21 ir vienīgais iemesls, kādēļ pēc alkohola lietošanas cilvēkam sakārojas picu vai čipsus.
Ēdiena izvēli ietekmē arī ieradumi, diennakts laiks, apkārtējā vide, miega trūkums, izsalkums un tas, kāds ēdiens konkrētajā brīdī ir pieejams.
Arī ASV Nacionālā alkohola pārmērīgas lietošanas un alkoholisma institūta (NIAAA) speciālisti norāda, ka saikne starp alkoholu un ēšanas uzvedību ir daudzslāņaina. Pētījumos konstatēta alkohola un ēstgribu regulējošo mehānismu pārklāšanās, tostarp smadzeņu sistēmās, kas saistītas ar atalgojumu un motivāciju. Savukārt NIAAA pētnieki Lorenco Ledžio un Leandro Vendruskolo uzsvēruši, ka smadzeņu mehānismi, kas veicina ēšanu, lielā mērā pārklājas ar mehānismiem, kas saistīti ar vēlmi lietot alkoholu.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Papildu skaidrojumu sniedz arī Cleveland Clinic psiholoģe un svara kontroles speciāliste Leslija Heinberga.
Viņa norāda, ka alkohols pasliktina spriestspēju, tāpēc cilvēks pēc dzēriena var vieglāk atteikties no sākotnēji iecerētas veselīgākas izvēles un dot priekšroku, piemēram, ceptām un kalorijām bagātām uzkodām.
Tātad čipsu vai picas kāri var veicināt gan bioloģiskie apetītes mehānismi, gan alkohola ietekme uz mūsu lēmumiem.
Ko izvēlēties čipsu un picas vietā?
Ja pēc alkohola lietošanas gribas sāļu vai pikantu ēdienu, Sidnejas Universitātes pētnieki iesaka priekšroku dot produktiem, kas ne tikai garšo izteikti, bet arī patiešām satur olbaltumvielas.
Piemērotāka izvēle varētu būt zivis un jūras veltes, olas, pākšaugi, humoss vai nesālīti rieksti. Piemēram, lielas čipsu pakas vietā var izvēlēties ceptus turku zirņus, humosu ar dārzeņiem vai sauju riekstu.
Arī Cleveland Clinic uztura speciālisti iesaka pievērst uzmanību tam, vai jūtam īstu izsalkumu vai tikai kāri pēc konkrēta ēdiena. Ja cilvēks patiešām ir izsalcis, olbaltumvielām bagāts produkts var būt sātīgāka izvēle nekā sāļas, īpaši pārstrādātas uzkodas. Jaunais pētījums tādējādi nepierāda, ka pastāv viens vienīgs “čipsu kāres hormons”. Taču tas piedāvā interesantu skaidrojumu, kā alkohola izraisītas izmaiņas apetītes regulēšanā kopā ar mūsdienu īpaši pārstrādāto pārtiku var mudināt apēst vairāk, nekā sākotnēji plānots.








